Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Pagalam visi mani pūliņi! — viņš sacīja pārmetoši. — Kālab gan es tā centos, gāju medībās, šāvu, stiepu mājās, žāvēju un kūpināju? Kālab iznīdēju tik daudz dzīvu radību? Kālab sacirtu tik daudz malkas? Viss paliks tiem pašiem lāčiem, kaut velns viņus rāvis!

— Nebēdājieties, Kapiton, nevis lāči, bet gan cilvēki apēdīs jūsu sagādāto gaļu. Atnāks Gorohovs ar onkiloniem un aiznesīs visus krājumus uz apmetni.

— Kā, vai tad Ņikita nenāks mums līdzi uz mājām?! — kazaks pārsteigts iesaucās.

— Nē. Viņš nolēmis palikt šeit. Iemīlējis te sievieti, saka, šeit būšot labāk nekā Kazačjē.

— tJn tā nolēmis? Ak tu draņķis tāds! Viņam taču Kazačjē ir laulene, tiesa, vecs, negants sievišķis.

— Bet šeit jauna, labsirdīga. Viņš te dzīvos gluži kā kņazs.

— Un kas tad te atnācis kopā ar jums? Varbūt pavadīt? — kazaks, rādīdams uz Annuiru, jautāja.

— Nē, tā ir mana sieva, viņa nāks mums līdzi uz kontinentu, — Ordins atbildēja.

— Paskat vien! — Ņikiforovs novilka, ziņkārīgi aplūkodams samulsušo sievieti, kura pietiekami labi nepārvaldīja krievu valodu, lai saprastu ātro sarunu, tomēr nojauta, ka runa ir par viņu.

— Tātad Ņikitas vietā mums līdzi nāks šejienes cilts sievišķis! Nezinu, kā mēs tiksim galā ar suņiem, — viņa tak nevarēs stāties Ņikitas vietā, sunīšus droši vien nav pat redzējusi, kur nu vēl nartas vadījusi. Ek, tīrais posts un bēdas!

Ņikiforovs pie ugunskura, ap kuru bija sasēdušies ceļotāji, vēl ilgi filozofēja par šo tematu. Tomēr, vērodams, cik veikli Annuira gatavo vakariņas, viņš jau mazliet samierinājās ar jauno ceļabiedru un vēlāk pat sacīja:

— Sieva jums, Semjon Petrovič, gan gadījusies lieliska, čakla! Un stipri jūs iemīlējusi, ja nospriedusi pamest savējos un iet projām pāri jūrai uz svešu zemi… Bet jūsējās, redzams, nav gribējušas nākt līdzi? — viņš vaicaja abiem pārējiem.

— Nē, negribēja… — Gorjunovs atbildēja un īsos vārdos paskaidroja Ņikiforovam, kā radušies apstākļi, kuri piespieduši viņus bez kavēšanās atstāt šo interesanto zemi. — Pavasarī mēs atgriezīsimies uz šejieni, — viņš piebilda, — ja vien viss beigsies laimīgi.

Pie vakariņām Ņikiforovs pastāstīja, ka tūliņ tikt projām no ieplakas nevarot, jo kupenas pa vasaru esot stipri kusušas un vairs nesniedzoties līdz kraujas korei, bet tikai lidz augšējai terasei, no kuras vēl vajadzētu rāpties augšā pa klintīm kādus piecpadsmit metrus. Lai uzvilktu augšā nartas un kravu, vajadzētu attīrīt ceļu, izcirst pakāpienus. Arī kupena attiecīgi jāsagatavojot: tās virsa stipri apledojusi un visā tās garumā nāktos izcirst pakāpienus.

— Pa vienu dienu ar visu to gan netiksim galā, — viņš sacīja.

— Mūsu rīcībā ir divas dienas, — Gorjunovs atbildēja. — Mēs apsolījām Ņikitam, ka gaidīsim viņu šeit divas dienas. Varbūt viņš pārdomās un steigsies uz šejieni.

Pārnakšņojuši kazaka teltī, kas vēl joprojām atradās ledus alā, kura pa vasaru, ledum kūstot, bija kļuvusi krietni lielāka, ceļotāji no rīta sāka cirst pakāpienus kupenas korē.

Visi pieci cītīgi strādāja un vakara pusē jau bija augšā uz terases. Četrus līdz desmit metrus platā dzega stiepās kādus simt metrus uz abām pusēm no kupenas, tālāk ātri kļuva šaurāka, tā ka tur varēja staigāt vienīgi klinšu auni. Pāri terasei pacēlās siena, kas pašā zemākajā vietā bija metrus desmit augsta; tā ne visur bija stāva, vietu vietām sienā rēgojās atsevišķi augstāki un zemāki izciļņi un iedobes, pa kurām pieredzējis alpīnists viegli varētu uzrāpties augšā. Turpretim suņiem un kravas pacelšanai izciļņi bija pārāk augsti, un vajadzēja izcirst vēl kādus pakāpienus; tas nebija tik neizpildāms uzdevums, jo bazalta lava bija kārtaina. Tomēr darba te pietika vismaz kādai dienai.

