Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Nogājuši desmit kilometru, karavīri sasniedza ieplakas rietumu malu, kur klinšu bluķu krāvumā atradās onkilonu galvenā kapsēta ar daudzām no akmens sakrautām kapu kopiņām; katrā bija stāvu iesprausts šķēps ar smaili uz augšu. Vecākās kopiņas jau bija nosēdušās pār izplēnējušiem līķiem, šķēpi sašķiebušies, dažs nogāzies; uz pašiem vecākajiem kapiem vairs nebija arī šīs zīmes un akmeņus klāja biezi ķērpji.

Nolikuši mirušos mežmalā, karavīri sāka gatavot kapu vietas: atsviezdami sānis akmeņus, viņi krāvumā izveidoja garenu bedri, ne dziļāku par vienu metru, Kad kaps bija gatavs, pie tā atnesa kritušo karavīru un noguldīja ar kājām pret dienvidiem; rokas mirušajam izstiepa gar ķermeni, pie vieniem sāniem nolika loku, pie otriem — bultu maku, seju pārklāja ar ādas gabalu un galvgalī iesprauda šķēpu. Pēc tam kapus aizkrāva ar tiem pašiem izceltajiem akmeņiem. Nogalināto bērnu galvaskausus un kaulus, ko onkilonu karavīri bija salasījuši vampu alā, apbedīja vienkop un atstāja kapa kopu bez jebkādiem izrotājumiem.

Apbedīšanas ceremonijas laikā šamanis, uzkāpis uz liela klinšu bluķa pašā kapsētas vidū, sita tamburīnu un dobjā balsī dziedāja kādus burvju vārdus, acīm redzot, aizgainīdams no svaigajām kapu kopām ļaunos garus, lai tie netraucētu mirušo dusu. Tie karavīri, kuri nepiedalījās kapu kopu kraušanā, stāvēja apkārt plašā lokā, atbalstījušies uz šķēpiem. Kad kapi bija aizkrauti, visi karotāji reizē kā viens vīrs pacēla rokas pret debesīm, aizklāja seju rokām un tad gari iekliedzās; šo kliedzienu ceļotāji jau labi pazina, tomēr šeit, piecsimt vīru raidīts un pēc tam vairākkārt atbalsojies klinšu sienās, tas atstāja satricinošu iespaidu. Kliedziens atkārtojās trīs reizes, un pēc tam karavīri aizgāja atpakaļ uz mežmalu un apmetās atpūsties.

Ceļotāji izmantoja izdevību, lai apskatītu ieplakas nomali. Migla bija izklīdusi, un rīta saule spoži apmirdzēja melnās klintis, kas, veidojot terases un dzegas, stāvu pacēlās galvu reibinošā augstumā; augšā varēja saskatīt smailas virsotnes, kur plaisās baloja sniegi; vietām lejup no sniegājiem pa terasēm tievām strūklām gāzās ūdenskritumi. Dažreiz augšā no sniega lauka atrāvās kūstoša sniega blāķis, kas, šļūkdams lejup pa stāvajām kraujām, sašķīda sīkākos klučos un beidzot ar mīkstu būkšķi nogāzās klinšu sienas pakājē. Debess zilgmē lēnām riņķoja ērgļu pāris, vērīgi raudzīdamies, vai nepamanīs uz dzegām kādu neuzmanīgu jēru vai akmenājos no briežu bara atšķīrušos telēnu. Valdīja pilnīgs klusums, un daudzās kapu kopas starp zaļu, dzeltenu un sarkanīgu ķērpju klātiem klinšu bluķiem, uz robežas starp milzīgo melno sienu ar baltajām sniega strēlēm un zaļo meža joslu zem skaidrajām debesīm iedvesa svinīgu noskaņojumu. Mirušie no zaļajiem mežiem un pļavām, kur viņi dzīvoja, mīlēja un karoja, bija aizgājuši uz šo patvērumu pašā zemes malā, melno klinšu paēnā, uz kurām fantāzija neviļus uzbūra ugunīgu uzrakstu: «Te ir mūžīgā miera valstība.»

Kraujas lejasdaļā iepretim kapsētai ceļotāji ievēroja lielu alu, kuras ieeju sargāja akmeņu valnis. Amnundaks pastāstīja, ka alā senāk mitinājusies stipra vampu orda un šeit notikusi liela kauja, kurā krituši daudzi onkiloni. Ordu iznīcinājuši līdz pēdējam cilvēkam un akmeņu lauku netālu no alas izraudzījušies par kapsētu, jo dzīvi palikušie onkiloni spējuši aiznest projām vienīgi ievainotos vīrus. Kopš tā laika visus karavīrus, kas krituši kaujā ar vampu, apglabājot šajā kapsētā.

— Skatieties, baltie cilvēki, — Amnundaks pabeidza stāstu, rādīdams uz daudzajām kapu kopiņām, — cik daudz drošsirdīgu mūsu cilts karotāju atraduši nāvi 110 vampu rokas! Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc mēs tā nīstam šos mežoņus. Mēs nevaram dzīvot mierīgi, kamēr kaut viens no viņiem paliek dzīvs mūsu zemē.

