Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Apskatījuši kupenā izrauto robu, ceļotāji pārliecinājūs, ka tam varēs tikt pāri, ja izcirtis stāvajā ledus krauti pakāpienus uz leju un otrā pusē uz augšu.

— Nekas, līdz pusdienām mēs to izdarīsim, — Gorjunovs sacīja. — Abas laivas puses virvē nolaidīsim lejā un vēlāk atkal uzvilksim augšā. Iekodīsim — un pie darba!

Ieplakas ziemeļos izvirdums joprojām pieņēmās spēkā, un visa pamale tinās tvaika un dūmu mākoņos; par izvirduma spēku liecināja eksplozijas, kas lika drebēt terases klintīm. Tvaiku un dūmu siena aizsedza skatītāju acīm katastrofas vietu. Dienas gaismā varēja vienīgi saskatīt, ka baisā siena aizstiepusies pari visai ieplakai. Kādā vietā šaipus sienas pēkšņi uzliesmoja uguns un ātri izplatījās uz abām pusēm. Binoklī bija redzams, ka tur deg meži.

— Šķiet, onkilonu stāvoklis ir bezcerīgs! — Ordins sacīja. — Tagad ir skaidrs, ka izvirdums sācies nevis ieplakas ziemeļu galā, bet gan vidienē, aptuveni tai vietā, līdz kurienei mēs vakar bijām aizbraukuši, tas ir, tur, kur ļaudis bija paglābušies no ūdens. Varbūt izvirdums aptvēris arī visu ieplakas ziemeļu daļu.

Abi atgriezās pie nartām; tēja bija uzvārījusies. Ņikiforovs nesa terases rietumu stūri piesietajiem suņiem kaltēto gaļu un pēkšņi apstājās.

— Panāciet šurp! — viņš uzkliedza. — Te ož pēc nelaimes!

Gorjunovs, Ordins un Annuira, kas jau bija apsēdušies pie tējkannas, pielēca kājās un skrēja pie kazaka. Viņš stāvēja līdzās plaisai plaukstas platumā. Tā aizlocījās šķērsām pāri terasei no nakts nogruvuma vietas līdz rietumu galam. Nartas un cilvēki atradās starp plaisu un terases ārējo malu, suņi — otrā pusē.

— Vakar šīs plaisas nebija, — Ņikiforovs sacīja.

— Draņķīgi! Iespējams jauns nogruvums, — Gorjunovs konstatēja.

— Pietiek vēl viena krietna apakšzemes grūdiena, lai klints nogāztos, — Ordins piebilda. — To, acīm redzot, balsta kupena, citādi mēs jau naktī būtu nobrukuši lejā.

— Liekas, ka vajadzēs lasīties projām no šejienes, lai cik skumji tas būtu! — Gorjunovs ierunājās. — Citādi nonāksim turpat, kur guļ Kostjakovs.

— Aizvilksim labāk mantas pāri plaisai!

Tā ari izdarīja. Beidzot ceļotāji apsēdās brokastot, tomēr visu laiku ar bažām raudzījās uz plaisu, kas melnēja trīs soļu attālumā no viņiem, gaidīdami, ka kuru katru mirkli tā pavērsies un no jauna gāzīsies lejup akmeņu masa, šoreiz tieši uz kupenas.

Paēduši ķērās pie darba: divi paņēma līdzi virves un pa akmenī izcirstajiem pakāpieniem uzrāpās uz kores, divi palika lejā uz terases; citu pēc citas uzvilka augšā abas nartas, laivu un mantas, pēc tam atraisīja un uzdzina augšā suņus, atskaitot vienu, ko naktī bija nositis krītošs akmens.

Gorjunovs, palicis pēdējais uz kļūmīgās terases, piegāja vēlreiz pie kraujas malas, paskatījās lejā un čukstus pateica atvadu vārdus bojā gājušajam biedram.

Tajā dienā, kad aizgāja projām biedri, Gorohovs pamodās diezgan vēlu; viņu no miega iztraucēja sieviešu balsis:

— Kur palikusi Annuira? Viņa laikam naktī aizbēgusi pie sava vīra, baltā burvja! Nav paklausījusi aizliegumam!..

— Ejiet un atvediet viņu šurp! — atskanēja Amnundaka balss.

— Velciet viņu šurp aiz matiem, ja pati nenāk! — piebilda sievietes balss.

Te Gorohovs atcerējās, ka viņa biedri šajā naktī taisījušies iet projām, un viņam kļuva smagi ap sirdi. Jakuts sāka ātri ģērbties, lai uzzinātu, vai biedri aizgājuši. Tomēr viņš nepaspēja apģērbties, kad jau atgriezās Annuena un divas citas sievietes, kas bija sūtītas pēc Annuiras, un pavēstīja sarūgtinātā tonī:

— Mītne ir tukša, nav ne Annuiras, ne balto burvju, palicis tikai viens pats suns!

— Vai jūs labi apskatījāties? Viņi droši vien krietni sasegušies un guļ, — Gorohovs sacīja.

