Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Pēc vakariņām onkiloni izlika sargus un iekārtojās uz nakti, piespiedušies cieši cits pie cita un apsegušies ar vairogiem, lai pasargātos no lietus. Svešzemniekiem viņi bija uzcēluši telti no šķēpiem un vērša ādas.

Tomēr ceļotājiem iegribējās paskatīties naktī uz iedobes uguntiņām, un visi četri, nevienu nemodinājuši, klusītiņām devās uz to pusi. No zemes dzīlēm nāca siltums, tādēļ virs iedobes miglas nebija un tā izskatījās kā melna bedre, kuras dibenā krustu šķērsu spulgoja zilu uguntiņu virknes; uguntiņas lēkāja no vienas vietas uz otru, gan dzisdamas, gan uzliesmodamas no jauna.

Lai labāk varētu vērot visai dīvaino un interesanto ainu, visi četri nogūlās zemē pie iedobes malas un pēkšņi sajuta asus grūdienus — zeme zem viņiem salīgojās.

— Zemestrīce! — Kostjakovs, pietrūcies kajas, iesaucās.

Tomēr viņam vajadzēja no jauna likties guļus, jo noturēties kājās nebija iespējams — zeme līgojās pārāk spēcīgi. Atskanēja dobja dunoņa, ugunis iedobē drebēja, gan apdzisdamas pavisam, gan no jauna iespulgodamās. No kraujas atplūda dārdi: tur gāzās lejup klinšu bluķi. Visas šīs skaņas nakts tumsā un miglā likās drausmīgas.

No apmetnes puses, kas atradās kādu simt soļu attālumā, atskanēja šausmu kliedzieni un Annuiras vaimanas; viņa bija pamodusies un pamanījusi, ka Ordins un citi baltie cilvēki pazuduši. Onkiloni nosprieda, ka baltie burvji pametuši viņus vienus šajā šausmu zemē un paši pazuduši uz visiem laikiem. Suņi un vilku mātes, piebalsodami cilvēkiem, ņēmās gaudot, tā ka sacēlās īsts elles troksnis. Māņticīgie ļaudis galīgi apjuka un nezināja, ko iesākt.

Kad zeme vairs nelīgojās tik stipri un varēja piecelties kājās, ceļotāji steidzās atpakaļ uz nometni, ko pēc kliedzieniem viegli varētu atrast pat absolūtā tumsā. Balto vīru parādīšanās uzreiz visus nomierināja, un, kad Gorjunovs izskaidroja, uz kurieni viņi aizgājuši, onkiloni pat mazliet sakaunējās. Annuira apķērās Ordinam ap kaklu un paslēpa saraudāto seju vīram pie krūtīm. Miegs nevienam vairs nebija prātā. Gorjunovs, to izmantodams, iztaujāja onkilonus, vai zemestrīces notikušas arī agrāk. Noskaidrojās, ka šī dabas parādība iezemiešiem ir pazīstama; dažreiz, parasti ziemā, viņi bija ievērojuši, ka zeme viegli dreb, zemnīcas baļķi čīkst un uz galvas pa spraugām birst zeme.

— Nu, un tagad ari bija tas pats! — Gorjunovs sacīja.

— Nē, nebija vis tas pats! — onkiloni iebilda. — Nekad zeme nav tā šūpojusies, ka cilvēki nevarētu noturēties kājās. Tāpēc mēs arī tā izbijāmies, bet, kad pamanījām, ka jūs esat pazuduši, nodomājām, ka esat mūs pametuši šajā briesmīgajā vietā un apakšzemes gari, kas šūpo zemi, tūliņ izlēks no plaisām un aizraus mūs pazemes valstībā.

Zeme vairs nelīgojās, un ceļotāji atgriezās pie savas telts, ko vajadzēja uzsliet no jauna. Jau no pirmā pazemes grūdiena šķēpi bija sašķiebušies un āda uzkritusi virsū Annuirai, uzmodinādama un pārbiedēdama gulētāju. Onkiloni vairs neuzdrošinājās aizmigt; viņu māņticīgās bailes kjuva vēl stiprākas tāpēc, ka nebija iespējams sakurt uguni, turklāt ieplakas dienvidu pusē sāka plosīties pērkona v negaiss — Saņņikova Zemē ļoti reti novērojama dabas parādība; tur plaiksnījās apžilbinoši spoži zibeņi un grāva pērkons, daudzkārt atbalsodamies augstajās klinšu sienās. Saspiedušies cieši kopā, drošsirdīgie karavīri murmināja lūgšanas, kamēr kļuva pavisam gaišs, jo debesis sāka skaidroties un vējš izkliedēja miglu. Tikai tad viņi aizmiga.

Rīts pēc lietus bija diezgan dzestrs un vējains, vējš izdzenāja miglu, tāpēc ceļotāji varēja doties mājup agrāk, par ko onkiloni ļoti priecājās. Tomēr vēlreiz vajadzēja izmantot verdošo ezeru, lai izvārītu gaļu un iestiprinātos pirms tālā ceļa. Aizejot onkiloni iemeta ezerā dažus gabalus gaļas un trīs reizes tam paklanījās.

— Karavīri pateicas apakšzemes gariem par to, ka tie naktī tikai pabiedējuši viņus, bet nav nodarījuši nekā ļauna, — Annuira paskaidroja.

