V. Obručovs - Plutonija

Pēdējā izrādījās netālu — kilometru desmit no jurtas, sīkaudzes vidū (vēlāk gūstekņi uzzināja, ka orda tikko atklīduši no austrumiem). Kad atveda gūstekņus, pirmatnējie cilvēki ilgi apspriedās, ko ar tiem darīt. Vīrieši ieteica upurēt tos dieviem, bet sieviešu vairākums nolēma citādi. Tās acīm redzot domāja, ka neparasto atnācēju klātbūtne ordā padarīs to varenu, sekmēs viņu medības, palīdzēs uzvarēt sadursmēs ar citām ordām, un tāpēc nolēma gūstekņus neatbrīvot, nedarīt tiem ļaunu, bet novietot atsevišķā teltī apmetnes vidū.

Šajā laikā orda lasīja tundrā dažādas ogas, vāca kaut kādas ēdamas saknītes un palika vairākas dienas uz vietas. Bet tad biezs sniegs piespieda pāriet kilometrus četrdesmit uz dienvidiem, kur daudz lielāks mežs pasargāja viņus no aukstajiem vējiem.

Pirmajā laikā gūstekņi jutās ļoti slikti. Viņiem deva ēst tikai jēlu gaļu, ogas un saknītes. Gulēt vajadzēja uz rupji apstrādātām zvērādām un ar šādām pašām ādām arī glābties no aukstuma. Sazināties ar pirmatnējiem cilvēkiem viņi varēja tikai ar zīmju palīdzību, un viņi vēl arvien nezināja, kāds liktenis tos sagaida. Aizbēgt nevarēja, jo viņus modri apsargāja.

Pēc pārgājiena uz jauno vietu — lielu klajumu biezā mežā — pirmatnējie cilvēki sāka cirst sausus, tievus kokus savu telšu kārtīm. Visur mētājās sausi zari, mizas, kāršu atliekas. Visu to redzēdams, Igolkins atcerējās, ka viņam kabatā saglabājusies sērkociņu kārbiņa, jo pagrabā bija aizdedzis lukturi. Savācis sauso kurināmo, viņš aizkūra ugunskuru. Ieraugot uguni, visi pameta darbu un saskrēja ap ugunskuru. Šī neredzētā parādība visus pārsteidza, bet, kad liesmas apdedzināja tiem rokas, ugunskurs viņiem kļuva par pielūgsmes priekšmetu, un pret atnācējiem, kam piederēja uguns, sāka izrādīt vēl lielāku cieņu. Kopš tā brīža ugunskurs pie gūstekņu telts dega nepārtraukti, un viņi sāka uz irbuļiem cept atnesto gaļu.

Drīz gūstekņi iemācījās saprast šo cilvēku ļoti vienkāršo valodu. Viņiem bija jēga tikai par medībām, ēdienu un primitivākajām dzīves parādībām. Valoda sastāvēja no vienas un divzilbju vārdiem bez locījumiem, bez darbības un apstākļu vārdiem, bez prievārdiem, tā ka runu papildināja mimika un ķermeņa kustības. Skaitīt prata tikai līdz divdesmit pēc roku un kāju pirkstiem.

Katrā teltī dzīvoja vairākas sievietes un vīrieši, cits ar citu saistīti grupu laulībās, kā arī šīs grupas ģimenes bērni, kuriem bija viena māte un vairāki tēvi. Vīrieši devās medībās un gatavoja krama šķembas šķēpiem, bultām, nažiem un skrāpjiem. Sievietes lasīja ogas un saknītes, izstrādāja ādas, piedalījās lielāku zvēru medībās ar dzinējiem, kad vajadzēja visas ordas līdzdalību.

Pirmatnējie cilvēki medīja visādus dzīvniekus, kādi vien pagadījās, un ēda kā gaļu, tā arī visas iekšas, tāpat arī tārpus, gliemežus, kāpurus un vaboles. Mednieki.saēdās siltu gaļu un dzēra tikko nonāvētu dzīvnieku asinis, bet atliekas un ādas pārnesa nometnē. Lielos dzīvniekus — mamutus un degunradžus — viņi ielenca, iedzina zvēru takās mežā izraktajās vilku bedrēs un tur ar akmeņiem un šķēpiem nobeidza.

Medībās devās grupu ģimenes vai savienojās divi trīs ģimenes kopā, bet uz lielajiem zvēriem, kurus vajadzēja iedzīt slazdā, devās visa orda, izņemot divi trīs sievietes, kas palika sargāt gūstekņus, šīs sievietes baroja visu telšu zīdaiņus, kuru mātes ilgi neatgriezās no medībām.

Medībās notika arī nelaimes gadījumi. Plēsoņi, kā arī mamuti un degunradži, savus vajātājus dažreiz nogalināja vai ievainoja. Savus nonāvētos un smagi ievainotos mednieki apēda.

