Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Savākuši visus nogalinātos zvērus, kuru bija vienpadsmit, onkiloni atgriezās pie ugunskura un ķērās pie ādu novilkšanas.

Katru noķerto vilku māti piesēja pie trim zemē iedzītiem mietiem: pie diviem ar siksnām pievilka priekškājas ūn pakaļkājas, pie trešā — kaklu, tā ka zvērs nevarēja ar zobiem aizsniegt nevienu siksnu. Pēc šīm oriģinālajām medībām vīri nolikās gulēt visapkārt ugunskuram, kā parasti atstājuši sargus, kuriem vajadzēja pieskatīt vilcenes un pasargāt tās no Kurmja un Baltiņa — suņi ilgi nevarēja nomierināties, izpauzdami vēlēšanos izrēķināties ar bezspēcīgajiem ienaidniekiem.

Brokastodami rīta biezajā miglā, vīri sprieda, kā varētu izvadāt līdzi vilcenes: daži ieteica pēc kārtas nest tās uz pleciem, citi — stiept nestuvēs, ko uztaisītu, izmantojot nogalinātā vērša ādu. Visvienkāršāk būtu piespiest zvērus, lai tie paši skrien līdzi cilvēkiem, taču nebija ne ķēdes, ne stieples, no kā varētu pagatavot asajiem zobiem nepārgraužamu pavadu.

Beidzot apķērās: no ādas izgrieza platas kakla siksnas un uzpurņus. Kakla siksnas piesēja pie Gorohova šautenes slauķa galiem. Tādējādi vilku mātes gāja blakām kā vērši jūgā; viens onkilons veda gūstekņus aiz siksnas, otrs paskubināja tos no muguras. Sākumā zvēri atspērās uz visām četrām un gūlās zemē, bet pēc tam, kad vilku mātēm uzrīdīja suņus, kuri sāka plosīt tām ciskas, tās padevās savam liktenim un ierautu asti vilkās pakaļ cilvēkiem.

Tikko migla sāka izklīst, ceļotāji devās tālāk uz ziemeļiem. Veģetācija kļuva aizvien vārgulīgāka, pa ceļam gadījās veselas joslas nokaltuša, zemaudzīga, bet veca meža; klajumos retas zāles laukumiņi mijās ar pilnīgi kailu sadēdējušu bazaltu. Pēc dažiem kilometriem viņi ieraudzīja zemē plaisu, no kuras cēlās viegla dūmu strūkliņa.

Ordins noliecās un pielika plaukstu pie plaisas, taču uzreiz atrāva nost — no zemes dzīlēm plūda sveloti karsts gaiss. Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu gadījās pa ceļam un arī gaiss kļuva karstāks; ceļotājiem šķita, ka, viņi nokļuvuši krietni sakurinātā pirtī — vēl jo vairāk tāpēc, ka visa apkārtne tinās vieglai miglai līdzīgos garaiņos. Onkiloni jau sen bija nometuši jakas un soļoja kaili līdz jostas vietai; ceļotāji tāpat neizturēja karstumu un sekoja viņu piemēram. Beidzot arī Annuira novilka jaku un bikses, atstājot vienīgi jostu ap gurniem; mazliet apmulsusi, viņa sacīja, ka te esot tik karsti kā zemnīcā, kad degot laba uguns.

Uzmanību saistīja biezākas miglas vāli: izrādījās, ka lur no zemes dzīlēm pa vairākiem caurumiem, klusu svilpdami vai smagi elsdami, izlaužas tvaiku mutuļi.

— Tās jau ir īstas fumarolas! — Ordins iesaucās.

Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu rēgojās melnās lavas kailajā, paugurainajā virsmā. Šķita, ka visa zeme kaut kur dziļumā gruzd un kūp, un karstumu jau juta arī cauri apaviem.

Fumarolas — gāzu un ūdens tvaiku strūklas, kas izplūst aktīvu vulkānu nogāzēs un apkaimē vai pace|as virs atdziestošām lavas straumēm, bieži vien arī aprimušu vulkānu krāteros.

Nogājuši kādus pāris kilometrus pa šo apvidu un apstājušies, lai pārlaistu tam acis un atvilktu elpu, ceļotāji nevarēja vien nobrīnīties par ainavu, kas pavērās skatienam. Visās malās gan šur, gan tur no zemes lauzās tvaiku mutuļi, kupliem stabiem celdamies uz augšu rāmajā gaisā, un slipo saules staru apspīdētajos sprogainajos mākuļos mirdzēja un rotājās varavīkšņu loki. Varēja domāt, ka skaidrā, rāmā, aukstā ziemas dienā kūp neskaitāmi neredzamas pilsētas dūmeņi. Starp baltajiem stabiem rietumos, ziemeļos un austrumos melnēja ieplakas malienes augstās klinšu sienas, kas atradās vairs tikai piecus sešus kilometrus no šejienes. Šur tur jau parādījās smailas virsotnes ar sniegāja joslām vai plankumiem, kas spoži mirdzēja saules staros. Baltais sniegs un balto tvaiku stabi — no vienas puses, melnās kraujas un melnā zeme — no otras puses, tā bija divu gluži pretēju krāsu kombinācija, kas tik reti sastopama.

