Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Nesaņēmis atbildi, virsaitis piecēlās un, draudošā žestā izslējis roku, sacīja:

— Un visu to esat izdarījuši jūs! Jūs atnācāt pie mums no sniega un sala zemes un atnesāt šurp salu un sniegu, tāpēc ka tie jums patīkami, jums tīk dzīvot baltā zemē, baltie cilvēki! Ar aukstumu un sniegu jūs gribat pazudināt visus onkilonus, lai sagrābtu mūsu zemi. Čukči atdzina mūsu senčus uz šejieni! Jūs, varenie baltie burvji, gribat pazudināt mūs pavisam!

Viņš strauji apsviedās un izgāja no zemnīcas. Ceļotāji uztraukti saskatījās, un, kad virsaitis bija projām Gorjunovs sacīja:

— Tagad, pēc manām domām, vilcināties vairs nav nekādas jēgas — rīt pēc iespējas agrāk jādodas ceļā; pūš ziemeļu vējš, ezeri aizsaluši, miglas nebūs, un sniegs arī vēl nav dziļš.

— Tiesa, ja snigs vēl, mums bez slēpēm būs grūti tikt uz priekšu, — piebilda Kostjakovs.

— Arī ziemas apģērba mums šeit nav — viss palicis noliktavā, — Ordins piebalsoja.

— Jūs dariet, kā zināt, — Gorohovs enerģiski sacīja, — bet es palikšu pie onkiloniem. Sals drīz mitēsies, un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Bet jūs nemaz netiksiet līdz Koteļnija salai, pazudīsiet ledos.

Gorohovu sāka pierunāt, bet viņš stūrgalvīgi atkārtoja, ka šeit būšot labāk nekā Kazačjē: pilns vēders, mierīga dzīve, laba sieva, silta zemnīca, — neesot ko kurnēt par likteni.

— Ja nu jūs, Ņikita, nokaus, tāpat kā nokāva vampu, un upurēs dieviem, lai mitētos aukstums? — Gorjunovs noprasīja.

— Jūs gvelžat niekus! Vampu aizbēdzis. Onkiloni cilvēkus neupurē. Ja viņi tos upurētu, tad jau sen būtu mūs visus nokāvuši, nemaz nesāktu runāties, nenāktu šurp, kā nupat atnāca Amnundaks. Mūs lūgsies, nevis nokaus.

Iestājās smags klusums.

Mazliet pagaidījis, Gorohovs piecēlās un izgāja ārā, bet pēc brīža ieskrēja Annuira.

— Nupat no jums pārnāca Amnundaks un sacīja mums: «Mēs vairs nedosim sievietes baltajiem cilvēkiem. Kamēr viņi neaizdzīs salu un sniegu, jūs dzīvosiet pie manis un uz turieni vairs neiesiet, citādi jums klāsies slikti.» Un visi vīrieši un sievietes sāka kliegt: «Jau sen tā vajadzēja, lai viņi padzīvo bez sievām, bez piena, bez plāceņiem!» Es tikai palūdzu, lai mani atlaiž uz šejieni pēc segas. Viņš sacīja: «Ej, bet tūliņ nāc atpakaļ!»

Annuira paņēma savu kažokādas segu un pačukstēja Ordinam pie auss:

— Naktī, kad visi aizmigs, es atnākšu pie tevis un izstāstīšu visu, ko būšu uzzinājusi, — man liekas, slikti būs.

Viņa aizskrēja, atstājusi ceļotājus nomāktā garastāvoklī.

— Jā, rīt mazā gaismiņā iesim projām, — Kostjakovs sacīja. — Droši vien tas ir tikai sākums; pret mums vērsīsies ar represijām, lai piespiestu mūs aizdzīt agro ziemu.

— Un, ja mēs kavēsimies, vēl sagaidīsim, ka mums zemnīcā pieliks sargus, un tad aiziet nebūs nemaz tik viegli, — Gorjunovs piebilda.

— Kamēr Gorohova nav, sagatavosim visu ceļam, — Ordins ierosināja. — Interesanti, uz kurieni viņš aizgāja, — vai tikai nav aizsteidzies pie Amnundaka izstāstīt mūsu nodomus?

Gorohovs un sievietes neatgriezās visu vakaru. Ceļotāji paši parūpējās par vakariņām, uzvārīja tēju, sakravāja mantas, pēc tam vēl ilgi sēdēja apspriezdamies un beidzot devās pie miera. Gorohovs, acīm redzot, bija palicis pārnakšņot pie Amnundaka.

Dziļā naktī Ordinu uzmodināja Annuira.

— Jums jāiet projām, cik ātri vien var, — viņa čukstēja. — Karavīri runā: apakšzemes gariem upurējām vampu — un viņi atdeva ūdeni svētajam ezeram; debesu gariem upurējām tikai briedi — viņi sadusmojās un uzsūtīja mums ziemu. Vajag arī viņiem salūkot labāku upuri. Nekā gan nesaka, bet es nojaušu — domā par jums.

— Vai Ņikita arī dzirdēja šīs runas?