Pēc Borovoja vārdiem, pirmatnējo cilvēku ārējo izskatu varēja raksturot šādi: viņiem bija liela galva un īss, drukns ķermenis ar īsiem, rupjiem un spēcīgiem kustību locek)iem. Pleci bija plati un kumpaini, galva un kakls noliekti uz priekšu. īsais zods, masivie uzaču loki un slīpā piere viesa viņu līdzību ār cilvēkveidīgo pērtiķi. Pirmatnējie cilvēki staigāja uz priekšu salīkuši, bet ēda un strādāja tupu.

Pamatojoties uz Borovoja un Igolkina nostāstiem par šiem cilvēkiem, kā arī apskatot viņu ieročus un izstrādājumus, Kaštanovs secināja, ka šai ciltij bija daudz kopēja ar neandertāliešiem, kas dzīvoja Eiropā vidējā paleolita periodā reizē ar mamutu, garspalvaino degunradzi, pirmatnējo vērsi un citiem ledus laikmeta dzīvniekiem.

Šiem pirmatnējiem cilvēkiem bija tikai rupji darba rīki un ieroči, ko pagatavoja no krama šķembām — skrāpji (zvērādu apstrādāšanai), cirvji un naži, šķēpu un bultu uzgaļi, kas noderēja medībām. Asās šķembas iestiprināja arī vālēs izdobtajos caurumos, un tās pārvērtās bīstamā ierocī.

Gūstekņu sakurto uguni pirmatnējie cilvēki nosauca par mazo sauli un to pielūdza. Uguns labvēlīgo iespaidu viņi izjuta lielajā pārgājienā uz dienvidiem, uz ko tos piespieda ziemeļu meža joslā iestājusies ziema. Vilkt līdzi telšu kārtis bija pārāk grūti, bet sacirst katrā naktsguļas vietā jaunas — pārāk ilgs darbs, tāpēc pārgājienā pārnakšņoja mežos tieši zem krūmiem, kur stipri juta salto vēju. Apsēdušies pie gūstekņu ugunskura, viņi ātri pārliecinājās par tā sildītāja iedarbību, un drīz visa orda sāka pārgulēt ap ugunskuru un čakli vākt tam malku. Tomēr iekurt sev atsevišķu neviens no viņiem neiedrošinājās, un gūstekņi tos arī neierosināja, lai paliktu vienīgie uguns saimnieki un nemazinātu savu pielūgsmi ordas acīs. Viņi paredzēja, ka ar laiku, ja atbrīvošana ieilgs, stāvoklis kļūs grūts.

Gūstekņi arvien lielākā satraukumā skaitīja aizritošās rudens dienas un zīlēja, vai biedri varētu drīz atgriezties mo dienvidiem un viņus atbrīvot. No ziemeļiem pakāpeniski tuvojās ziema, un jau tuvākā nākotnē bija paredzēts jauns pārgājiens vēl tālāk no pakalna ledāju malā. Tāpēc varēja iedomāties, kādā sajūsmā viņi klausījās šāvienos, kas vēstīja brīves tuvumu.

Pie sava pakalna ledāju malā ceļotāji ieradās decembra pēdējā nedēļā un nolēma atpūsties, nosvinot Jaungadu, dienvidu ekspedicijas panākumus un gūstekņu atbrīvošanu. Pārtikas un malkas bija sagādāts pietiekami, un pagaidām nevajadzēja doties ne uz mežu, ne tundru.

Attīrīja laukumu, uzstādīja jurtu un izraka sniegā, kas bija vairāk nekā metru dziļš, ejas uz noliktavu, suņu galeriju un meteoroloģisko būdiņu. Pēc tam varēja atpūsties. Jurtā kurējās neliels ugunskurs. Bija silti un tīkami. Mielastu, pastaigu un miega atstarpēs visi seši pārrunāja savus piedzīvojumus un atcerējās dažādus atgadījumus ceļojumā uz dienvidiem vai arī no dzīves ordā.

Katu bija šo sarunu mēma dalībniece un arvien vairāk iecienīja baltos burvjus, kuru rīcībā bija tik daudz dīvainu lietu. Viņas kāja sāka sadzīt, un viņa jau varēja mazliet staigāt. Bieži viņu atrada pie jurtas, sēžot sakrustotām kājām un noraugoties uz dienvidiem, kur pie apvāršņa redzējās tumša mežu josla. Viņa acīm redzot ilgojās pēc savas cilts.

Igolkins mēģināja pierunāt Katu palikt pie viņiem un tad kopā doties pāri ledājiem uz silto zemi, kur viņa redzēs visus balto cilvēku radītos brīnumus. Bet viņa stūrgalvīgi purināja galvu un atkārtoja:

— Es mežs, telts mātes, gaļa, asiņaina gaļa, medības, jautri!

Ceļotāji tomēr cerēja, ka pamazām viņa pie tiem pieradīs un beidzot piekritīs braukt līdzi. Pirmatnējā cilvēka dzīvs eksemplārs ekspedīcijai būtu lielisks triumfs.