Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Mūsu dāvanas postu vien nes — meitieši sakausies ne pa jokam! — Gorohovs iesmējās.

Tomēr ceļotāji negaidīja, kamēr beigsies ķilda un dāvanu dalīšana, un devās projām uz dienvidaustrumiem, lai nesastaptos ar vampu. Pārlaiduši nakti kādā meža nora, viņi tikai nakamaja diena ap pusdienu pārradās Amnundaka apmetnē. Virsaitis jau no paša rīta bija izsūtījis karavīrus uz visām pusēm, baidīdamies, ka baltie cilvēki vai nu apmaldījušies, vai arī lauzuši doto solījumu un aizbēguši. Ieraudzījis pārnācēju rokās vampu rungas un šķēpus un uzzinājis viņu piedzīvojumus, Amnundaks pārmeta ceļotājiem, ka viņi neesot bijuši piesardzīgi, un piebilda, ka onkiloni nekad nebūtu uzdrošinājušies tikai četratā klaiņāt pa vampu zemi.

Ceļotāji vēl vienu nakti pārlaida virsaiša zemnīcā, kaut gan jaunā mītne viņu prombūtnes laikā jau bija pabeigta. No savas bāzes viņi šajā reizē bija atnesuši tīru veļu, tēju, cukuru un traukus, lai iekārtotos zemnīcā mazliet ērtāk un nebūtu jādzīvo gluži pēc onkilonu paražām.

Nākamajā dienā vajadzēja svinēt pavasara svētkus, ar ko onkiloni atzīmēja pilnīgu pavasara atnākšanu, gājputnu atgriešanos un ziemeļbriežu atnešanos. Jau no agra rīta norā sāka pulcēties onkiloni no visām apmetnēm; mājās bija palikuši vienīgi sirmgalvji, bērni un briežu gani, kuriem bija pienākusi kārta uzraudzīt ganāmpulkus. Atnācēji apmetās mežmalā, katra ģints atsevišķi, un sakūra ugunskurus; sievietes vārīja pusdienas, vīrieši, gatavodamies sacīkstēm, pārbaudīja ieročus un staigāja no viena ugunskura pie otra, stāstīdami jaunumus.

Amnundaka zemnīcā bariem nāca karavīri, lai paskatītos uz svešzemniekiem, kuriem bija pērkoni un zibeņi un kuri bija apsolījuši uzturēties šajā zemē un tā atvairīt nelaimi, kas pareģota onkiloniem. Sarunas tagad risinājās brīvāk, jo Gorohovs bija atsvaidzinājis savas čukču valodas zināšanas un mazliet pavingrinājies, pārējie ceļotāji arī jau šo to saprata un varēja kaut kā sarunāties. Pastāvīgos iemītniekus no zemnīcas aizsūtīja projām, jo viesos nāca uzreiz vesela ģints ar savu vecāko un izvietojās gar centrālā kvadrāta trim malām; vīrieši apsēdās priekšā, bet sievietes sastājās viņiem aiz muguras. Ģints vecākais pasniedza Amnundakam, šamanim un svešzemniekiem, kuri sēdēja goda vietā, iepretim durvīm, kādu dāvanu — lapsas vai caunas ādu, mežakuiļa vai lāča ilkņus, ieža gabalu ar ahāta, serdolika vai kalcedona ieslēgumiem, akmens cirvi — un pretim saņēma ērgļa spalvu, ko tūliņ iesprauda savos sasukātajos matos. Pēc spalvu skaita varēja spriest par katra virsaiša vecumu. Daži no viņiem bija jau sirmu galvu, taču likās spēka pilni, un viņu matus greznoja divdesmit vai pat divdesmit piecas spalvas, veidojot veselu vēdekli.

Ceļotāji, izprašņādami viesus, uzzināja, ka ģints vecākā amats nav mantojams: ģints izraudzīja vecāko no saviem locekļiem par drošsirdību un izveicību medībās un karā. Izvēlētais palika amatā visu mūžu vai arī līdz tam laikam, kamēr aiz vecuma kļuva gluži vārgs. Spēkus zaudējušais ģints vadonis parasti atsacījās no amata un pavēlēja sarīkot jaunas vēlēšanas, bet pats kā godājams sirmgalvis joprojām mitinājās savā zemnīcā, brīvs no visiem pienākumiem. Vecākā nāves gadījumā ģints nekavējoties izraudzīja jaunu vadoni. Tāpat arī visu onkilonu virsaiša amats nebija mantojams: ģinšu vecākie ievēlēja virsaiti no sava vidus. Tomēr tas drīzāk bija goda amats; virsaitis vadīja pats savu ģinti, tāpat kā citi ģinšu vecākie, tikai vēl izšķīra arī ģinšu strīdus un noteica, kad sarīkot visām ģintīm kopīgas medības un karagājienus pret mežoņiem. Strīdi atgadījās ļoti reti un parasti izcēlās briežu ganību sadales vai meiteņu nolaupīšanas dēļ.

