Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Sarunas laikā mazliet atpūtušies, vīri devās atpakaļ. Lai nebūtu jālīkumo pa klajumiem un kanāliem un ātrāk tiktu uz priekšu, viņi no jauna izirās ieplakas malā. Tomēr atceļā pagāja četras stundas. Airējot garām agrākajam svētajam ezeram, viņi pārliecinājās, ka ūdens pa krāteri vēl joprojām ieplūst ieplakā, tomēr visai vāji — acīm redzot, līmeņi jau bija gandrīz izlīdzinājušies. Dziļums šajā vietā pārsniedza trīs metrus, un ķeksis vairs nesniedzās līdz dibenam. Pie kupenām viņu prombūtnes laikā ūdens bija stipri cēlies un bija dziļāks par diviem metriem.

Uz terases palikušie sagaidīja biedrus pie ledus kāpnēm, lai palīdzētu viņiem izsēdināt no laivas izglābtos.

— Jus nevienu neatvedāt? — Kostjakovs izbrīnījies iesaucās.

— Tikai velti izvizinājāties? — piebilda Ņikiforovs.

— Visi, visi noslīkuši? — Annuira nobālusi čukstēja.

Ordins, protams, viņu nomierināja.

— Lūk, vienīgie slīkoņi, kurus mēs atradām, — Gorjunovs pajokoja, izceldams no laivas sieviešu tērpus un pasniegdams tos Annuirai.

Kopējiem spēkiem visi uzvilka laivu augšā pa kupenas kori; lai paceltu laivu uz terases, vajadzēja krietni noņemties, jo pa šo dienu slāvā krants virs kupenas jau bija kļuvusi divarpus metra augsta — vai nu tāpēc, ka ūdens apskalotā kupena sākusi slīdēt uz leju, vai arī tāpēc, ka ieplakas dibens joprojām lēnltiņām slīga dziļāk. Ērtākai satiksmei kazaks te bija iekārtojis kāpnes, sakraujot citu uz cita ledus bluķus.

Pie pusdienām ceļotāji pastāstīja cits citam, kas noticis pa dienu. Trīs palikušie bija iecirtuši kāpnes kraujā virs terases, uzkāpuši augšā un redzējuši diezgan tuvu atklātu jūru. Drīz pēc abu biedru aizbraukšanas negaidot no ūdens izrāpušies divi milzīgi lāči un sākuši kāpt augšup pa kupenā iecirstajiem pakāpieniem, acīm redzot, cerēdami paglābties no plūdiem uz terases kopā ar ļaudīm. Tādi kaimiņi, protams, nebija visai vēlami, un pekaiņus sagaidīja ar šāvieniem: viens nogāzās uz kupenas un iekūleņoja ūdenī, otru nogalināja augšā uz terases. Svaigas gaļas krājums ceļam nāca īstā reizē.

Annuira pazina segu un sieviešu apģērbu, ko Ordins bija izzvejojis no viņu zemnīcas, — tas piederēja Annuenai.

Pirms saules rieta Gorjunovs un Ordins uzkāpa augšā uz kalnu kores palūkoties, kas notiek ārpus ieplakas; klinšu sienas visu vasaru bija ierobežojušas viņu redzes lauku. Bieziem sniegiem klātā — it kā nemaz nebūtu bijusi vasara — Saņņikova Zemes dienvidu nogāze lēzeni nolaidās līdz jūrai, ko arvien vēl klāja ledus kādu piecu kilometru platā joslā no pakājes. Turpretim tālāk līdz pašam dienvidu apvārsnim melnēja plašivaļēji ūdeņi, kuros peldēja ledus gabali un veseli lēdus lauki. Šī jūra bija pārāk plata, lai to varētu šķērsot vieglajā laiviņā; kajakā nebija vietas visiem ļaudīm, mantām un suņiem. Vajadzēja vai nu gaidīt, kamēr rudens sals pārklās jūru ar ciešu ledus segu un lāšmeņi kļūs šaurāki, vai arī doties uz austrumiem cerībā, ka tur ledi stiepjas tālāk uz dienvidiem, bet otrpus jūrai turas Koteļnija salas tuvumā, tā ka var pārcelties pāri lāsmenim divos paņēmienos.

— Mēs tagad esam gluži kā kuģa katastrofā cietušie, kas nokļuvuši uz salas, — Ordins sacīja. — Aiz muguras ūdens, priekšā ūdens, bet vidū uguns un posts; tā, šķiet, teikts pasakā.

— Nu, uguns vēl pagaidām nav, bet ūdens un posta pietiek, — Gorjunovs atbildēja. — Paskatieties atpakaļ!

Saņņikova Zeme patiešām atgādināja milzīgu ezeru. Binoklī varēja saredzēt geizeru strūklas, kas dažviet ieplakas vidienē šāvās uz augšu. Vakar ap šo laiku viņu acu priekšā gulēja ziemas autos tinušies klajumi un meži; tagad sniega vietā bija stājies ūdens, un siltais vējš, kas pūta no ziemeļiem, liecināja, ka Saņņikova Zemes siltuma avots atkal sācis darboties.