Klusumu nereti iztraucēja gan griezīgi svilpieni, gan dunoņa, kas izlauzās no plaisām.

— Melns, kūpošs tuksnesis! — Gorjunovs iesaucās.

— Lūk, tā nu ir Tūkstoš Dūmu ieleja! — sacīja Ordins.

— Ļauno garu miteklis! — pavēstīja vecākais no onkiloniem. — Tur kūp viņu ugunskuri, kas deg apakšzemes alās.

Cilvēki vēroja šo reto ainu, dažādu jūtu pārņemti: baltie — ar interesi, melnīgsnējie — māņticīgās bailēs. Ļaužu uzmanību piesaistīja kāds sevišķi kupls tvaiku stabs turpat netālu. Pieejot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ceļas no sešus metrus plata ezeriņa, kur ūdens mutuļoja gluži kā lielā katlā.

Gorjunovs izvilka no maišeļa gaļas gabalu, piesēja to siksnas galā un ielaida ūdenī. Gaļa verdošā ūdens mutuļos grozījās un svaidījās uz augšu un leju un pēc brīža jau bija izvārījusies mīksta.

— Lieliska vieta pārnakšņošanai! — Ordins nosprieda. — Malkas šeit nav, bet ir katls, kurā izvārīt vakariņas un pasmelt verdošu ūdeni tējai.

Tālākajā ceļā uz ziemeļiem viņi sastapa vēl dažus nelielus verdošus ezerus. Paši mazākie — vienu divus metrus diametrā — virda rāmi, mezdami neskaitāmus sīkus burbulīšus; lielie mutuļoja spēcīgi, tā ka visa ūdens virsma viļņojās un šur tur uz augšu sitās putojošas strūklas. Ceļotāji ievēroja, ka slāvos krastus virs ūdens līmeņa un zemi apkārt ezeriem šur tur klāj balta, sniegam līdzīga kārtiņa. Sniegs līdzās verdošam ūdenim šķita absurds. Pagrābuši pa šķipsnai baltās vielas, ceļotāji atklāja, ka ta ir kāda sāls, ļoti rūgta, kodīga, ar nepatīkamu garšu.

— Ja izdalās sāls, tad arī ūdens būs sāļš un nederēs tējai, — Gorjunovs ieminējās.

Nogaršoja ūdeni — tas gan bija mazliet iesāļš, tomēr derīgs dzeršanai.

Metot līkumus starp verdošajiem ezeriņiem un kūpošajām plaisām, gājēji jau netālu no ielejas malienas uzdūrās prāvai — kādu divsimt soļu platai un piecpadsmit līdz divdesmit metru dziļai — iedobei.

Tās līdzenais dibens bija mazliet ieslīdzis, tā ka iedobe atgādināja lielu kausu, tomēr ūdens tur nebija. Ielūkojušies ciešāk, cauri vieglajai dūmakai, kas pildīja šo bedri, ceļotāji redzēja, ka iežu plaisās šur tur uzplaiksnās zilganas uguntiņas. Ordins, gribēdams apskatīt tās tuvāk, sāka kāpt lejā, taču jau pēc dažiem soļiem, aizspiedis degunu un muti, ātri griezās atpakaļ. Viņš sacīja, ka gandrīz noslāpis sēra un hlora tvaikos, kas pildot karsto gaisu.

Binokli varēja saskatīt, ka iedobes dibena melnos iežus visur klāj dzeltenas un baltas joslas un plankumi, acīm redzot, bieza kārta sēra un salmiaka.

— Nu, Pāyel Nikolajevič, — Ordins sacīja Kostjakovam, kad bija atvilcis elpu, — tagad arī jūs vairs nenoliegsiet, ka Saņņikova Zeme ir milzīga, vēl gluži neaprimuša vulkāna krāteris.

— Protams, Bazalta kraujas, kas to ietver, geizeri un ezeri, kas met burbuļus — dienvidos, verdošie ezeri un fumarolas — ziemeļos, šī indīgiem tvaikiem pieplūduši bedre — tas viss neatstāj ne mazāko šaubu, — apstiprināja Gorjunovs.

— Bet onkiloni taču dzīvo šeit jau četrsimt gadu, vampu un dzīvnieki — vēl daudz ilgāk. Dienvidu daļā sakuplojusi bieza augu sega — tātad vulkāns jau sen nav darbojies, — Kostjakovs iebilda.

— Bez šaubām, bet skaidrs arī tas, ka vulkāns pārstājis darboties pakāpeniski, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc ka vulkānisma pazīmes šeit izpaužas daudz spilgtāk. Varbūt tajos laikos, kad vampu jau bija apmetušies salas dienvidu novados, ziemeļos vēl izplūda lava.