Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Aplūkojuši alu, ceļotāji un Amnundaks atgriezās pie pārējiem. Karavīrus atlaida uz mājām, un daļa karotāju izklīda pa takām, bet vīri, kuri dzīvoja tālāk dienvidos, kopā ar Amnundaku devās projām gar ieplakas malu. Ceļotāji izmantoja gadījumu, lai iepazītos ar jauniem Saņņikova Zemes apgabaliem. Ceļš vispār bija vienmulīgs, tomēr dažviet tam piemita arī zināmas īpatnības: vietām milzīgi augstā siena no pašas augšas līdz pat lejai bija gandrīz pilnīgi vertikāla, un tās pakājē gulēja kūstoša sniega blāķi, ko laiku pa laikam, nogāzušās no virsotnēm, papildināja nelielas lavīnas; vietām kraujā dažādā augstumā stiepās dzegas un terases, kur varēja patverties klinšu auni, kuru brūnie stāvi laiku pa laikam tur pavīdēja; vietām no lejas līdz pašai augšai sienu pāršķēla šaura aiza, drūms gaitenis starp pārkaru sienām, asiem izciļņiem, ūdens un vēja izrobotām klintīm, kas atgādināja fantastiskas cilvēku un dzīvnieku figūras. Tomēr tāda aiza bija pieejama vienīgi klinšu auniem, nevis cilvēkiem, un uzkāpt augšā pa to nebija iespējams. Vietām, izvirzījušās uz priekšu, pāri galvai nokārās milzīgas akmens masas, līdzīgas kāda briesmīga zvēra izriestam vēderam, pār kuru lejup strūkloja ūdens urgas. Kāduviet vairāku simt metru augstumā no plaisas stāvajā sienā, mezdams sudrabotu loku, izlauzās ūdenskritums, kam valgmi deva virsotņu sniega lauki, un, izšķīzdams smalkos miglas putekļos, gāzās lejup uz akmens bluķiem. Visur manīja to pašu bazaltu — gan blīvu akmeni, gan porainu lavu, gan līdzīgu izdedžiem; šur tur bija redzami bagātīgi, skaisti dažādu krāsu minerālu ieslēgumi, ko onkiloni vērtēja ļoti augstu un izlietoja sieviešu rotaslietu, kā arī darba rīku un ieroču izgatavošanai.

Kādā vietā divsimt metru augstumā Gorohovs pamanīja klinšu aunu, kas stāvēja uz šauras dzegas un skaidri iezīmējās uz sienas melnā fona; dzīvnieks, juzdamies pilnīgā drošībā, nemaz nebaidījās no divkājainajiem radījumiem, kas kūņojās dziļi lejā.

— Kurš no jūsu karavīriem var nogāzt ar bultu šo aunu? — Gorohovs jautāja.

Amnundaks pašūpoja galvu un atbildēja:

— Mūsu bultas nelido tik augstu.

— Bet mūsu zibeņi lido, un mums vakariņām būs auna gaļa.

Amnundaks ar skatienu nomēroja attālumu un no jauna pašūpoja galvu.

— Nu, Ņikita, lielība naudu nemaksā, nepaliec kaunā onkilonu priekšā! — Gorjunovs uzsauca.

Gorohovs pielādēja savu šauteni, nometās uz ceļgala un drošības dēļ atbalstīja stobru kāda krūma zaru žāklē; auns no šejienes likās neliels brūns plankums, kam nebija viegli trāpīt. Amnundaks un karavīri, gaidīdami, kas notiks, sadrūzmējās apkārt šāvējam. Jakuts mērķēja ilgi, un beidzot nodārdēja šāviens, vairākkārt atbalsodamies klintīs. Brūnais plankums sagrīļojās, metās uz priekšu un nogāzās no dzegas. Dzīvnieks lidoja lejup, atsizdamies ar ragiem pret klints izciļņiem un atlēkdams no tiem kā bumba; gaisā zibēja milzīgie ragi un ķermenim pierautās kājas; beidzot auns nogāzās sienas pakājē. Onkiloni klaigādami aizskrēja pēc medījuma.

— Balto cilvēku zibeņi lido tālu, un neviens nevar no tiem paglābties! — Amnundaks sacīja. — Ja onkiloniem būtu desmit tādu zibeņu, mūsu zemē, iekām saule paslēptos ziemas dusā, nepaliktu dzīvs neviens vampu.

Ceļā karavīru vienības cita pēc citas nošķīrās no kolonas un iegriezās mežā, lai dotos uz savām apmetnēm; beidzot aizgāja arī pēdējie. Pa ceļam vēl ienesuši un uzdāvinājuši šamanim auna galvu, ceļotāji drīz vien iznāca klajumā pie savas mītnes. Annuira visu laiku bija pavadījusi baltos cilvēkus, taču klajumā aizsteidzās gājējiem pa priekšu, lai sagaidītu vīru uz zemnīcas sliekšņa kopā ar pārējām sievietēm, kā pieklājas pēc cilts paražām.

