Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

— Raku nav atnākusi. Suns mani rīt no rīta uzmodinās un pagatavos brokastis.

Ap pusnakti spēcīgs apakšzemes grūdiens uzmodināja gan snaudošo sargu, gan Gorohovu. Iečīkstējās zemnīcas sijas, un pa spraugām lejup nobira zeme. Karavīri pamodās un pielēca no guļvietām, paslējās arī Gorohovs, turklāt stipri satraukts. Ja apakšzemes grūdiens atkārtosies, visi ļaudis izskries ārā no Amnundaka zemnīcas un paliks pie ugunskura zem klajas debess; tad vairs neizdosies nemanot tikt projām. Vajadzēs aiziet agrāk, tikko sāksies jezga.

Kamēr viņš prātoja, ko darīt, zemi satricināja otrs grūdiens un iečīkstējās visa zemnīca; kāds baļķis izslīdēja no jumta centrālās daļas un kopā ar velēnām iegāzās ugunskurā. Gorohovs steigšus vilka mugurā silto jaku, bet karavīri, šausmās kliegdami, izmetās pa durvīm. Tomēr, kad zemestrīces vilnis mitējās un zemnīca palika stāvam, viens no viņiem atgriezās un paņēma no ugunskura dažas gruzdošas pagales; karavīri, acīm redzot, gribēja sakurt ugunskuru turpat durvju priekšā, lai turpinātu pildīt savus sardzes pienākumus.

— Tu labāk būtu nācis ārā, — karavīrs uzrunāja Gorohovu, kas sēdēja savā guļvietā, — tevi var nosist baļķi — puse Amnundaka mitekļa jau sabrukusi.

— Nē, es palikšu šeit un mierīgi gulēšu, — Gorohovs atbildēja. — Mans stūris nesabruks.

Karavīrs pašūpoja galvu un izgāja. Jakutam to vien vajadzēja. Viņš tūliņ paķēra 110 blakus guļvietas Kostjakova segu, satina apaļā vīstoklī un pabāza zem savas segas, tā ka pirmajā mirklī varēja likties, ka zem ādām guļ cilvēks. Pēc tam ātri izlauza spraugu sienā pie savas guļvietas, izlika ārā maišeli un šauteni, izlīda pats un pasauca Raibo, aiztaisīja spraugu un piesardzīgi, slēpdamies no sargu ugunskura gaismas zemnīcas ēnā, aizzagās uz tuvāko koku noras malā soļu divdesmit attālumā. Tā bija veca, kupla papele, ko onkiloni nebija nocirtuši, jo koks nederēja ne malkai, ne mitekļu būvei. Paslēpis Raibo un mantu maišeli koka dobumā, Gorohovs uzrāpās augšā un apsēdās uz resna zara, piespiedies pie stumbra. No šejienes viņš varēja saskatīt visu, kas notika klajumā, bet viņu pašu slēpa zari, kaut arī tie bija jau nometuši lapas. Viņš noprata, ka patlaban nedrīkst iet pāri klajumam: to apgaismoja onkilonu ugunskuri, un uz baltā sniega fona nomodā esošie ļaudis tūliņ pamanītu bēgļa melno stāvu. Vajadzēja pagaidīt, kamēr tie pie ugunskura aizsnaudīsies. Līkums pa mežu apkārt visam klajumam aizņemtu pārāk daudz laika, un turklāt Gorohovs baidījās, ka tumsā nevarēs atrast taku, kas ved uz bāzi, un apmaldīsies.

No sava novērošanas punkta viņš redzēja, ka Amnundaka zemnīca pa pusei jau sabrukusi; sievietes rosījās ap ugunskuriem un iznestajām mantām un bērniem, karavīri steigšus stiepa ārā no mītnes pārējo mantību. Drīz pēc tam, kad jakuts bija apsēdies uz zara, ieplaku satricināja jauns apakšzemes grūdiens; viņš juta, ka papele nodreb un sāk līgoties; Amnundaka zemnīcai iebruka vēl viens sāns; ļaudis pie ugunskuriem salīgojās, un daži pakrita, no jauna atskanēja kliedzieni un šausmu brēcieni; ieplakas malā iedārdējās nogruvumi. Un tūliņ viņš izdzirda kaut kur tuvumā, klajuma vidū, spēcīgu brikšķi. Paraudzījies uz to pusi, jakuts baltajā sniega segā, kas tikko manāmi iezīmējās uz melnā meža fona, saskatīja lielu, tumšu plankumu, kurā ātri zibēja balti lāsumiņi.

«Ezerā uzlūzis ledus!» viņš nodomāja. «Nevarēs iet pārtiešām. Nu gan ir ķibele!»

Kad zemes dunoņa un nogruvumu dārdi pieklusa, Gorohovs sadzirdēja šņākšanu un šļakstus, kas nāca no melna, ātri augoša plankuma puses.

— Vai tiešām ūdens kāpj pāri krastiem? Vai tik mūs šeit neapslīcinas? Kāds posts — ugunskuri applūdīs un ļaudis paliks tumsā! Man jau būs vieglāk aizbēgt projām no viņiem. Bet, ja nu arī citos klajumos ir ūdens, ka tad lai tiek uz priekšu? Ak tu posts un nelaime! Kalab gan es šeit paliku? Ja būtu laiva!