— Nē, tas bija agrāk. Viņa klātbūtnē to nerunāja. Viņš atnāca un sāka stāstīt, ka gribot būt onkilons, iešot no jums projām un dzīvošot pie mums, viņš negribot uzlaist onkiloniem nekādas nelaimes. Visu vakaru stāstīja, cik slikta dzīve esot jūsu zemē. Tagad onkiloni saprot, kāpēc jūs esat atnākuši uz šejieni, — jūs meklējat savai ciltij labu zemi. Amnundaks tā arī pasacīja: «Tātad viņi ir spiegi un okšķeri! Bet mēs viņus nelaidīsim no šejienes projām, citādi viņi atgriezīsies ar lielu karavīru pulku un uzbruks mums ar saviem zibeņiem — tad onkiloniem būs gals!»

— Vai Ņikita neteica, ka mēs rīt taisāmies iet projām?

— Nē, neteica vis. Viņš tikai par sevi visu izstāstīja. Amnundaks viņu uzslavēja un uz šo nakti atdeva viņam sievu. Pēc tam pavēlēja, lai rīt ataicinot šamani — vakarā izvaicāšot garus laikam par jums un arī par sniegu.

— Nu, Annuir, rīt no rīta mazā gaismiņā mēs iesim projām. Bet ko tu darīsi, vai nāksi man līdzi?

— Iešu tev līdzi, kur vien gribēsi, ja es tur, jusu zemē, būšu tev vienīgā — pirmā sieva, — Annuira atbildēja.

— Jā, tu būsi man ne tikai pirmā, bet gan viena vienīgā sieva.

Viņi abi vēl ilgi runājās, līdz Ordins, paskatījies pulkstenī, redzēja, ka rītausmas stunda jau tuvu, un uzmodināja biedrus; viņi uz ātru roku ieturēja brokastis un, tikko sāka aust gaisma, uz visiem laikiem atvadījās no mājīgās zemnīcas. Gorohovam viņi atstāja zīmīti ar lūgumu paziņot Amnundakam, ka viņi aizgājuši atgādāt šurp savu silto apģērbu un pēc dienas atgriezīšoties. Ja Gorohovs gribot viņus panākt, viņš to vēl varot izdarīt: viņi gaidīšot divas dienas ieplakas malā. Ceļotāji brīdināja Gorohovu, ka Saņņikova Zemei draudot šausmīga ziema un ka šeit nepavisam nebūšot labāk kā Kazačjē. Uzrakstīja arī, ka viņš varot atnākt uz bāzi vēlāk kopā ar onkiloniem un paņemt gaļas krājumus, ko Ņikiforovs sagatavojis ziemai, jo viņi visu tik un tā nevarēšot aizvest.

Zemnīcā viņi atstāja degam ugunskuru, lai dūmi kādu laiku vēl rādītu onkiloniem, ka tajā mitinās cilvēki; guļasvietas saklāja tā, lai izskatītos, ka tur atlaidušies ļaudis; tikai Annuira paņēma līdzi savu segu un visus apģērba gabalus.

Sniga sīks sniedziņš, kas drīz vien varēja paslēpt viņu pēdas. Tomēr pakaļdzīšanos vajadzēja novērst Gorohovam, vismaz līdz vakaram. Viņam atstāja Raibo, ieslodzītu zemnīcā.

Kad uzausa gaisma, bēgļi atradās jau vairākus kilometrus no apmetnes — klajumā, ko viņi tikai ar pūlēm varēja sazīmēt. Kā pa šiem četriem mēnešiem viss bija pārvērties! Toreiz — jauni, spilgti iespaidi, brīnišķīga, tikko atklāta zeme, pilna noslēpumu, kas gaida atklājējus, pavasaris, pirmais zaļums. Tagad — kaili meži, sniegā ieputināti klajumi; bēgšana no tumšās, māņticīgās tautas; priekšā garlaicīgs, bīstams un ilgs ceļš pāri lediem uz kontinentu; sarūgtinājums par biedru, kas līdz šim bija kopā dalījies visās grūtībās, bet tagad kļuvis neuzticīgs, un bažas par viņa likteni; beidzot — atstātās sievietes, kuras bija iepatikušās. Tikai Ordins likās priecīgāks par citiem — viņam līdzās pa sniegu mundri brida Annuira, kura viņa dēļ bija pametusi tuviniekus un ierasto dzīvi, grasījās atstāt dzimteni, un, neskatīdamās ar skumjām atpakaļ, devās pretim svešajai, jaunajai pasaulei, kas varēja iedvest viņai šausmas.

Pret vakaru ceļotāji sasniedza bāzi, sagādādami lielu prieku Ņikiforovam, kurš jau sen nebija saņēmis no viņiem nekādas ziņas. Bāzē viss bija kārtībā, ziemai sagatavoti lieli gaļas un malkas krājumi; suņi uzbarojušies un veseli, trūka tikai viena, ko bija saplosījis lācis kādās medībās. Kazaks brīnījās, kāpēc vīri nolēmuši bez kavēšanās doties projām no šīs bagātās zemes.