Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Ar to beidzās svešzemnieku varenības demonstrēšana. Visas cilts pavadībā viņi devās uz Amnundaka zemnīcu kopā ar savām izraudzītajām, kas ļoti lepojās ar tuvību baltajiem cilvēkiem. Norā visās malās uzliesmoja ugunskuri, un sākās vakara azaida gatavošana. Gaidot uz vakariņām, vīrieši un meitenes dejoja apkārt ugunskuriem.

Pēc mielasta virsaitis aicināja ceļotājus uz viņu jauno mājokli:

— Tagad jums ir draudzenes, un tur jums būs plašāka un ērtāka mītne nekā šeit, kur mums pašiem tikko pietiek vietas.

Sievietes ātri aizsteidzās pa priekšu, lai iekurtu mītnē uguni un sagatavotu cienastu. Ceļotāji kopā ar virsaiti mazliet uzkavējās norā, kur onkiloni, izlikuši sargus un izklājuši uz zemes ādas, jau taisījās uz naktsguļu pie ugunskuriem, katra ģints atsevišķi. Amnundaks pavadīja viesus līdz viņu zemnīcas slieksnim.

Iegājuši savā mītnē, ceļotāji ieraudzīja degam spožu ugunskuru, kas apgaismoja nelielu, tīru telpu; zemnīcā spēcīgi smaržoja sienās iebūvēto sveķaino lapegļu stumbri. Apkārt ugunskuram sēdēja visas piecas meitenes, tagad jau mājas tērpā, tas ir, apjozušas vienīgi jostu ap gurniem. Viņas dzīvi sarunājās, bet, tikko mītnē ienāca līgavaiņi, apklusa, nekavējoties piecēlās un atgāja sāņus. Zemnīca jau izskatījās pavisam mājīga: pie staba karājās ādas maiss ar pienu, tējkanna un katliņš; uz plaukta stāvēja sarindotas ceļotāju krūzes un koka bļodiņas, uz klona — divi koka trauki viras vārīšanai un kaudzīte karsējamo akmeņu, kā arī iesmi gaļas cepšanai. Zemnīcā zem trim slīpajām pajumēm bija iekārtotas guļvietas — sausu lapu un svaigu lapegles zariņu kārtai pārklātas mīkstas briežu un lāču ādas, ar brieža spalvu piebāzti ādas spilveni un briežādas segas. Pie durvīm bija sakrauta smalki saskaldīta malka un stāvēja trauks ar ūdeni.

Pēc Amnundaka pārpildītās un piekvēpušās zemnīcas ceļotāji savā plašajā, tīrajā mītnē jutās pavisam brīvi, un viņiem iegribējās vēl pasēdēt pie uguns un pirms gulētiešanas izsmēķēt pīpi. Iekārtojušies ap pavardu, viņi pasauca meitenes un aicināja viņas apsēsties blakus. Ar dažiem vārdiem, ko ceļotāji bija paguvuši iemācīties, nekāda dzīvā sarunāšanās neiznāca, un lielāko tiesu vajadzēja izlīdzēties ar žestiem un mīmiku. Vispirms katrs apvaicājās, kā sauc viņa izraudzīto; Gorjunova meitenes vārds bija Matu, Kostjakova — Papu, Gorohova — Raku, bet Ordina pirmo meiteni sauca Annu, un ari otrā bija Annu.

— Te tev nu bija! — Ordins samulsis iesaucās. — Uztiepa divas meitenes un turklāt ar vienu un to pašu vārdu! Kā es viņas uzrunāšu, lai abas neatsauktos reizē?

— Sauciet viņas par Annu pirmo un Annu otro, — Gorohovs ierosināja.

— Kā tas būtu viņu mēlē?

— Annu ennena un Annu ngireka, — Gorohovs atbildēja.

Ari abas Annu pamāja par piekrišanas zīmi.