Un tad viņš atcerējās, ka, ezeram aizsalstot, onkiloni izvilka no ūdens divas bērza tāss laiviņas, ar kurām viņš ne vienu reizi vien bija braucis zvejot, un ieraka sniegā uz pajumes svešzemnieku zemnīcas aizmugurē, lai pasargātu tās no briežiem, kuri varēja salauzt trauslās laivas, ja tās būtu atstātas uz zemes. Gorohovs nomierinājās — laiva pavisam tuvu, kaut tikai onkiloni viņu nesagrābtu, iekām viņš tiks līdz pajumei!

Pa to laiku melnais plankums ātri auga un tā mala jau bija pienākusi soļus trīsdesmit no ugunskuriem; uzplūstošais ūdens aprija sniegu un vēlās aizvien tālāk un tālāk. Tad to pamanīja arī onkiloni. Kāds pieskrēja pie plankuma malas, pārliecinājās, ka tas kustas, un iesaucās:

— Glābieties, ūdens nāk, ūdens pārplūdina zemi!

Sacēlās neiedomājama kņada, atskanēja kliedzieni un raudas. Daži brēca: «Kāpiet kokos, kāpiet kokos!» Citi: «Kur ir laivas?» Trešie: «Paglābsimies balto burvju zemnīcā!» Karavīri grāba mantas, sievietes — bērnus.

Amnundaks pieskrēja pie sargkareivjiem, kas stāvēja ap ugunskuru svešzemnieku zemnīcas priekšā, un sauca:

— Kur ir baltais burvis? Vediet viņu šurp! Lai viņš aptur ūdeni — vai arī mēs viņu nodursim uz vietas!

Pēkšņi kaut kur no augšas atskanēja gari stiepts kliedziens:

— Onkiloni, bēdziet ātrāk uz ziemeļiem — tur nav ūdens! Glābieties un bēdziet uz ziemeļiem, uz ziemeļiem! To saku jums es, debesu gars!

Un pārbiedētie ļaudis tūliņ uztvēra šo mudinājumu atkārtodami:

— Uz ziemeļiem, bēgsim uz ziemeļiem, ātrāk!

Karavīri, apkrāvušies smagām nastām, sievietes ar bērniem un briežu bars juku jukām nekārtībā traucās uz mežmalu. Ūdens jau applūdināja tuvākos ugunskurus, un no tiem cēlās kodīgi dūmi, šņākdamas dzisa kvēlojošās pagales, un viss iegrima tumsā.

Amnundaks vēl stāvēja netālu no balto cilvēku zemnīcas. Karavīri, ieskrējuši mājoklī, lai izvestu ārā Gorohovu, atgriezās izbijušies.

— Baltais burvis pazudis kopā ar suni, izlidojis pa dūmeju, miteklis ir tukšs! — viņi virsaitim ziņoja.

Amnundaks, sasitis plaukstas, sargu pavadībā aizskrēja pakaļ savas cilts locekļiem uz mežmalu ziemeļos. Kad klajums bija kļuvis tukšs, Gorohovs nokāpa zemē, pieskrēja pie zemnīcas, novilka no pajumes tāss laiviņu kopā ar piesieto airi un, izkratījis no tās sniegu, aizstiepa pie papeles. Laivas priekšgalā iesēdināja Raibo, vidū ielika mantu maišeli un šauteni, pats iesēdās pakaļgalā, satvēra airi un sāka gaidīt. Onkilonu kliedzieni jau apslāpa tālumā, nodzisa pēdējie ugunskuri, un ūdens jau bija atplūdis līdz zemnīcas durvīm.

«Eh,» Gorohovs nodomāja, «laivā varētu vēl šo to aizvest, kaut vai zvērādas segu! Biedri droši vien atdevuši manu guļammaisu Annuirai, un arī iroties naktī būs salti.»

Viņš aizskrēja līdz zemnīcai, ieraudzīja, ka tās ieeja jau pieplūduši, ātri atgriezās pie aizdarītās spraugas, atkrava baļķēnus, izvilka segu un, ūdens vajāts, atgriezās pie laiviņas.

«Tā būs labāk,» viņš nodomāja, apsēzdamies uz viena segas gala un pārklādams kājas ar otru.

Ūdens jau šņākdams aprija sniegu ap vieglo laiviņu; visapkārt kļuva tumšāks, tikai zemnīcas baltais, apsnigušais jumts iezīmējās uz melnās noras fona. Tad laiviņa sāka peldēt, un Gorohovs aizīrās uz ezera pusi.

— Ardievu, mūsu māja! — viņš sacīja, irdamies garām zemnīcai. — Mums neiznāca te pārziemot, un neviens te vairs nedzīvos — ūdens visu izpostīs!

Vienmērīgi cilājās aira lāpstiņas, gremdējoties ūdenī gan labajā, gan kreisajā pusē, un vieglā laiviņa slīdēja uz priekšu melnajos ūdeņos; acis pierada pie tumsas un jau saredzēja meža sienu, kas bija pakāpusies atpakaļ, ar diviem baltiem zemnīcu kupriem uz tās fona, bet priekšā — klajumu, no kurienes plūda spēcīga straume. Klajuma vidū Gorohovs pamanīja lēzenu pauguru un juta, ka airēt kļuvis grūtāk. Viņš noprata, ka paugurs ezera vidū veidojas, izplūstot ūdenim, un, cīnīdamies ar straumi, sāka irties tam apkārt. Kad airētājs bija pabraucis garām ūdens pauguram, straume viņam palīdzēja. Drīz vien viņš nokļuva klajuma pretējā pusē pie mežmalas. Tagad vajadzēja atrast taku, kas veda uz dienvidiem; meža fonā balojošās zemnīcas palīdzēja jakutam orientēties, un viņš atcerējās, kādā virzienā no tām jāmeklē taka.