Neapstādamies pie pazīstamajiem ezeriem un plaisām, ceļotāji ap pusdienas laiku jau bija šķērsojuši Tūkstoš Dūmu ieleju. Ieraudzījuši atkal pirmos zaļos augus, onkiloni pilnīgi pārvērtās, kļuva tādi paši laipni un priecīgi kā arvien. Varēja manīt, ka viņi, pēc virsaiša pavēles pavadīdami svešzemniekus uz šausmīgo ieleju, nesuši lielu upuri un bijuši gatavi uz visļaunāko. Tomēr viņiem vajadzēja nest vēl vienu upuri: iegājuši mežu joslā, svešzemnieki iedomājās, ka jāizmanto gadījums un vēlreiz jāaizstaigā uz vampu zemi, lai apskatītu dīvainos dzīvniekus «ar piekto kāju uz galvas», kurus vampu pielūdzot. Šie dzīvnieki, pēc onkilonu apgalvojuma, mītot kaut kur netālu no šausmīgās ielejas.

Gribot negribot karavīri sekoja baltajiem vīriem, kas pagriezās uz dienvidaustrumiem un aizsūtīja uz priekšu trīs izlūkus ar suņiem. No jauna skatienam pavērās pazīstamas ainas: klajumi ar ezeriem un platākas vai šaurākas mežu joslas, turklāt koki te jau bija garāki un mežs biezāks. Pēc kādiem sešiem kilometriem izlūki apstādināja karavīrus ar vēsti, ka tuvākajā klajumā ganoties «dievi». Piesardzīgi lavīdamies uz priekšu pa mežmalu, ceļotāji nonāca pavisam tuvu dzīvniekiem. Simt soļu attālumā no meža malas bija redzami četri lieli zvēri, kuros nebija grūti pazīt ziloņu dzimtas pārstāvjus. Viņi paēduši sildījās pēcpusdienas saules staros un atpūtās, stāvēdami nekustīgi, nolaiduši snuķi un tikai retumis pavicinādami īso asti vai pakustinādami lielās ausis. Dzīvnieku ķermeni klāja diezgan gara, bet reta sarkanīgi brūna spalva. Divi no tiem bija lielāki, divi — mazāki; mazākie dzīvnieki no lielajiem sevišķi atšķīrās ar ilkņiem — tie viņiem bija īsi un taisni, turpretim pieaugušajiem dzīvniekiem ilkņu gali bija izliekti uz augšu un pēc tam uz iekšu.

— Nav nekādu šaubu, tie ir mamuti, — Gorjunovs sacīja.

— Gribētos paskatīties, kā šie milzeņi skraidelē brīvā dabā, — Kostjakovs ierunājās. — Mēs visi esam redzējuši ziloņus tikai zooloģiskā dārza šaurajos aplokos, kur nekāda skriešana neiznāk.

— Tas, protams, būtu interesanti! Bet kā lai viņus piespiež izlaist kādu likumu?

— Es domāju, viņi izbīsies no šāvieniem.

— Šaubos, jo šie dzīvnieki nepazīst šaujamos ieročus. Bez tam mēs varam ar šāvieniem pievilināt sargus, kuri droši vien mitinās kaut kur tuvumā.

— Nu, vampu izbīsies no šāvieniem vairāk nekā mamuti, jo tagad jau zina to nozīmi.

— Klusāk — te vilku piemin, te vilks klāt! — Gorjunovs, rādīdams uz pretējo mežmalu, brīdināja.

No turienes klajumā iznāca divi pieauguši vampu un viens zēns ar nastām plecos. Pienākuši tuvāk mamutiem, mežoņi nolika nastas zemē, pēc tam nometās ceļos un vairākas reizes zemu paklanījās dzīvniekiem. Mamuti, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, pamodās no snaudas, piegāja pie vampu un sāka šūpot snuķus, izdodami skaņas, kas atgādināja skaļu rukšķēšanu. Beiguši klanīšanos, vampu atvīstīja nastas — ar kaut kādām saknēm piekrautas ādas — un izlika cienastu zālē mamutu priekšā; tie bez kavēšanās tvēra ar snuķi pa divām, pa trim saknēm uzreiz un bāza mutē. Atklājās, ka viens no vampu ir sieviete; viņa attina savu nastu divu jauno mamutu priekšā, turpretim vīrietis un zēns mieloja vecos. Dzīvnieki drīz vien notiesāja atnesto cienastu un, skaļi rukšķēdami un stiepdami snuķus pret vampu, prasīja vēl; mežoņi no jauna sāka klanīties un pēkšņi, paķēruši ādas, metās bēgt cik jaudas uz mežmalu. Tagad Kostjakovam izdevās ieraudzīt to, ko viņš vēlējās: mamuti smagos rikšos trukšināja pakaļ vampu, pastiepuši snuķus uz priekšu un saliekuši to galus uz augšu, izpletuši ausis un pacēluši astītes. Tomēr dzīvnieki, acīm redzot, tā izteica pateicību par cienastu, jo viegli varētu panākt un samīdīt vampu, ja vien gribētu; taču mamuti tikai pavadīja cilvēkus līdz mežmalai un pēc tam taurēdami rāmi pagriezās atpakaļ.