Ceļotāji pavadīja zemnīcā vairāk nekā nedēļu, atpūzdamies no ekspedīcijas un mācīdamies onkilonu valodu; tērzējot ar sievietēm, mācīšanās vedās viegli, un valodas stundas pie ugunskura, dzerot tēju vai smēķējot, pārvērtās izpriecā, jautros jokos un smieklos; sievietes savukārt mācījās krievu valodu, un nedēļas beigās abas puses jau sapratās pietiekami labi. Amnundaks, skanīgo smieklu vilināts, bieži iegriezās zemnīcā pie baltajiem vīriem, tomēr viņa klātbūtnē sievietes uzvedās visai rātni un arī ceļotāji centās izturēties ar lielāku cieņu.

Rija jau atnācis jūnijs, un saule vairs nenorietēja aiz apvāršņa; tomēr, ap pusnakti noslīgdama zemu pār ieplakas ziemeļu nomali, tā pastāvīgi uz pāris stundām paslēpās kaut kādos baltos mākoņos vai biezas miglas vālos, un tad iestājās krēsla. Ceļotāji ap to laiku parasti jau gulēja, bet kādu reizi Gorjunovs, iznācis no zemnīcas, ievēroja šo parādību un pasauca biedrus.

Iztaujājuši sievietes, viņi uzzināja, ka tā notiekot allaž, jo tajā pusē «no zemes nāk liels tvaiks kā no trauka, kad tajā vārās ēdiens, vai kā no tējkannas», — viņas paskaidroja. Šī parādība, protams, ļoti ieinteresēja ceļotājus, un viņi nolēma katrā ziņā iekļūt vampu zemē un noskaidrot, kas tur īsti notiek.

Tomēr vispirms vajadzēja apraudzīt bāzi un Ņikiforovu. Šajā pārgājienā piedalījās visi, atskaitot Annuenu, kas palika mājās.

Ņikiforovs, dzīvodams vientulībā, nemaz negarlaikojās: viņš ne vien rūpējās par suņiem un to barošanu, bet ari gatavoja malku un pārliku ziemai un saulainās dienās kaltēja gaļu, ko, sagrieztu sloksnēs, izkāra uz arkānu siksnām. Gaļu vajadzēja sargāt tiklab no suņiem, ko viņš pa dienu izlaida laukā no alām, kā arī no plēsīgiem putniem. Kazaks nereti izklaidējās, nošaudams kādu pārāk nekaunīgu ērgli, kas grasījās pakampt gaļu; putns pēc tam pats nokļuva uz tā paša arkāna, jo derēja suņu barošanai. Kupenas manāmi noplaka un no virsas apledoja, tā ka, neizcērtot ledū pakāpienus, pa sniegu vairs nevarēja uzkāpt uz kores. Kazaks, nebūdams slinks, to bija izdarījis un laiku pa laikam uzrāpās augšā, lai pavērotu jūru. Vienā mēnesī, ko ceļotāji bija aizvadījuši Saņņikova Zemē, jūra bija stipri pārvērtusies: vaļējie ūdeņi kļuvuši daudz plašāki un pievirzījušies tik tuvu, ka tos varēja labi saskatīt. Jūra bieži tinās miglā, tomēr dažās skaidrās un vējainās dienās miglas vāli izklīda un tālumā pie apvāršņa tikko samanāma iznira Koteļnija sala, ko vēl joprojām klāja sniegs un tikai šur tur uz klintīm melnēja nokusuši laukumi.

Sievietes nekad nebija redzējušas savas zemes apkaimi; uzkāpušas augšā un ieraudzījušas ledus un sniega tuksnesi, kas pavērās viņu skatienam visā savā nomācošajā diženumā, viņas nodrebēja šausmās un nožēloja baltos cilvēkus, kuri mitinoties sniegos lielāko daļu gada.

— Tālab jūs visi esat tādi balti, — viņas nosprieda.

— Nu, kā būs, Annuira, vai nāksi man līdzi turp, uz dienvidiem, kad es iešu projām no jūsu zemes? — Ordins vaicāja.

Annuira enerģiski papurināja galvu:

— Nē, neiešu, tur pārāk auksts, sniegs un ledus vien, un vairāk nekā nav. Skaties, pie mums ir vasara, silts laiks, bet šeit ziema.

— Tad es aiziešu projām bez tevis, un tu paliksi atraitnēs.

— Nē, arī tu nekur neaiziesi! Jūs visi paliksiet pie mums, tā sacīja Amnundaks. Un jūs apsolījāt…

Augšā pakavējās tikai īsu brīdi; diezgan asais vējiņš, kas vilka no ledus lauku puses, viegli apģērbtajām sievietēm šķita ļoti auksts. Viņas priecājās, nokļuvušas atpakaļ lejā pie ugunskura, kur pavadīja arī visu nakti. Par šo ekskursiju uz sniegiem klāto kalnu kori ceļotāji apbalvoja sievietes ar krellēm un spogulīšiem, ko sameklēja bāzē atstātajos saiņos.