— Tie ir pārāk gari vārdi, vai nevar īsāk? Es saukšu viņu par Annuenu, — Ordins norādīja uz pirmo meiteni, kas pamāja ar galvu, — un šo par Annuiru, — viņš paņēma otro aiz rokas/ un arī tā bija ar mieru.

— Jūs varat saukt viņas gluži vienkārši pirmā un otrā, viņas sapratīs, — Gorjunovs sacīja.

— Kāpēc — Annu ir skaists vārds, turpretim «ngireku» dažu reizi bez aizķeršanās nevarēs izrunāt.

Gorohovs pārtulkoja sacīto, un meitenes jutās glaimotas, ka Ordins atzinis viņu vārdus par skaistiem. Viņas vērīgi ieklausījās krievu valodas vārdos, un varēja manīt, ka meitenes šo to jau saprot un noskārš runātā jēgu. «Pēc kādām pāris nedēļām, dzīvodami kopā, mēs sapratīsimies gluži labi,» tā domāja ikviens no krieviem.

Parunājušies sāka dalīt guļvietas: slīpā pajume iepretim durvīm, platāka nekā sānu pajumes, bija pārdalīta gareniski divās daļās ar zemu šķērssienu — zemē iedzītiem mietiem, — te apmetās uz guļu visi vīrieši; pajumes pa labi un pa kreisi no centrālā kvadrāta aizklāja ar ādām un ierādīja sievietēm. Kurmis un baltiņš, kuri bija atnākuši kopā ar saimniekiem, saritinājās uz klona pie ieejas. Sievietes piesvieda ugunskurā malku, un visi devās pie miera. Zemnīcā iestājās klusums.

Agrā rītā ceļotājus uzmodināja stiprs troksnis, ko bija sacēluši onkiloni. Annuira uztraukusies piegāja pie durvīm, pabāza ārā galvu, ieklausījās un pēc tam iesaucās žēlabainā balsī:

— Vampu naktī uzbrukuši manas ģints mītnei! Virsaitis pasludinājis pret viņiem karagājienu!

— Nu, biedri, neko nevar darīt! Jāģērbjas: bez mums karagājienā, protams, neiztiks, — Gorjunovs, ņemdams apģērba gabalus, pavēstīja.

— Tieši no derībām karā!.. — Kostjakovs smējās, citēdams senu dziesmu: — Papu, nes šurp manu vairogu un bruņucepuri, salūko manu bruņu kreklu un neaizmirsti šķēpu un tērauda zobenu! Es jāšu karā kā jauns bruņinieks.

Papu no šīs tirādes, protams, neko nesaprata un samiegojusies izbrīnā raudzījās uz līgavaini. Tomēr, ievērojusi, ka viņš smejas, arī meitene izplūda skaļos smieklos un, kropļodama krievu vārdus, jautāja:

— Uguns kurināt, ēsti vārīt?

— Pilnīgi pareizi! — Ordins, izlīdis no segas apakšas, pasmējās. — Viņa ļoti labi saprot, ka pirms karošanas krietni jāieturas… Annuen, Annuir! Uguni, gaļu, pienu!

Annuira sēdēja pie sliekšņa un, aizklājusi seju rokām, rūgti raudāja. Izdzirdusi Ordina balsi, viņa satrūkās un, atskārtusi, kas vajadzīgs, sāka rušināties izdegušā ugunskura pelnos, lai salūkotu kvēlojošas ogles; pārējās sievietes arī piecēlās no guļvietām, apjoza ap gurniem jostu un sāka palīdzēt Annuirai uzkurt uguni.

Drīz jau sprēgāja ugunskurs un cepās uz iesmiem uzspraustā gaļa. Ceļotāji beidza rīta tualeti, kad zemnīcā ienāca Amnundaks, apsveicinājās un, apsēdies pie uguns, sacīja:

— I3altie cilvēki, pirmā nelaime jau piemeklējusi mūsu tautu! Nakti vampu uzbrukuši pašai tālākajai mītnei, nokāvuši sirmgalvjus un ganus, aiznesuši bērnus un aizdzinuši briežus.