— Mēs gribējām iet iekšā, bet suns sāka rūkt uz mums. Mēs pakliedzām — neviens neatsaucās. Vai tik nav nomiruši?

— Es paskatīšos pats, — Gorohovs, dodamies uz durvīm, sacīja.

— Atved šurp Annuiru! — virsaitis viņam uzsauca.

Gorohovs, iedams uz zemnīcu, jau nemaz vairs nešaubījās, ka biedri aizgājuši. Tomēr jakuts cerēja, ka viņi būs atstājuši kādu norādījumu, kā izskaidrot onkiloniem viņu soli; Gorohovs gribēja vismaz mierīgi apdomāt, ko lai saka Amnundakam, lai nepadarītu ļaunāku savu stāvokli. Zemnīcā, priecīgi smilkstēdams, viņu sagaidīja Raibais, ko biedri bija ieslodzījuši, lai viņš nesekotu pa pēdām cilvēkiem un Kurmim. Gorohovs tūliņ ieraudzīja pie staba piesprausto papīra gabalu. Viņš izburtoja zīmīti pa zilbēm vairākas reizes, lai labāk iegaumētu, un atgriezās Amnundaka zemnīcā.

— Kur tad Annuira? — viņam tūliņ uzklupa Annuena.

— Pagaidi! Ļauj pateikt, kas sakāms! Baltie ļaudis aizgājuši uz savu nometni pēc silta apģērba. Redzi — ārā sniegs un aukstums, bet viņiem apģērbs palicis tur. Arī man apsolījuši atnest. Atgriezīsies rīt pret vakaru.

— Kā tu visu to vari zināt, ja viņi ir aizgājuši? — Amnundaks iesaucās.

— Te viss ir uzrakstīts, viņi man atstājuši vēstuli. Še, izlasi! — Gorohovs, tikko valdīdams smieklus, pastiepa virsaitim papīra lapu.

Amnundaks pagrozīja lapu rokās, ieraudzīja uz papīra kādas melnas zīmes un pavēstīja:

— Aizsūtīšu to šamanim — viņš uzzinās, vai tas ir tiesa, ko tu mums te stāsti.

— Un kāpēc Annuira aizgājusi kopā ar viņiem? Viņai siltais apģērbs bija šeit! — greizsirdīgā Annuena nerimās.

— Tas nozīmē, ka viņa mīl savu vīru stiprāk nekā tu! — Gorohovs atcirta.

— Virsaitis man aizliedza viņu mīlēt — un es paklausyvirsaiša pavēlei.

— Tiesa gan, bet viņa nepaklausa, tāpēc ka mīl viņu stiprāk.

— Viņa ir tikai otrā sieva, pati uzplijās …

— Ciet klusu, sieviete! — Amnundaks pārtrauca Annuenu.

Viņš vēl joprojām sēdēja ar papīra lapu rokā un nezināja, ko darīt: sūtīt tūliņ pakaļ aizgājušajiem vajātājus vai arī ticēt Gorohovam un pagaidīt. Onkilonu rokas vēl bija palicis viens no svešiniekiem, un virsaitim šķita, ka tie neies projām bez sava biedra.

Te pēkšņi Amnundakam iešāvās prātā doma: vai tikai baltie burvji nav atkal aizgājuši uz svēto ezeru, lai to iztukšotu, tāpat kā pagājušo reizi, kad viņi arī bija atstājuši Gorohovu mājās?

Virsaitis apģērbās, izgāja no zemnīcas, pasauca trīs karavīrus un pavēlēja viņiem doties uz svēto ezeru un paskatīties, vai tur nav balto cilvēku un vai viņi tur nav bijuši. Atgriezies zemnīcā, viņš sacīja Gorohovam:

— Tu paliksi šeit, manā mītnē, kamēr neatgriezīsies pārējie.

Ap pusdienu pārnāca aizsūtītie karavīri un pavēstīja Amnundakam:

— Balto cilvēku pie svētā ezera nav, bet viņi tur ir bijuši — mēs sniegā redzējām viņu pēdas: trīs lielu pēdu virknes un vienu mazāku.

— Redzi nu, tu esi melojis man vai arī viņi melojuši tev savā vēstulē!.. — Amnundaks uzsauca Gorohovam, bet pēc tam noprasīja karavīriem:

— Vai svētais ezers atkal ir izžuvis?

— Nē, lielo virsaiti, ezers nav izžuvis — tas kļuvis pat lielāks, ūdens izkāpis no krastiem, un upuru akmenim vairs nevar tikt klāt.

Amnundaks sarauca pieri: viņš nezināja, vai tā ir laba vai ļauna zīme, ka ezers izgājis no krastiem. Virsaitis, kā arvien grūtos brīžos, paļāvās uz šamani.

— Ejiet un pastāstiet šamanim, ko esat redzējuši… Pagaidiet!.. Kā jūs uzzinājāt, ka pēdas sniegā atstājuši baltie cilvēki? Vai jūs pazīstat viņu apavus?