Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Medības viņiem nav izdevušās, — Gorjunovs sacīja. — Tagad nošausim vērsi vampu acu priekšā, bet, protams, ne jau viņiem.

Vērsis tobrīd skrēja kādu divsimt soju atstatumā no vērotājiem, bet četri vampu — soļu trīsdesmit iepakaļ; piektais bija palicis turpat, kur nokritis. Vampu joza milzīgiem soļiem, stipri noliekušies uz priekšu, pinkainie mati plīvoja vēja; katram rokā bija palicis tikai viens pats šķēps. Mednieki cerēja, ka noasiņojošā vērša spēki izsīks un viņu varēs panākt. Te pēkšņi vērsis, kurš auļoja cik jaudas, sabruka.

Iekarsuši vajāšanā, vampu vai nu nebija dzirdējuši šāvienu, vai arī nesaprata, ko tas nozīmē. Uzvaras priekā kliegdami, viņi pieskrēja pie pakritušā dzīvnieka un sāka dejot tam apkārt uzvaras deju.

— Vajadzēs viņus pabiedēt, — Ordins sacīja. — Citādi mums gaļas neredzēt kā savu ausu.

— Jā, un vispār vajag atbrīvot ceļu tālāk uz ziemeļiem un piespiest viņus laisties projām uz savām alām.

Gorohovs pacēla šauteni un izšāva. Vampu vispirms sastinga kā zemē iemieti, pēc tam, šausmās bļaudami, drāzās atpakaļ pa klajumu; piecēlās arī vērša savainotais vīrs un klibodams vilkās bēdzējiem nopakaļ. Onkiloni tajā pašā mirklī izskrēja klajumā un izkliedza savu kaujas saucienu, lai vampu saprastu, ka šāviens ir saistīts ar viņu kliedzienu.

— Mēs pārnakšņosim šeit! — Gorjunovs pavēstīja. — Gaļa vakariņām mums ir, un vampu neuzdrošināsies atgriezties.

Kamēr onkiloni uzšķērda un nodīrāja vērsi, ceļotāji klajuma vidū sameklēja mazu, dīķim līdzīgu ezeriņu ar remdenu ūdeni; stāvā krants strauji aizgāja dzelmē, un ezeriņš likās ļoti dziļš. Krastā apmetās uz naktsguļu, atnesa šurp labākos gaļas gabalus, pārējo atstājot ērgļu un vilku mielastam. Sāka sprēgāt ugunskurs, un visi ķērās pie vakariņu gatavošanas. Ordins, paņēmis katliņu, aizgāja pie ezeriņa; lai pasmeltu ūdeni, viņam vajadzēja nogulties uz zemes — tik zems bija līmenis. Pasniedzies ar katliņu izstieptajā rokā, viņš ievēroja, ka ūdens it kā ceļas pretī; Ordins sāka lēnītiņām celt katliņu uz augšu — un ūdens sekoja tam, it kā magnēta pievilkts.

Ūdens kāpa aizvien augstāk un augstāk un beidzot sniedzās līdz pašai krants augšai.

— Ūdens kāpj ārā no ezera! — Ordins, pielēcis kājās, iesaucās.

Uz šo saucienu visi-saskrēja ezeriņa krastā un izbrīnījušies raudzījās ūdenī, kas taisījās plūst pāri malām.

— Jāsavac mantas un jāiet tālāk, — Kostjakovs noteica.

Onkiloni sāka čukstēties un māņticīgās šausmās skatījās ūdeni, gaidīdami, ka no tā izbāzīs galvu kāds briesmīgs zvērs. Annuiras sejā atspoguļojās pārmaiņus bailes un jautrība, jo viņa pamanīja, ka Ordins smaida. Meitene jau bija apradusi ar domu, ka baltie cilvēki visu zina, visu var izdarīt un ne no kā nebaidās.

Iekām onkiloni izšķīrās par bēgšanu, ūdens ezeriņā sāka lēnām kristies un pēc dažām minūtēm nostājās agrākajā līmenī. Gorohovs atviegloti nopūtās.

— Aizgāja, aizgāja atpakaļ dziļumā, laikam nobijās! — viņš nomurmināja.

Ordins, Gorjunovs un Kostjakovs sāka smieties — viņi noskārta, ka tas ir ezers ar pazemes pieteci; ezera dibenā, acīm redzot, atradās ar ūdeni pieplūdis krāteris, kas aizsniedzās lielā dziļumā; tvaiki un gāzes laiku pa laikam pacēla ūdeni uz augšu, bet pēc tam atrada izeju kādā sānu plaisā, neizlaužoties cauri ūdens slāņiem kā citos ezeros, tāpēc ezera līmenis atkal nokritās. Vajadzēja vienīgi noskaidrot šīs parādības periodiskumu, lai pārliecinātos, vai tāds izskaidrojums ir pareizs. Ordins izvilka pulksteni.

— Tagad es saprotu, kā dzīvnieki var padzerties šajā ezerā, — sacīja Gorjunovs. — Viņi nogaida, kamēr ūdens paceļas līdz pašai krants augšai.

