Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Visi ar interesi vēroja mamutu barošanas un pielūgšanas ainu. Pēc tam kad vampu bija pazuduši, onkiloni sāka lūgt ceļotājus, lai viņi nošaujot vienu mamutu — onkiloni augstu vērtēja tā biezo ādu kā labāko materiālu vairogiem un ilkņus — kā vērtīgāko materiālu šķēpu un bultu uzgaļu, kā arī nažu pagatavošanai. Onkiloni varēja nomedīt mamutu ārkārtīgi retos gadījumos: vampu apsargāja savus dievus, tāpēc sarīkot mamutu medības izdevās tikai lielajos karagājienos uz vampu zemi, turklāt ar šķēpiem un bultām vecie dzīvnieki bija grūti ievainojami un paspēja aizbēgt. Tagad varēja izmantot gadījumu — svešinieku rokās atradās briesmīgie zibeņi, kas varēja viegli nokaut lielo zvēru.

Ordins atbalstīja onkilonu lūgumu — viņš vēlējās aplūkot dzīvnieku tuvāk un to izmērīt.

Kostjakovs savukārt atcerējās bērnībā lasījis, ka no ziloņa snuķa iznākot ļoti gards mielasts, un arī pievienojās lūdzējiem.

— Bet vampu mums atriebsies par viņu dieva noslepkavošanu, — Gorjunovs iebilda. — Sardzes vīri sapulcinās visu ordu, un tā gāzīsies mums virsū.

— Es domāju, ka viņi, izdzirduši šāvienus, laidīsies projām. Zinātnes labad varētu arī riskēt un pie reizes sagādāt prieku mūsu uzticamajiem ceļabiedriem, — Ordins atbildēja.

— Šo milzeni ar sprāgstošo lodi nezin vai varēs uzreiz nogāzt, bet ievainots tas kļūs nikns, un mums klāsies plāni.

— Ietrieksim viņam divas vai trīs lodes — kas tur ko runāt!

Gorjunovs ar redzamu nepatiku deva piekrišanu nogalināt šo reto un gandrīz pieradināto dzīvnieku, turklāt pats nemaz netaisījās šaut. Onkiloni kļuva ļoti priecīgi un ar milzīgu interesi sāka vērot, kā balto cilvēku zibeņi nokaus vampu dievu. Ordins un Kostjakovs izšāva abi reizē uz tuvāko veco mamutu, kās stāvēja, pagriezis medniekiem sānus, un no jauna taisījās iesnausties. Dzīvnieks sagrīļojās, metās uz priekšu, pēc tam pasviedās sānis, dobji iebrēkdamies, pakrita uz ceļiem un tad nogāzās uz sāniem. Pārējie mamuti, šāvienu izbiedēti, paskrējās mazliet nostāk, apstājās un tad griezās atpakaļ, gaidīdami, ka biedrs, kas nezin kāpēc pakritis, piecelsies un piebiedrosies viņiem, un aicināja gulētāju, skaļi taurēdami.

Mednieki un onkiloni piegāja pie ievainotā mamuta, kam snuķis un kājas vēl konvulsīvi raustījās; ieraudzījis tuvojamies cilvēkus, dzīvnieks mazliet pacēla galvu, bet tad, smagi nopūzdamies, nespēkā ļāva tai noslīgt pie zemes. Mamuta mazajās, melnajās acīs, šķiet, pavīdēja pārmetums slepkavām. Tomēr drīz vien arī tās sastinga, un dzīvnieks pārstāja elpot. Ordins salūkoja mērlenti un sāka mērīt mamutu, Kostjakovs viņam palīdzēja un pierakstīja rezultātus, bet onkiloni, sadrūzmējušies apkārt mirušajam dzīvniekam, izbrīnā vēroja šīs manipulācijas; viņi domāja, ka baltie cilvēki ar savām burvestībām vēlas pielabināties nogalinātā dieva garam. Suņi, nezaudēdami laiku, laka asinis, kas plūda no lielās brūces un pāri sāniem tecēja lejā zālē.

Ne darbā iegrimušie ļaudis, ne skatītāji nemaz neievēroja, ka pārējie mamuti pamazītiņām pienākuši viņiem tuvāk, apstājušies kādu četrdesmit soļu attālumā un aplūko dīvainos divkājainos radījumus, kas ielenkuši viņu nekustīgo biedru. Suņi pirmie pamanīja pienākušos mamutus un, skaļi riedami, metās viņiem klāt. Cilvēki atskatījās un sastinga, nevarēdami izšķirties, vai nu bēgt uz mežmalu, negaidot, kamēr mamuti uzbruks, vai arī pašiem doties uzbrukumā. Suņi, apstājušies soļus desmit no dzīvniekiem, rēja un smilkstēja aizvilkdamies, kaut arī bija ierāvuši astes un neuzdrošinājās pieiet milzeņiem vēl tuvāk. Mamuti izbrīnā lūkojās uz nekaunīgajiem punduriem, kuri iedrošinājās uzplīties viņiem ar savu riešanu. Beidzot dzīvniekiem, redzams, suņu rejas apnika, un viņi pagriezās un majestātiskā mierā aizsoļoja uz klajuma otru malu, kur sāka baroties, lauzdami koku zarus.

Onkiloni nomierinājās un, kad Ordins bija izmērījis un apskatījis mamutu, sāka vilkt nost tam ādu un griezt gaļu gabalos. Tobrid atgriezās izlūki, kuri tūliņ pēc šāvieniem bija aizsūtīti pa vampu pēdām, un ziņoja, ka netālajā norā esot atraduši tikko pamestu apmetni. Gorjunovam gribējās to apskatīt, un viņš paaicināja sev līdzi Gorohovu un vienu no izlūkiem, atstādams pārējos, lai tie pabeidz sagriezt gaļu.

Vampu apmetne atradās lielas, kuplas papeles pakājē nelielas noras vidū. Zāle visapkārt kokam bija nomīdīta, zemē mētājās vairākas zvēru ādas, rupji izgrēbtas koka bļodiņas, divas smagas rungas un vairāki šķēpi. Ugunskurs vēl nebija gluži izdzisis, un pāri tam, slīpi iesprausti, slējās iesmi ar pusapdegušiem gaļas gabaliem. Šāvienu izbiedētie vampu bija pametuši nepabeigtas vakariņas; visur mētājās apgrauzti kauli, bet sausā zarā karājās zirga pakaļkāja, kā varēja spriest pēc zālē izklātās svaigās ādas.

Apskatījis apmetni un paņēmis vienu bļodiņu kā vampu trauku paraugu, Gorjunovs jau taisījās doties projām, kad onkilons pievērsa viņa uzmanību tam, ka papelē atrodoties vampu «ligzda», kurā varbūt paslēpušies dievu sargātāji. Tomēr šim pieņēmumam nebija nekāda pamata — vampu nebūtu atstājuši lejā savus ieročus un iesmus ar gaļu. Miteklis koka zaros, bez šaubām, bija tukšs. Gorjunovam iegribējās to apskatīt, un visi trīs sāka rāpties augšā; tas nenācās grūti, jo koks bija kupls. Ligzda atradās gandrīz pašā galotnē, kur stumbrs sadalījās vairākos resnos, slīpos zaros, kas pletās uz visām pusēm; šķērsu zariem bija pārlikti baļķēni, bet virs tiem tievas kārtiņas, tā ka izveidojās platforma. Daļu platformas pret lietu sargāja no zariem un niedrēm pīta nojume. Nojumē atradās zvēru ādas — vampu segas un apģērbs. Pāris rungu, ādas linga un kaudze oļu sviešanai, vairāki šķēpi — tas bija viss ieroču krājums šajā miteklī, kurā pirmatnējie cilvēki meklēja patvērumu no nakts plēsoņiem. Pa spraugām, kas dažādos virzienos bija izcirstas koka lapotnē, varēja novērot apkārtni, arī klajumu, kurā ganījās mamuti; daļa klajuma bija redzama, un Gorjunovs varēja saskatīt onkilonus rosāmies ap medījumu.

Kamēr vīri aplūkoja ligzdu un apkaimi, klajuma malā no krūmiem iznāca vampu, paskatījās visapkārt un pamāja ar roku, aicinādams ārā no biezokņa pārējos cilts locekļus. Tūliņ no meža izlīda sieviete un divi bērni, un visi četri nāca šurp uz koku. Šajā brīdī viņus pamanīja Gorohovs un mazliet izbijies pačukstēja:

— Dievu sargātāji nāk atpakaļ! Ko lai darām? Vai šausim?

Onkilons jau bija izvilcis no bultu maka bultu un grasījās uzvilkt loka stiegru, kad Gorjunovs ar rokas kustību viņu atturēja.

— Pasēdēsim mierīgi un pavērosim, ko vampu darīs, — viņš sacīja Gorohovam.

— Ja nu viņi rāpsies augšā?

— Dienā viņiem te nekas nav darāms, turklāt apakšā viņus gaida ēdamais.

— Bet kā mēs tiksim projām no šejienes?

— Pabiedēsim viņus ar šāvienu!.. Ak, velns lai parauj, mana šautene palikusi lejā!

— Te tev nu bija! Viņi to atradīs un sabojās.

— Mēs to nepieļausim, jūsu šautene taču ir šeit augšā. Manējā palikusi otrā pusē stumbram — viņi to varbūt nemaz nepamanīs.

Tā runādamies, koka pārsteigtie ļaudis nogūlās uz ādām apkārt spraugai platformā, pa kuru varēja sa, skatīt apmetni. Vampu ģimene, atnākusi līdz papelei, notupās apkārt apdzisušajam ugunskuram; sieviete turēja uz rokām zīdaini; gadus divpadsmit vecais zēns jau bija izrotāts ar degunā iesprausto nūjiņu, bet ap sešus gadus vecās meitenītes seja vēl nebija izķēmota. Ieraudzījis apdegušo gaļu, vīrietis izgrūda dažas aprautas skaņas, visai maz līdzīgas cilvēka valodai, tomēr zēns tās saprata, aizskrēja uz mežmalu un atgriezās ar žagaru klēpi. Pa to laiku sieviete atrausa pelnus, izrušināja no plēnēm ogles, kas vēl gailēja, un, uzlikusi tām virsū žagarus, uzpūta uguni. Meitene paņēma iesmu, sāka lupināt nost sadegušo garoziņu un ēst izcepušo gaļu. Vīrietis starp izmētātajiem kauliem sameklēja krama šķēpeli, kas noderēja par nazi, piecēlās, sāka griezt no zirga ciskas gaļas gabalus un svieda tos sievietei, pats noēzdams pa kumosam jēlās gaļas. Sieviete sprauda gaļas gabalus uz iesmiem, laiku pa laikam no tiem nokozdamās, bet zēns sasprauda iesmus zemē pie uguns un uzmanīja cepeti. Pēkšņi zīdainis, gulēdams uz zemes, sāka činkstēt; sieviete viņu pacēla, iespieda starp ceļiem un iebāza viņam mutē melno noļukušās krūts galu, bet pēc tam no jauna ķērās pie gaļas.