Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Taču šoreiz sievietes nepaspēja nodejoties līdz galīgam spēku izsīkumam — atnāca karavīrs un pavēstīja, ka dievu lūgšana beigusies un visi varot atgriezties virsaiša mājoklī.

— Raku paliks šeit, pie manis… — Gorohovs paziņoja. — Raku, vai dzirdi?

— Amnundaks sacīja, lai tu arī nākot uz viņa mājokli, — karavīrs atbildēja.

— Pasaki Amnundakam, ka es pārnakšņošu savā mītnē un Raku paliks pie manis! — Gorohovs sacīja enerģiskā tonī.

— Amnundaks pavēlēja… — karavīrs no jauna iesāka.

— Es neesmu onkilons un neesmu pakļauts Amnundakam, — Gorohovs viņu pārtrauca. — Viņš nevar dot man nekādas pavēles … Raku, nāc šurp!

Sievietes ģērbdamās izbrīnā saskatījās un sačukstējās, un karavīrs jutās pārsteigts. Līdz šim baltie burvji ne reizi nebija teikuši tādus vārdus un bija centušies izdarīt visu pa prātam virsaitim, kaut arī slepenībā kaitējuši onkiloniem un uzsūtījuši nelaimes. Tagad šis pusbaltais palicis viens pats un runā tādu špetnu valodu. Raku nezināja, ko darīt: iet projām kopā ar citām sievietēm vai palikt pie Gorohova.

— Raku, es tev saku — neģērbies un nāc šurp pie manis! — Gorohovs uzsauca.

Enerģiskais tonis ietekmēja sievu, un Raku pienāca pie viņa.

— Apsēdies šeit, Raku! Kad visi aizies, mēs ēdīsim vakariņas.

Sievietes, paņēmušas bērnus, cita pēc citas atstāja zemnīcu; karavīrs brīdi pavilcinājās un beidzot arī aizgāja.

Raku apsēdas un sacīja.

— Amnundaks būs ļoti nikns. Viņš mani sodīs par to, ka es esmu palikusi šeit.

— Nebaidies, viņš neuzdrošināsies tev neko darīt. Gan jau redzēsi! Un tagad uzvāri tēju.

Gorohova miers ietekmēja sievieti, un viņa ķērās pie saviem saimnieces pienākumiem. Viņi abi mierīgi pavakariņoja un jau taisījās iet gulēt, kad atvērās durvis un ienāca četri apbruņoti karavīri. Vecākais no viņiem pavēstīja:

— Amnundaks sacīja: ja nevēlies būt viesis viņa mītnē, paliec šeit. Bet viņš pavēlēja mums nākt šurp pie tevis, lai tu nepaliktu viens un neaizsargāts. Mēs šeit pārnakšņosim, vietas ir diezgan.

«Paskat, kā izgrozījās, gudrinieks tāds!» Gorohovs nodomāja un skaļi sacīja:

— Amnundaks ir izdomājis ļoti labi! Liecieties gulēt divi tur, — viņš norādīja uz Ordina guļvietu, — un divi tur, — viņš norādīja uz savu agrāko vietu. — Es gulēšu goda vietā, kamēr atgriezīsies citi baltie cilvēki.

Trīs karavīri atgūlās tāpat ar visu apģērbu, bet ceturtais apsēdās pie uguns.

— Viņi atnākuši tevi apsargāt, lai tu slepeni neaizbēdz tāpat kā citi baltie cilvēki, — Raku izbiedēta pačukstēja.

— Viņi atnākuši pasargāt mūs no vampu, lāčiem, apakšzemes gariem, muļķīt! — Gorohovs mierīgi atbildēja, protams, pilnīgi sapratis Amnundaka nodomus.

Tomēr pirms aizmigšanas jakuts spēra dažus piesardzības soļus: pats atgūlās sienmalā un nolika ieroci sev līdzās pie sienas, pielādējis vienu stobru ar lodi un otru — ar renkuļiem, bet Raibo noguldīja sev kājgalī. Gorohovs zināja, ka suns nelaidīs nevienu klāt gulošajam saimniekam.

Nakts pagāja mierīgi. Karavīru pie uguns laiku pa laikam nomainīja kāds no gulētājiem; sargs piesvieda malku ugunskurā un snauda, pieslējies pie staba un turēdams rokā šķēpu. Gorohovs gulēja ciešā miegā, bet Raku visu nakti grozījās no vieniem sāniem uz otriem: viņu satrauca doma, ko rīt darīs Amnundaks.

Kad uzausa rīts, karavīri aizgāja, taču viņu vietā atnāca Annuena un divas citas sievietes. Gorohovs vēl gulēja, bet Raku tūlīt cēlās augšā un sāka izprašņāt atnācējas, ko gari pavēstījuši šamanim, kā virsaitis izturējies, kad uzzinājis par Gorohova atteikšanos un viņas nepaklausību. Sievietes, acīm redzot, samācītas, atbildēja:

— Ko pavēstījuši gari, mēs nezinām. Amnundaks uzklausīja karavīru un sacīja to, ko jums teica uz šejieni atsūtītie sargi, bet par tevi virsaitis nekā nav bildis.