— Jā, es arī brīnījos, redzot stāvos krastus un nekur nemanot, ka dzīvnieki būtu izminuši kādu noeju pie ūdens, — Ordins apstiprināja.

— Un dažs zvērs varbūt nepaspēj padzerties, kad jau — paskat vien — ūdens pazūd no paša degungala! Ej nu gaidi, kamēr tas atkal celsies uz augšu.

Gaidīt patiešām vajadzēja ilgi: ceļotāji paspēja izvārīt un izcept visu vajadzīgo un ari pavakariņot, kad ūdens līmenis no jauna pamazām sāka celties; izrādījās, ka intervāls ir gandrīz vesela stunda.

Tikko saule bija paguvusi paslēpties aiz ieplakas ziemeļu daļas tvaiku aizsega, no turienes atplūda bieza migla un īsā brīdī iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Tomēr malka bija sagādāta visai naktij, un ugunskurs deva gaismu un siltumu. Ceļotāji sprieda un prātoja par šīs dīvainās zemes ezeriem ar to periodiskajiem izvirdumiem, ko onkiloni izskaidroja ar ūdens garu rotaļām. Viņi stāstīja, ka ziemeļu pusē esot Tūkstoš Dūmu ieleja, kur no zemes dziļumiem visur nākot laukā dūmi un zeme esot tik sveloti karsta, ka dedzinot pēdas pat cauri apaviem. Viņi paši tur neesot bijuši, bet dzirdējuši par to stāstām sirmgalvjus, kuri jaunības gados piedalījušies lielā uzbrukumā vampu; šo karagājienu vadījis Amnundaka vectēvs.

Tūkstoš Dūmu ielejā vampu agrāk pārlaiduši ziemu.

Sarunu pārtrauca gari stiepti kaucieni, kas atskanēja mežā; suņi tiem atbildēja ar niknām rejām.

— Vilki tuvu — saoduši gaļu, — Gorohovs sacīja.

— Nu būtu īstā reize noķert vienu vai divas vilku mātes, — Gorjunovs ieteicās.

Onkiloni apgalvoja, ka tas nebūšot grūti izdarāms; vilkus, kas nedodot miera briežu bariem, viņi ziemas naktīs medījot ar dzinējiem lāpu gaismā. Vilcenes gūstīšanai viņi salūkoja no tievām siksnām pītu tīklu, ko lietoja zosu ķeršanai, kad tās nometušas spalvas. Visi sāka gatavoties vilku tvarstīšanai. No sagādātā kurināmā kaudzes izmeklēja sausus, sveķainus jaunu lapegļu stumbrus, saskaldīja tos pusmetru garās šķilās un piesēja tās pie šķēpiem; tādas lāpas sagatavoja katram medību dalībniekam un sakrāva ugunskurā. Pa to laiku vilki bija sapulcējušies pie vērša paliekām, un no turienes skanēja ņurdēšana, smilksti, kaulu brīkšķēšana — plēsoņu bars miglas aizsegā mielojās bez bēdu.

Kad sveķeļi bija krietni iedegušies, onkiloni un ceļotāji ar lāpu vienā rokā un šķēpu vai šauteni otrā skriešus ielenca plēsoņu mielasta vietu lielā lokā un pēc tam, noliekuši lāpas uz priekšu gandrīz līdz pašai zemei un vēzēdami tās pa labi un pa kreisi, sāka tuvoties centram, kur kustīgais uguns loks ietvēra vilku baru. Drīz vien cauri miglai varēja saskatīt pelēkos plēsoņus drūzmējamies pie beigtā vērša; ierautu asti un atņirgtiem zobiem viņi apjukuši stāvēja, neredzēdami nevienas spraugas, pa kuru izbēgt no šā šausmīgā loka, kas šūpojās un nāca aizvien tuvāk. Zvēri iegaudojās, sāka šaudīties šurpu turpu, lēkdami cits citam virsū, un beidzot, zaudējuši galvu, pa diviem, pa trim metās projām uz visām pusēm.

Tomēr aizbēgt izdevās tikai nedaudziem: onkiloni veikli nodūra vilkus ar šķēpu vai arī, iezveļot ar lāpu pa purnu, aiztrieca plēsoņus atpakaļ. Karavīrs, kuram bija tīkls, uzmeta to vilku mātei, kas pūlējās izlauzties no aplenkuma, — viņa uzreiz sapinās un nogāzās pie zemes. Dzīvi palikušie vilki atgriezās pie vērša paliekām, saspiedās cieši kopā, trīcēja un klabināja zobus, bet vairs nemēģināja bēgt; mednieki viņus nogalināja ar dažiem šāvieniem. Pacēluši lāpas, onkiloni tagad nobeidza ievainotos vilkus, kas gulēja visapkārt; starp ievainotajiem plēsoņiem atrada vēl vienu vilcēni, uzmeta tai uz galvas svārkus, sasēja kopā visas četras ķetnas, piekāra aiz kājām pie šķēpa un aiznesa projām.