Alā mētājās pa pusei sadēdējuši cilvēku kauli un galvaskausi; lāčiem, vilkiem un ērgļiem kādreiz te bijušas bagātas dzīres, kad onkiloni pēc uzvaras bija aizgājuši un pametuši alā vampu līķus. Spriežot pēc kauliem, kauja notikusi pirms vairākiem gadsimtiem; daudzi kauli, tikko tiem pieskārās, saira pīšļos. Turpretim no krama darinātie šķēpu uzgaļi, naži un kasīkļi, kas arī mētājās visapkārt, bija labi saglabājušies, un ceļotāji savāca veselu kolekciju pirmatnējā cilvēka darinājumu. Tātad arī šī ala bija kapsēta, tikai zem klinšu velvēm, kas bija nokvēpušas ilgos gados kurinātu ugunskuru dūmos, valdīja mikla puskrēsla, un šī vieta uzvēdīja dziļas skumjas.

Aplūkodami alu, ceļotāji neviļus iedomājās, cik drūma ir pirmatnējo cilvēku dzīve, kā viņi cīnās par savu eksistenci, lietojot pavisam primitīvus darba rīkus un ieročus, gan cieš badu, gan, tāpat kā plēsīgie zvēri, pēc veiksmīgām medībām mielojas bez sāta; viņi, glābdamies no sala, patveras drūmās alās, atkarojot tās niknajam lācim vai hiēnai; garajā polārajā naktī viņi dreb aiz aukstuma, tērpušies cietās, rupji apstrādātās zvēru ādās, un īsina laiku, tikai ēdot, guļot un apskaldot krama gabalus, no kā izgatavo darba rīkus un ieročus. Dūrās acīs, cik augstu attīstības pakāpi sasnieguši onkiloni, cik laimīgi un līksmi salīdzinājumā ar vampu viņi dzīvo, arī būdami tādi paši akmenslaikmeta cilvēki; onkiloni valkā apģērbu, lieto mājsaimniecības piederumus un traukus, ievēro ģints paražas un ceremonijas un svin svētkus, viņi dzīvo zaļajos mežos un pļavās, daudz gaišākās un siltākās mītnēs; viņi prot padarīt dažādu savu uzturu, apstrādāt kaulus un ādas; viņiem jau ir pieradinātu briežu ganāmpulki. Onkilonu un vampu ķermeņa formu, sevišķi galvaskausu salīdzināšana uzskatāmi rādīja, cik tālu cilvēce aizgājusi uz priekšu savā attīstībā desmittūkstoš gados, kas šķir paleolītu no neolīta.

Vientuļajā Saņņikova Zemē, ko ledi šķīra no visas pasaules, šīs nošķirtības, izolācijas dēj saglabājās gan dzīvnieki, kas visur citur bija izmiruši vai iznīcināti, gan pirmatnējais cilvēks, kas savā attīstībā bija apstājies uz zemas pakāpes, jo bija atrauts, izolēts no pārējās pasaules, kur viss pakāpeniski mainījās un pilnveidojās. Vampu dzīves apstākļi bija palikuši tādi paši kā tajos tālajos laikos, kad šī zeme atdalījās no kontinenta un apjozās ar ledus joslu; klimats saglabājās bez parmaiņām, pārtikas pietika, un līdz onkilonu atnākšanai nebija nekādu cēloņu, kas rosinātu tiekties pēc labaka dzīves veida.

Amnundaks pastāstīja ceļotājiem, ka vampu jau šo to esot aizguvuši no onkiloniem; agrāk šie mežoņi neesot pazinuši pat uguni un pavadījuši ziemu pie karstajiem avotiem, kur iekārtojuši nojumes, sakraujot citu uz cita akmeņus. Iemācījušies iegūt uguni, vampu arī ziemu aizvadījuši alās, kas labāk pasargā no sala un sniega. Viņi sākuši cept gaļu, kaut gan joprojām ēduši to arī jēlu, iemācījušies izgrebt no koka rupji apstrādātas bļodas un ar siksniņām sašūt no ādām segas un apmetņus aukstam laikam; viņi ari taisot no kaula šķēpu smailes, lai gan dodot priekšroku krama šķēpelēm, kas ir izturīgākas.

Uz Ordina jautājumu, no kurienes vampu dabūjot kramu rīku un ieroču gatavošanai, Amnundaks nespēja atbildēt: onkiloni nezināja tādu vielu; viņi paši vai nu izmantoja kaulu, vai atskaldīja šķembas no lielākiem kaltedona, ahāta vai serdolika ieslēgumiem, ko reizēm atrada ieplakas nomales bazaltā. Uzgaļu un asmeņu gatavošana no šī materiāla aizņēma daudz laika, un onkiloni to darīja pavaļas brīžos garajā polārajā naktī pie ugunskura zemnīcā. Bazaltā krama nebija, tātad vampu novados ieplakas kraujās, acīm redzot, sastopami arī citi ieži, piemēram, kaļķakmens vai krīts, kuros bieži vien atrod kramu. Šī doma mudināja ceļotājus sarīkot jaunu pārgājienu, šoreiz dziļāk vampu zemē.