Aplūkojis terasi, Gorjunovs ieminējās:

— Kā jūs domājat, vai mums neuzstiept jau šodien šeit augšā visu kravu un nartas?

— Kāpēc? — Kostjakovs vaicāja. — Apakšā ērtāk pārnakšņot: šeit pa miegam var nogāzties lejā no kraujas.

— Pārnakšņot mēs varam apakšā, bet visas smagās mantas labāk uznest augšā jau šodien — es pateikšu, kāpēc. Šovakar mums vajadzētu atgriezties onkilonu apmetnē, un to Gorohovs, izlasījis mūsu zīmīti, būs pateicis Amnundakam. Virsaitis, redzēdams, ka mēs neesam pārnākuši, vakarā, iespējams, sūtīs mums pakaļ vajātājus — onkiloni zina ceļu uz šejieni. Vajātāji atnāks šurp rīt no rīta ļoti agri, un, ja visas mantas vēl būs apakšā, mūs sagūstīs — uz onkiloniem mēs laikam gan nešausim. Ja krava jau būs augšā, mēs paši ātri uzkāpsim uz terases un ceļu pa kupenu iznīcināsim, tā ka būsim drošībā. Skatieties, augšējo šauro sniega kores posmu kādu desmit metru garumā var noskaldīt īsā brīdī, un tad neviens neuzdrošināsies rāpties augšā.

— Jums laikam gan taisnība! — Kostjakovs piekrita.

— Nu, bet kā tad ar suņiem? — Ņikiforovs jautāja. — Viņiem uz terases būs maz vietas.

— Ari suņi var pārnakšņot apakšā savās alās. Gan jau viņi bez kravas uzskries augšā viens divi.

Tā nospriedūši, ceļotāji, izmantodami atlikušās stundas lidz tumsai, sāka stiept augšā kravu. Tas nebija tik viegli izdarāms. Kaut ari bija izcirsti pakāpieni, suņi uzreiz nespēja uzvilkt augšā pa stāvo nogāzi smagi piekrautās nartas, un to vajadzēja darīt vairākos paņēmienos. Tāpēc ceļotāji noņēmās ar kravu līdz lielai tumsai, taču galu galā visas mantas, gaļas un malkas krājums un nartas bija nogādātas augšā uz terases; apakšā palika vienīgi guļammaisi, kā arī trauki vakariņām un tējas dzeršanai.

Ziemai bija sagatavotas lielas malkas kaudzes, tāpēc naktī varēja neskopoties un sakurt krietnus ugunskurus, lai aizbiedētu lāčus. Ņikiforovs stāstīja, ka zvēri pa vasaru apciemojuši viņu ne vienu reizi vien un tikai ala paglābusi kazaku no ķepaiņu apkampieniem un pasargājusi gaļas krājumu, kas pievilinājis plēsoņus.

Modrais Baltiņš arvien laikā uzmodinājis kazaku, un viņš, paslēpies starp ledus bluķiem pie alas ieejas, bliezis virsū nakts viesim, kas pūlējies atvelt nost ledus gabalus, ar kuriem bijusi aizkrauta ieeja gaļas noliktavā.

Pie vakariņām Ņikiforovs pastāstīja arī, ka abu zemestrīču laikā viņam bijis šausmīgi bail: viņš izskrējis ārā no alas, baidīdamies ka iegrūs velve. No tuvajām kraujām kā krusa gāzušies lejā akmeņi, un zemē pavērušās plaisas.

Darbā nogurušie ceļotāji agri nolikās gulēt starp četriem ugunskuriem un, Kurmja un Baltiņa apsargāti, aizmiga ciešā miegā. Ap pusnakti viņus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens. Izbīlī pietrūkušies no miega, viņi uzmanīgi ieklausījās; no pazemes atskanēja skaidri sadzirdami dārdi, it kā tur pa nelīdzenu bruģi ripotu smagi pajūgi; dārdiem drīz vien pievienojās gan tuvi, gan tāli rībieni — no kraujām gāzās lejup atlūzuši klinšu bluķi; zem gulētājiem drebēja zeme. Tomēr visas šis skaņas drīz vien pārmāca neganta gaudošana — ledus alās plosījās ieslodzītie suņi.

Ceļotāji nakšņoja zem klajas debess, turklāt pietiekami tālu no klinšu sienas pakājes, tāpēc viņiem nekur nevajadzēja bēgt un viņi joprojām palika savos guļammaisos, protams, diezgan uztraukti.

Drīz sekoja vēl viens grūdiens, jau krietni stiprāks; gulētāji juta, ka viņus mazliet pasviež uz augšu; uzplivoja dziestošo ugunskuru liesmas, un gruzdošās pagales un ogles pašķīda uz visām pusēm. Tepat tuvumā kaut kas rībēdams nogāzās, un Gorjunovs, kas gulēja iepretim ieejai alā, kurā vēl nesen bija stāvējusi telts un ceļotāji pārlaiduši iepriekšējo nakti, ieraudzīja, ka no alas griestiem nobrukuši vairāki lieli ledus bluķi.