Ikkatra ģints, kas dzīvoja kopā vienā zemnīcā, veidoja nelielu komūnu, kurā viss galvenais īpašums — mājoklis, brieži un mājsaimniecības piederumi — bija kopējs. Sievietes kopīgi gatavoja ēdienu, apstrādāja ādas, šuva apģērbu, lasīja sēnes, ogas un ēdamas saknes; vīrieši kopīgi ganīja un apsargāja briežu ganāmpulku, gatavoja ieročus, sagādāja malku, gāja medībās un zvejā vai arī karā pret mežoņiem.

Pēc tam kad visas deviņpadsmit ģintis bija paviesojušās virsaiša zemnīcā un iepazinušās ar svešzemniekiem, baltie cilvēki kopā ar Amnundaku iznāca uz noras un šamanis ar tamburīnu deva signālu svētku sākšanai. Sievietes, meitenes, pusaudži un daži sirmgalvji no tuvākajām apmetnēm bija izvietojušies gar mežmalu abpus zemnīcas. Vīrieši bija nostājušies sāņus, veidojot vienības no katras ģints. Amnundaks ar viesiem un šamani sēdēja pie zemnīcas ieejas. Pēc otrā signāla karavīru vienības cita pēc citas sāka soļot garām virsaitim, un karavīri ar šķēpiem, vairogiem un lokiem rokās un bultu makiem uz muguras izpildīja kara deju. Dejotāji lēkāja, svieda gaisā šķēpus un uzvilka loku stiegras; viņu kustības bija saskaņotas, tā ka deja izskatījās diezgan harmoniska. Par ritmu gādāja lielas, uz steķiem uzliktas bungas — divus metrus garš, resns apses bluķis ar dobu vidu un vairākiem caurumiem augšā, no abiem galiem pārvilkts ar degunradža ādu, ko sita ar koka vālēm. Ceļotāji uzzināja, ka tādas bungas esot katrai ģintij un ar tām varot ātri pārraidīt visai ciltij svarīgas un steidzamas ziņas — gluži tāpat kā pa telegrāfu. Bungu dobjā rīboņa bija dzirdama vairāku kilometru attālumā.

Kara dejas laikā ceļotāji konstatēja, ka apbruņoto onkilonu skaits sasniedz četrsimt līdz četrsimt piecdesmit vīru, jo ikvienā ģintī bija divdesmit līdz trīsdesmit karavīru. Pieskaitot briežu ganus, sirmgalvjus, sievietes un bērnus, varēja secināt, ka visā ciltī ir tūkstoš divsimt līdz tūkstoš piecsimt locekļu un tātad onkilonu ir daudz vairāk, nekā ceļotāji bija domājuši sākumā, spriezdami pēc Amnundaka vārdiem, ka ikvienā ģintī esot divdesmit līdz trīsdesmit locekļu; noskaidrojās, ka virsaitis domājis tikai karavīrus, bet pat aptuveni nav zinājis pārējo cilts locekļu skaitu.

Pēc kara dejas sākās sacensības šķēpa mešanā un šaušanā ar loku; šķēpa metēju sacensībām starp diviem augstiem mietiem nostiepa garu ādas arkānu. Ikvienas ģints karavīri pēc kārtas atnāca sacensības vietā, sastājās rindā četrdesmit soļu attālumā no arkāna un tad visi reizē meta pa vienam šķēpam, cenzdamies, lai tas lidotu pāri arkānam. Tiesneši — trīs ģinšu vecākie — saskaitīja visus šķēpus, kas bija aizraidīti pāri arkānam, kā arī tos, kuri nebija aizlidojuši tik tālu. Ģinti, kurai bija vislielākais pārlidojušo šķēpu skaits, uzskatīja par uzvarētāju. Sacensībām šaušanā ar loku atnesa un izstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu; tumšā josla visgarām zirga mugurai bija mērķis. Ikviena ģints nostājās rindā piecdesmit soļu attālumā no mērķa, un karavīri cits pēc cita izšāva pa vienai bultai. Skaitīja tikai tās bultas, kuras bija ieurbušās tumšajā joslā, un ģinti, kurai iznāca vislielākais trāpījumu skaits, pasludināja par uzvarētāju, ko skatītāji apsveica ar biežiem bungu sitieniem un kliedzieniem.

Tad nāca laušanās. Divas ģintis nostājās viena pret otru un no sava vidus izraudzīja vienādu skaitu cīkstoņu, protams, pašus stiprākos; tie tuvojās viens otram un laika sprīdī, ko noteica ar pieciem vai desmit vienmērīgiem bungu sitieniem, pūlējās nogāzt pretinieku gar zemi. Un no jauna ģinti, kura bija pieveikusi visvairāk pretinieka cīkstoņu, pasludināja par uzvarētāju.