Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Bet mēs cerējām, ka varēsim būt klāt pie lūgšanas, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekādi nevar, — Gorohovs atbildēja. — Šamanis kā atnāca, tā ieraudzīja mani un sacīja Amnundakam, ka baltie cilvēki lūgšanā nedrīkstot būt klāt.

— Tātad apsūdzētos tiesās aizmuguriski! — Kostjakovs pavīpsnāja. — Vai sievietes varēs iet un paklausīties?

— Sievietes visas jau ir tur. No viņām pirmajām mēs uzzināsim, ko sacījis šamanis.

Gorohovs, ienākdams zemnīcā, laikam nebija pamanījis (Annuiru, un viņa, jakutam nemanot, klusītiņām izslīdēja pa durvīm, tikko izdzirdēja, ka atnācis šamanis un svešzemniekiem pavēlēts iet projām.

— Bet vai zināt, cik auksts ārā? — Gorohovs, apsēzdamies pie uguns un pastiepdams rokas pret liesmām, piebilda. — Es gandrīz vai sastingu ragā, kamēr tur runājos. Bieza migla, turklāt auksta, gluži kā pie mums Kazačjē.

Ordins saskatījās ar Gorjunovu, tikko manāmi pamāja ar galvu, un abi izgāja ārā.

Abus sagrāba tāds aukstums, kādu viņi sen nebija izjutuši, temperatūra laikam tikko turējās virs nulles.

Turklāt valdīja tāda tumsa, ka viņi nevarēja saredzēt viens otru divu soju atstatumā. Ugunskura atblāzma, kas spīdēja pa zemnīcas dūmeju, tik tikko apgaismoja biezos miglas vālus.

Virsaiša mītnē jau rībēja tamburīns un skanēja šamaņa dobjā balss.

Suņi, saoduši saimniekus, pieskrēja klāt un sāka smilkstēt, lūgdamies zemnīcā.

— Ehē, arī viņi atraduši no aukstuma! — Ordins sacīja. — Nekas, pieradinieties vien, drīz atgriezlsieties saltajā dzimtenē.

— Rit mēs iesim uz ziemeļiem? — Gorjunovs apvaicājās.

— Uzzināsim, ko šamanis izlūdzies no dieviem. Varbūt jau šo pašu nakti, izmantojot miglu, vajadzēs bēgt projām no šejienes.

— Diezin vai mēs varēsim atrast ceļu nakti!

— Priekš kā mums šie zvēri? Viņi mūs aizvedis! — Ordins, glāstīdams Kurmi, kurš grozījās viņam pie kājām, atbildēja.

Kad viņi atgriezās zemnīcā, Gorohovs aiz gara laika jau bija nolicies gulēt. Nogaidījuši, kamēr viņš sāk krākt, ceļotāji pārrunāja ar Kostjakovu par iespējamo bēgšanu naktī un atlasīja mantas, ko vajadzētu ņemt līdzi. Pēc tam sasēdās ap ugunskuru un ilgi gaidīja atgriežamies sievietes.

Beidzot atnāca Annuira, apsēdās pie uguns un, ar asaru aizmiglotām acīm cieši raudzīdamās liesmas, sacīja:

— Šamanis saka, onkiloniem klāšoties ļauni. Sals, ūdens, uguns. Piepildoties senču pareģojums. Atnākuši baltie cilvēki — sākušās nelaimes. Baltie cilvēki aiziešot — nelaimes un posts palikšot. Ja varot — lai palīdzot. Onkiloni skaitīšot lūgšanas, upurēšot dieviem. Slikti runāja, pavisam bez jēgas runāja. Trīs reizes sāka lūgšanu. Tagad guļ kā miris. Onkiloni sēž un gaida, vai neteiks ko labāku.

Tomēr ceļotāji ar buršanas rezultātiem bija apmierināti. Viņus vismaz tieši nedēvēja par nelaimju vaininiekiem, neprasīja, lai viņi dara tām galu, nedzina viņus bez kavēšanās projām. Bet, ja nelaimes uz kādām nedēļām vai pat mēnešiem mitēsies, onkiloni nomierināsies, un tad varēs mierīgi sagaidīt savu laiku un aiziet izdevīgā brīdī.

— Annuir, — Ordins sacīja, — rīt agri, agri mēs iesim uz Tūkstoš Dūmu ieleju, un tu nāksi mums līdzi. Tikai citiem par to nekā nesaki.

— Kālab jūs atkal iesiet uz to nelabo vietu?

— Vajag paskatīties, kas tur notiek, vai drīz beigsies onkilonu nelaimes.

— Kā jūs to uzzināsiet? Šamanis nezina, bet jūs zināt!

— Ja nāksi mums līdzi, arī tu uzzināsi, mēs tev visu izskaidrosim. Iesim cauri tavas ģints apmetnei. Vai tu zini pašu taisnāko ceļu?

— Kā nu nezināšu — cik reižu esmu gājusi!

— Un vai arī miglā atradīsi taku?

— Es pacentīšos. Tevis dēļ darīšu visu!

— Nu, tad liecies gulēt, rīt agri jāceļas.