Raku nomierinājās, bet Gorohovs, pamodies un uzzinājis iztaujāšanas rezultātus, ar tiem neapmierinājās — viņam vajadzēja uzzināt, ko pareģojis šamanis. Nākamajā dienā, ko jakuts pavadīja savā mītnē un tās tuvumā, Raku viņa uzdevumā vairākas reizes gāja uz virsaiša zemnīcu izlūkos, bet neko neizdibināja. Pirmo reizi viņa devās uz turieni drebēdama, jo domāja, ka sievietes viņu tūliņ sagrābs, novilks apģērbu un pēc Amnundaka pavēles nopērs: tā parasti sodīja par ķildošanos, slinkumu un nepaklausību. Tomēr Amnundaks pat nepievērsa Raku uzmanību.

Vakarā virsaitis atnāca pie Gorohova, apsēdās pie uguns un sacīja:

— Tu negribēji būt mans viesis, tad nu es atnācu pie tevis… Vakar tu sacīji, ka šodien baltie cilvēki atgriezīšoties. Jau pienākusi nakts, bet viņu vēl nav. Ko tagad teiksi?

Gorohovs, jau dienā apdomājis, ko darīt, mierīgi atbildēja:

— Vai redzi — sniegs sasnidzis, — iet grūti, slēpju viņiem nav, tāpēc arī nokavējušies. Atnāks naktī vai otrā rītā.

— Kāpēc viņi nepaņēma slēpes no onkiloniem? — Amnundaks jautāja un, mirkli klusējis, piebilda: — Pagaidīšu līdz rītam. Ja neatnāks, sūtīšu karavīrus, lai tie viņus uzmeklē — vai viņiem nav kaut kas noticis.

Virsaitis pasēdēja vēl kādu brīdi, sūrojās, ka sniegs nemaz nekūstot, ka ziema uznākusi veselu mēnesi agrāk nekā parasti un onkiloni par to esot uztraukušies.

Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja. Virsaitim pakaļ taisījās arī aizgājušo balto vīru sievas, kuras visu dienu bija aizvadījušas zemnīcā. Aiziedamas viņas sacīja:

— Raku, nāc paņem sev pienu un plāceņus!

Raku paņēma trauku un aizgāja viņām līdzi, taču vairs neatgriezās. Viņas vietā no jauna atnāca pārnakšņot četri karavīri. Gorohovs ilgi gaidīja sievu atgriežamies un galu galā nosprieda, ka viņu nav laiduši atpakaļ. Pa dienu apdomājis savu stāvokli, viņš atzina to par riskantu un saprata, ka vientulībā viņam ilgi neizdosies pretoties Amnundakam, ka ar varu vai viltu viņam atņems šauteni un tad darīs ar viņu visu, ko pavēlēs šamanis. Gorohovs vēl varēja panākt biedrus, kas bija solījušies gaidīt palicēju divas dienas un naktis, — norunātais laiks beidzās nākamās dienas vakarā. Un viņš nolēma bēgt šo pašu nakti.

Jau krēslā Gorohovs noņēma velēnas zemnīcas ārpusē iepretim savas guļvietas galvgalim un robu aizbēra ar sniegu. Tagad nebija grūti bez trokšņa izņemt dažus tievus baļķēnus, kuru viens gals bija mazliet ierakts zemē, bet otrs piesliets pie garajiem slīpnes baļķiem un veidoja pajumes sānus. Pirms rītausmas, kad miegs uzmācas visvairāk un sargs aizsnaudīsies, pa šo spraugu varēs klusītiņām izlīst ārā. Gorohovs cerēja, ka Raku, Annuiras piemēra iedrošināta, nāks viņam līdzi. Mantu maišelis bija sakravāts, un Raku jau staigāja ziemas apģērbā. Bēgšanu pamanīs tikai no rīta, jo guļvietas ādu segas paliks zemnīcā. Arī Raibais paliks — viņš pēc tam atskries uz bāzi pa pēdām. Spraugu no ārpuses atkal aizkraus ciet. Iekām onkiloni apķersies, bēgļi pagūs nokājot kādus desmit kilometrus; jakuts bija arī sagatavojis un pa krēslu ieracis sniegā divus pārus sieviešu slēpju.

Raku neatgriešanās sarūgtināja Gorohovu — viņš bija iemīļojis sievu un galvenokārt viņas dēļ palicis pie onkiloniem. Tagad vajadzēja iet projām, turklāt bez Raku. Taču iespējams, ka viņa nemaz nebūtu nākusi līdzi un saceltu pat trauksmi.

Varbūt pat labāk, ka viņas nav.

Gorohovs agri aizgāja pie miera un noguldīja Raibo sev līdzās; tagad suni varēja ņemt līdzi tūliņ. Likdamies gulēt, jakuts skali, lai yiņa vārdus dzirdētu karavīri, kas vēl sēdēja pie uguns, sacīja: