Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Kopš jūlija beigām saule vakaros jau noslīga ne vien aiz ieplakas ziemeļu klinšu sienas, bet arī aiz apvāršņa; sākās tumšas naktis, kas ātri stiepās garumā. Parādījās arī pirmās rudens pazīmes: klinšu kraujās ligzdojošās svīres pulcējās lielos baros; jaunie putni vingrinājās lidošanā, gatavodamies tālajam ceļojumam. Ari dzīvas palikušās zosis un pīles pulcējās baros un parlidoja no viena ezera uz otru. Nakts miglas kļuva biezākas un rītos aizvien ilgāk klāja visu ieplaku.

Ceļotāji vēl joprojām domāja, ka nāksies pārziemot Saņņikova Zemē, un gāja medībās, lai sagatavotu pārtikas krājumus ziemai; viņu sievas kūpināja un žāvēja gaļu, kā arī tecināja taukus un krāja tos maisos, ko sašuva no resnām zarnām. Bet tad augusta pirmās nedēļas beigās atgadījās kāds notikums, kas ievadīja virkni citu, kuriem bija ievērojamas sekas. Naktī uz astoto augustu ceļotājus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens; sākumā pa miegam viņiem šķita, ka kāds no visa spēka laužas zemnīcas durvīs; pēc tam viņi izdzirda dobju dunoņu, it kā garām brauktu smags vilciena sastāvs.

— Atkal zemestrīce! — Ordins atģidies uzsauca.

Zemnīcu vāji apgaismoja pusapdzisušais ugunskurs, un trīsuļojošā gaismā tikko samanāmas vīdēja vīriešu un sieviešu satrauktās sejas.

Zeme nodrebēja vēlreiz. Zemnīcas sijas brīkšķēja un čīkstēja, un no augšas bira zeme. Ugunskura liesmas drebēja; priekšmeti, kuri bija uzkārti vadžos pie balstiem un zem pajumēm, šūpojās; no pazemes atskanēja draudīga šņākoņā.

— Kaut arī mūsu zemnīca ir izturīgāka par citām, tomēr vajag iet ārā! — Gorjunovs, ņemdams apģērbā gabalus, sacīja.

Sievietes drebošām rokām aizsprādzēja gurnu jostas un, paķērušas apģērbu, metās uz durvīm. Vīrieši, steigšus ģērbdamies, sekoja viņām.

Nakts bija neparasti silta un ļoti skaidra, jo spēcīgais ziemeļu vējš bija izkliedējis miglu. Klajumu apspīdēja mēness, kas jau atradās virs ieplakas rietumu nomales. Kaut arī tuvējā meža koku zaros krāca vējš, gan pa kreisi, gan pa labi, gan priekšā varēja saklausīt, kā dārdēdami no kraujām gāžas lejup klinšu bluķi.

No virsaiša zemnīcas puses skanēja sieviešu klaigas, bērnu raudāšana un vīriešu saucieni. Daļa zemnīcas iemītnieku jau bija izskrējuši laukā un ģērbās. Drīz viņiem sekoja arī pārējie, un visi sadrūzmējās netālu no ieejas, noraizējušies raudzīdamies debesīs un pārmīdami pa vārdam. Amnundaks, stipri izbijies, pienāca pie ceļotājiem.

— Baltie cilvēki, zeme atkal trīc! — viņš pārmetoši sacīja. — Lielajam šamanim bijusi taisnība, sakot, ka līdz ar ballo cilvēku atnākšanu onkiloniem sākšoties posts un nelaimes. Kopš jūs esat šeit, jau divas reizes drebējusi zeme un mums uzbrukuši vampu.

— Vampu taču arvien ir karojuši ar jums, un arī zeme agrāk ir drebējusi ne vienu reizi vien! — Gorjunovs iebilda.

— Nē, vēl nekad zeme nav drebējusi lik stipri! Un paskaties, cik sarkans ir mēness! Tas pareģo lielu nelaimi, — Amnundaks atbildēja.

Jauns spēcīgs apakšzemes grūdiens lika viņam sagrīļoties; daudzi nogāzās no kājām. Atskanēja sieviešu kliedzieni un bērnu raudas. Visu acu priekšā viena Amnundaka zemnīcas pajume iegruva visā garumā, un gaisā pacēlās biezs putekļu stabs. Koki sāka līgoties.

— Vai visi ir iznākuši no mājokļa? — virsaitis uzsauca.

— Visi, visi! — skanēja atbilde.

— Nē, visi nav iznākuši! — kādas sievietes balss iebilda. — Mana slimā māte Matu palika guļam. Māte sacīja, ka esot vienalga, kur viņai jāmirstot.

— Nu, tad viņa būs mirusi! — vīrietis piebilda. — Pajume uzgāzusies viņai virsū.

— Atrausiet zemi, paveiciet nost baļķus un drīzāk atbrīvojiet sievieti! — Amnundaks pavēlēja. — Atnesiet šurp uguni un malku, uzkuriet ugunskuru!