Annuira, izdzirdusi virsaiša vārdus, ievaimanājās. Viņa pati nāca no šīs apmetnes, un vampu bija nogalinājuši viņas vecākus un aizveduši brāļus un māsas.

— Kas jums atnesa šo ziņu tik ātri? — Gorjunovs apjautājās.

— Kara bungas. Kāds gans, palicis dzīvs, ar bungām paziņoja mums šo vēsti. Es esmu izsludinājis karagājienu pret vampu. Visi karotāji ir sapulcējušies, un mēs sodīsim vampu bez žēlastības. Karavīri ļoti gribētu, lai baltie vīri ar saviem pērkoniem un zibeņiem ietu ar mums kopā pārmācīt mūsu ienaidniekus.

— Protams, mēs visi iesim kopā ar jums! — Gorjunovs pasteidzās izteikt piekrišanu. — Vēl tikai ātri pabrokastosim.

Amnundaks ļoti iepriecināts piecēlās un aiziedams sacīja:

— Es tūliņ pateikšu karavīriem, ka baltie cilvēki devuši piekrišanu, — viņi priecāsies!

Pēc maza brīža virsaitis šo vēsti bija paziņojis onkiloniem, un norā skanēja skaļi prieka saucieni. Arī sievietes, acīm redzot, jutās apmierinātas. Annuira pārstāja raudāt un, izberzējusi acis, sacīja Ordinam:

— Es iešu tev līdzi karā.

Kamēr cepās gaļa, ceļotāji iztīrīja šautenes, piepildīja patronsomas, sakravāja maišeļos ceļam nepieciešamās mantas — karagājiens varēja ilgt vairākas dienas. Sievietes ārkārtīgi uzmanīgi vēroja visu, ko darīja vīrieši, tādēļ vairāki iesmi ar gaļu apdega, un Raku tūlīt saņēma no Gorohova rājienu.

Beidzot viss bija sagatavots, brokastis paēstas, plāceņu un ceptās gaļas krājums salikts maišeļos, un ceļotāji atstāja zemnīcu. Viņi ienira biezā miglā, kas kā allaž bija ietinusi visu ieplaku. Cauri miglai tik tikko varēja samanīt blāvās ugunskuru liesmas un šurpu turpu slīdošus onkilonu stāvus. Iztālēm dobji dunēja bungas, joprojām nesdamas sīkākas ziņas par uzbrukušo nelaimi. Amnundaks jau stāvēja apbruņojies pie savas mītnes sliekšņa un, ieraudzījis, ka baltie vīri sagatavojušies gājienam, pamāja ar roku. Tūlīt iedārdējās tuvumā stāvošās bungas, vēstījot par karavīru došanos ceļā un pārraidot šo ziņu kaimiņu apmetnēm. Ļaudis pie ugunskuriem sāka rosīties un stāties pa ģintīm kolonās: priekšā karavīri, aiz muguras sievietes ar nastām un pusaudži, kas devās atpakaļ uz apmetnēm. Amnundaka ģints sievietes, protams, palika mājās; viņas visas ar bērniem bija iznākušas palūkoties — varbūt pēdējo reizi — uz aizejošajiem vīriem un dēliem. Atvadīšanās bija ļoti īsa; neviena sieviete neraudāja. Sieva, apskāvusi vīru, paberzēja vaigu pret viņa vaigu — onkiloniem šis žests nozīmēja skūpstu. Bungām rībot, kolona devās ceļā. Pa priekšu gāja Amnundaks un baltie cilvēki, ko pavadīja abi suņi, kuri varēja būt ļoti noderīgi vampu pēdu dzīšanai. Soļoja ātrā gaitā tieši uz izlaupīto apmetni, kas atradās kādu divdesmit piecu kilometru attālumā. Meži mijās ar norām un klajumiem, un laiku pa laikam pulciņš sieviešu, atvadījies no savējiem, nošķīrās no bara, lai atgrieztos savā apmetnē. Migla pamazām izklīda, un starp mākoņiem parādījās saule, stipri tveicēdama.