Tikko viņi bija apgulušies, atgriezās arī pārējās sievietes. Ieraudzījušas tukšo zemnīcu, viņas sākumā izbijās un nodomāja, ka baltie cilvēki slepeni aizbēguši, bet tad pamanīja gulētājus un, mazliet apsildījušās, devās uz savām guļamvietām, kur vēl kādu brīdi klusu runājās. Ceļotāji otrā rītā uzzināja, ka šamanis atžilbis un sacījis: baltajiem cilvēkiem nevajagot iet projām, citādi būšot vēl ļaunāk. Tāpēc sievietes arī bija atgriezušās pie viņiem.

Mazā gaismiņā trīs pētnieki un Annuira, apģērbušies siltāk un paņēmuši mantu maišeļus un šautenes, devās ceļā. Gorohovam viņi atstāja zīmīti, paziņodami, ka aizgājuši apskatīt ezerus un atgriezīšoties tikai nākamajā dienā, bet viņu atstājuši onkiloniem ķīlā — par zīmi, ka nākšot atpakaļ. Migla bija ļoti bieza, tomēr Annuira ātri atrada taku uz tālajām apmetnēm un droši veda savus ceļabiedrus.Saltums spieda viņus soļot žigli. Zāle visur bija apsarmojusi, un kādu ezeru takas malā pie krasta klāja plāns ledus.

— Nekad pie mums šajā laikā nav bijis tik auksti! — Annuira, ieraudzījusi ledu, ieminējās.

— Tāpēc mēs ari ejam uz Tūkstoš Dūmu ieleju, lai uzzinātu, kālab kļuvis tik auksti, — Ordins viņai paskaidroja.

Migla izklīda ap pusdienas laiku, kad ceļotāji sasniedza pēdējo onkilonu apmetni, kur paredzēja atpūsties un ieturēt maltīti. Ari šeit zemestrīce bija sagrāvusi mājokļus, bet tie jau bija gandrīz atjaunoti. Apmetnes iedzīvotāji sagaidīja baltos cilvēkus draudzīgi — līdz šejienei vēl nebija atnākušas ziņas par naidīgo izturēšanos un aizdomām, kas iepriekšējā dienā tika vērotas Amnundaka ģintī. Viņi zināja, ka pazudis svētais ezers, un bija satraukti, tomēr bungas nebija atnesušas ziņu, ka tur vainojami svešinieki.

Annuira, ko viņas radinieki mīlēja, ar savu ierašanos novērsa jebkuras aizdomas, ka baltie cilvēki varētu būt aizbēguši, un, kad trīs karavīri, uzzinājuši, uz kurieni ved balto ceļš, piedāvājās viņus pavadīt un netika noraidīti, nevienam neradās pat doma, ka svešinieki aizgājuši bez virsaiša atļaujas.

Atpūtušies visi devās tālāk. Saule gan sildīja, tomēr diena atgādināja rudeni, nevis vasaru. Ceļotāji gāja pa īsāko ceļu uz ziemeļiem un pēc stundām trim sasniedza panīkušās veģetācijas joslu, bet mazliet vēlāk iegāja tuksnesīgajā apvidū. Tajā notikušās pārmaiņas varēja manīt jau no vairāku kilometru attāluma — pie apvāršņa neredzēja daudzos baltā tvaika stabus, un tālumā skaidri iezīmējās melnā klinšu siena ieplakas malā. Iegājuši Tūkstoš Dūmu ielejā, visi bija pārsteigti. Nebija palicis neviena paša no neskaitāmajiem garaiņu stabiem, kuru mutuļošana un varavīksnes agrāk atdzīvināja šo apvidu; verdošajos ezeros ūdens vai nu bija izzudis, vai stāvēja rāms, kaut gan vēl turējās tāds pats karsts. Visur, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās kails, melns, nedzīvs lavas tuksnesis, ko klāja pelni un dažādos virzienos vagoja plaisas; no ielejas tagad pretim sitās saTisa svelme, un vējiņš, kas iepūtās laiku pa laikam kā milzīgas maizes krāsns vai metalurģiskās domnas dvaša, pacēla gaisā melnos putekļus un dzenāja mirušajā līdzenumā virpuļviesuļa stabus. Virs ielejas virmoja sakarsušais gaiss, kļūdams necaurredzams, tā ka melnās krasta kraujas šķita peldam plašā ezerā un ieguva fantastiskas kontūras. Likās, ka ezera otrā krastā paceļas milziga pilsēta.

Izbrīnījušies visi vēroja notikušās pārmaiņas. Onkiloniem, kuri bija pavadījuši ceļotājus arī pagājušo reizi, sametās baisi. Viņi sačukstējās un beidzot jautāja:

— Kur tad palikuši neskaitāmie dūmu stabi, kurus mēs šeit redzējām? Kur ezeriņi, kuros mēs vārījām gaļu? Sakiet, baltie cilvēki, — ko tas nozīmē? Kāpēc apakšzemes gari tur, dziļumos, pārstājuši kurināt savus pavardus? Vai viņi ir miruši vai iemiguši, vai aizgājuši uz citu pusi?