— Labākie rajoni tomēr atrodas zem ūdens, — Ordins teica. — Turklāt visi Saņņikova Zemes iemītnieki, gan divkājainie, gan četrkājainie, sablīvējušies ziemeļu daļā, bet puse tās ir kaila un neauglīga.

— Jā, tur būs maz telpas — sevišķi ļaudīm, — Gorjunovs piebilda. — Onkiloni droši vien tagad uzsāks karu ar vampu, kamēr tos galīgi iznīcinās, lai nebūtu tādu bīstamu un tuvu kaimiņu.

— Tagad viņiem ļoti noderētu mūsu pērkoni un zibeņi. Viņi vēl nožēlos, ka ļāvuši mums aizmukt.

— Nekas, Gorohovam taču palika šautene.

— Paklau, es nupat atcerējos — mēs esam aizmirsuši zemnīcā mūsu rezerves šauteni, ko gribējām uz šķiršanos atstāt Amnundakam. Gorohovs var to uzdāvināt virsaitim un tā pielabināties onkiloniem.

Kad asinssarkanā saule, noslīdējusi līdz apvārsnim, pazuda miglas joslā, kas tālumā cēlās no jūras, vērotāji atgriezās uz terases un vēl ilgi sēdēja pie ugunskura. Visus māca skumjas: viņi bija iemīlējuši Saņņikova Zemi un tagad pavadīja šeit pēdējo vakaru. Gribot negribot atmiņā nāca tas vakars, kad ceļotāji no kalnu virsotnēm pirmo reizi ieraudzīja šo noslēpumaino zemi, klausījās skaņās, kas atlidoja no klinšu kraujas pakājes, un centās uzminēt, ko ieraudzīs šajā zemē. Viņi bija redzējuši vairāk nekā cerējuši, atklājuši daudz brīnišķīga, atraduši īpatnēju pasauli, kur mitinājās citur izmiruši dzīvnieki un pirmatnējie cilvēki, pasauli, nošķirtu šajā dīvainajā, siltajā ieplakā starp polārajiem lediem. Ekspedīcija bija guvusi ārkārtīgi svarīgus rezultātus, visi tās dalībnieki palikuši sveiki un veseli, bet prieka un apmierinājuma vietā viņi izjuta satraukumu un nemieru, ko varēja izskaidrot varbūt vienīgi ar pēdējo dienu notikumiem, kuri draudēja šai brīnišķīgajai zemei un tās iedzīvotājiem ar pāragru bojāeju.

Nakts bija diezgan silta, un ceļotāji, taupīdami malku, naktī uguni nekurināja, jo uz augstās terases jutās pilnīgā drošībā: te gulētājiem nemanīti nevarēja piezagties ne plēsīgie zvēri, ne vampu, ne onkiloni, — ikvienam ceļu aizsprostoja plašie ūdeņi. Jau dienā vīri bija piekrāvuši vienas nartas, pārklājuši kravu ar zvēru ādām un nosējuši ar virvēm. Šajās nartās atradās visi ekspedīcijas materiāli: dabaszinātniskās un etnogrāfiskās kolekcijas, fotogrāfijas un dienasgrāmatas. Krava gan nebija pārāk smaga, tomēr aizņēma daudz vietas. Piekrautās nartas stāvēja patālāk no citām, tuvu terases malai. Līdzās tām apgūlās Kostjakovs, lai pasargātu no suņiem svaigo gaļu, kuru pa nakti salika augšā uz kravas. Pārējās divas nartas, piekrautas tikai daļēji, atradās tuvāk suņiem, sagrieztas šķērsām pāri laukumam, un tām līdzās guļammaisos apgūlās pārējie.

Pēc pusnakts Gorjunovs pamodās no viegla grūdiena sānos, šķita, ka viņu kāds modina. Viņš atvēra acis, ieraudzīja, ka neviena nav, un taisījās no jauna iesnausties, kad izdzirda tālus pērkona grāvienus.

«Lietus mums šobrīd uznāks īsti nelaikā, telti uz kailiem akmeņiem nenostiprināsi!» Gorjunovs nodomāja, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Debesis bija skaidras, un mēness apspīdēja visu ieplaku. Viņš nolaida galvu un tagad skaidri sadzirdēja zem sevis dobju dunoņu.

«Vai tiešām pazemes katastrofa vēl nav mitējusies?» viņš domāja. «Dienā viss bija klusu, šķita, ka zemestrīce beigusies ar ieplakas dibena ieslīgšanu un ūdens ieplūšanu. Varbūt tā bijusi tikai prelūdija?»

Spējš apakšzemes grūdiens pasvieda Gorjunovu uz augšu un pārtrauca viņa domu.

— Atkal drebina! — ieskanējās Ordina miegaina balss.

Gorjunovs piecēlās guļammaisā sēdus un palūkojās uz ezeru, kas bija stipri pārvērties: apakšzemes grūdiens bija sabangojis ūdeni, viļņi putodami un plīsdami apļiem vēlās uz visām pusēm; pret mēnesi pavērstās slaidos lokos izliektās viļņu nogāzes mirgoja, it kā tur plūstu spožs dzīvsudrabs. Bangas, triekdamās pret kraujām, šņāca, un no augšas, uzsizdami šļakatas, ūdenī gāzās klinšu bluķi.