Taču onkiloni baidījās ieiet zemnīcā; viņi sāka sviest nost velēnas no sabrukušās pajumes, bažīgi skatīdamies uz blakus esošo baļķu segumu. Annuira drošsirdīgi iegāja savā zemnīcā un iznesa uz dēļa kvēlojošu ogļu kaudzi. Ordins un Gorjunovs atnesa malku. Drīz vien iedegās ugunskurs, kas mazliet nomierināja ļaudis; ap uguni sapulcējās visa ģints, atskaitot dažus karavīrus, kas atraka iebrukušo pajumi. Apakšzemes grūdieni turpinājās, un viņi katru reizi metās sānis, kaut gan viņiem nekas vairs nevarēja uzgāzties virsū. Zeme visu laiku dunēja, un koki šūpojās; visi ļaudis apsēdās, tāpēc ka noturēties kājās bija grūti. Krītošo akmeņu dārdi nerimās.

— Onkiloniem uzbrukusi liela nelaime!.. — Amnundaks, raudzīdamies uz pazemes grūdienos drebošo ugunskuru, čukstēja.

Ceļotāji ievēroja, ka viens otrs karavīrs un jo sevišķi sievietes jau ne vienu reizi vien uzmet viņiem greizu, naidīgu skatienu.

Annuena, kas sēdēja līdzās Ordinam, nogaidījusi mirkli starp apakšzemes grūdieniem, piecēlās un aizgāja pie sievietēm otrpus ugunskura; viņai sekoja arī Gorjunova un Kostjakova izredzētās, un vienīgi Annuira un Raku palika uz vietas.

— Mēs esam tikpat kā ar mēri aplipuši! — Gorjunovs pusbalsī teica biedriem.

— Nekas, uzlēks saule, un onkiloni nomierināsies un aizmirsīs nakts šausmas! — bezbēdīgi atbildēja Kostjakovs.

— Bet mēness kļuvis vēl sarkanāks, — Ordins ieminējās. — Nogruvumi, acīm redzot, sacēluši biezus putekļus.

Pāri ieplakai ar spēcīgu dunoņu aizvēlās sevišķi stiprs grūdiens, tā ka pat malkas šķilas ugunskurā salēcās un pašķīda uz visām pusēm. No jauna atskanēja šausmu kliedzieni; daži cilvēki, kuri bija pietupušies ap ugunskuru, pakrita. Suņi žēli iegaudojās. Virsaiša zemnīca, dobji brīkšķēdama, sabruka pavisam, palika vienīgi centrālie balsti, tīti putekļu mākonī. Karavīri, kas tur strādāja, pakrita pie zemes, bet tad, pielēkuši kājās, metās projām.

— Mēs ejam bojā, zeme grūst, mūsu ciltij pienācis gals! — vaimanāja vīrieši un sievietes; mātes spieda pie krūtīm raudošos bērnus; visu sejās un ieplestajās acīs atspoguļojās šausmas.

Tikko aprima nogruvumu dārdi, klajumā iestājās drausmīgs klusums, jo arī vējš pēkšņi bija mitējies. Visi neviļus uzmanīgi ieklausījās. Un tad šajā stingajā klusumā varēja skaidri saklausīt tālumā rībam tamburīnu, kas maģiski ietekmēja onkilonus.

— Mūsu šamanis ir dzīvs! Šamanis aicina zemes garus rimties! — atskanēja priecīgi saucieni.

Spēcīgais apakšzemes grūdiens patiešām bija pēdējais, un pēc tā vājākos neviens vairs neievēroja. Ļaudis pie ugunskura sāka snaust. Viņus uzmodināja kaimiņu apmetnes kara bungu dunoņa; cits caur citu mijās īsi un gari sitieni, un nakts klusumā tos ļoti labi varēja sadzirdēt tālā apkaimē; tiem piebalsoja attālāko apmetņu bungas. Iztrūkušies visi klausījās saspringtā uzmanībā. Kad šī nelaimi vēstījošā mūzika apklusa, Amnundaks pārmetoši sacīja Gorjunovam:

— Šajā naktī izpostītas daudzas mūsu mītnes. Nogalinātas vairākas sievietes un bērni, daudziem lauzti kauli, sasisti trauki un salauzti ieroči. Baltie cilvēki, mūs piemeklējusi liela nelaime! Jūs to nevēlējāties novērst. Redziet, jūsu mītne palikusi vesela, bet manējā sabrukusi.

— Tāpēc, ka jūs ļoti slikti būvējat savas mītnes! — Gorjunovs pikti atbildēja. — Tagad uzbūvējiet savus mājokļus izturīgākus, un tie vairs nesagrūs un nenospiedīs cilvēkus.

— Mūsu mītnēs dzīvojušas daudzas paaudzes, un nekad tā nav bijis, ka tās būtu sagruvušas! — virsaitis iebilda. — Nē, kad atnākusi nelaime, nekas nelīdzēs — mēs neesam burvji.