V. Obručovs - Plutonija

— Atnāca pie mūsu biedriem ciemos! — Kaštanovs noteica.

— Vai neizmantosim nometnes mazo iemītnieku.skaitu un nepaziņosim biedriem, ka esam tuvumā? — Makšejevs ieteica.

— Kādā veidā? Pie viņiem nemanīti nevar pieiet.

— Raidīsim no meža vairākus šāvienus. Viņi sapratīs, jo paši šo paziņojuma veidu mums ieteica.

— Vai tas mežoņus neuztrauks?

— Viņi taču nepazīst šaujamos ieročus un neko nesapratīs.

— Vai viņi nemetīsies mūs meklēt?

— Domāju, ka ne. Viņi sabaidīsies un neuzdrošināsies.

— Nu, pamēģināsim arī!

Cejotāji atgāja mazliet atpakaļ mežā un vienreiz izšāva, bet pēc minūtes izšāva otrreiz un atkal atgriezās savā novērošanas vietā mežmalā.

Nometne bija satraukta. Pie katras telts tagad stāvēja vairāki pieaugušie, pārsvarā sievietes, un dažāda vecuma bērni. Visi skatījās virzienā, no kurienes biia atskanējušas nesaprotamās skaņas, un kaut ko sarunājās. Pie vidējās telts blakām ugunskuram stāvēia gūstekņi. Viņi bija kaili līdz jostas vietai, āda bija tumšas bronzas krāsā, mati nesukāti, sejas apaugušas bārdām.

Arī viņi noraudzījās uz mežmalu, un to sejas pauda priecīgu pārsteigumu.

Un pēkšņi abi, acīm redzot norunājuši, pagriezās šāvienu virzienā un pacēla rokas. Tūlīt arī visi mežoņi nokrita ceļos un nolieca galvas pie zemes. Iestājās klusums. Tad Igolkins piecēlās, pielika plaukstas pie mutes un, pagriezies pret mežu, sāka kliegt:

— Gandrīz visi ordas vīrieši šorīt aizgāja tālu medībās, bet rītā turp dosies sievietes, lai palīdzētu sadalīt un atnest medījumu. Paliks tikai veči un bērni. Tad ierodieties mūs atbrīvot. Atnesiet mums veļu un apģērbus. Vai pie jums viss kārtībā, vai visi atgriezāties?

Paziņojiet, ka jūs mani sapratāt, velreiz izšaujot vienu šāvienu, ja viss labi, bet divus, ja kaut kas nav, kā vajag.

Makšejevs nekavējoties atlīda mazliet atpakaļ un izšāva. Atskanot šāvienam, Igolkins atkal pacēla rokas, bet cilvēki, kas, viņam kliedzot, bija piecēlušies un nesapratnē nolūkojās viņā, atkal nokrita ceļos.

Ļāvis tiem brīdi pagulēt, Igolkins piecēlās un, pagriezis seju pret uguni, skaļā balsī sāka dziedāt jautru matrožu dziesmiņu. Pirmatnējie cilvēki pielīda tuvāk un lielā aplī novietojās ap ugunskuru, apmainīdamies atsevišķiem izbrīnās izsaucieniem. Acīm redzot viņu gūstekņi līdz šim kaut ko tamlīdzīgu nebija darījuši.

Makšejevs saskaitīja ap piecdesmit pieaugušo, no kuriem vairums bija sievietes. Dažāda vecuma pusaudžu un bērnu bija daudz vairāk. Tie stāvēja un sēdēja aiz pieaugušo apļa, un no viņu sejām varēja jaust, ka Igolkina dziesma tiem sagādā lielu prieku, toties pieaugušos tā pārsteidza un pat biedēja.

Apmēram desmit minūtes padziedājis, Igolkins atkal pacēla rokas, bet tad kopā ar Borovoju, kas dziesmas laikā bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, devās uz savu telti. Klausītāji sāka izklīst pa savējām. Bet divi sievietes piegāja pie gūstekņu telts un apsēdās pie tās ieejas, acīm redzot lai apsargātu to miegu.

Nometne drīz apklusa. Tukšā apļa vidū sprakšķēja tikai dziestošais ugunskurs.

Kaštanovs un Makšejevs atgriezās pie saviem ceļabiedriem, pastāstīja Visu redzēto un dzirdēto un kopīgi apsprieda biedru atbrīvošanas plānu.

Labi izgulējušies, ceļotāji sakrāva mantas uz nartām un sagatavoja visu, lai nekavējoties dotos ceļā. Tad viņi devās uz mežoņu nometni, paņēmuši līdzi apģērbus un apavus gūstekņiem, viņu bises un dāvanu sainīšus mežoņiem. Tuvojoties klajumam, viņi izdzirda no turienes atskanam kliedzienus un suņu rejas. Acīm redzot cilvēki vēl nebija aizgājuši. Tāpēc ceļotāji slēpdamies aizgāja līdz mežmalai un aiz krūmiem sāka novērot.

Viņi ieraudzīja, ka visā nometnē valda liela burzma. Aplis starp teltīm bija mednieku pilns. Sievietes nesa šķēpus, lokus, saspraudes, siksnu saišķus. Starp pieaugušajiem visur jaucās bērni, aizskāra ieročus, saņēma dunkas, spiedza un auroja. Pusaudži izmēģināja lokus, apskatīja šķēpus un, pārbaudīdami to asumu, jokodamies cits citu durstīja. Ap piecpadsmit suņu, kuros nebija grūti pazīt ekspedicijai piederīgos, bet pa daļai atjaucētus dzīvniekus, uzturējās ārpus apļa, nomaļus no teltīm, acīm redzot gatavodamies medniekus pavadīt, un gaidīdami plosījās un cits ar citu kodās.

Beidzot visi ieroči bija iznesti, un šķēpiem apbruņojušies pieaugušie barā sāka doties uz austrumiem. Viņiem sekoja pusaudži, nesdami lokus, nažus un siksnas. Tie acīm redzot izpildīja ieroču un medījumu nesēju lomu. Bērni gan uz divām kājām, gan četrrāpus skrēja nopakaļ un blakām spiegdami un klaigādami. Suņi sekoja no tālienes. Klajuma galā bērni apstājās un griezās atpakaļ, bet mednieku bars, ne mazāk kā pussimts cilvēku, zosu gājienā aizstiepās pa taku, pamazām pazūdot mežā.

Tagad nometnē bija redzami tikai veči, kas uzposa teltis un purināja ādas, ko paklāja un uzsedza gulētāji. No dažām teltīm izlīda sakņupušas vecenes un apsēdās pie ieejas. Izrāpoja vismazākie bērni, bet zīdaiņus iznesa rokās un, teltis uzpošot, nolika uz ādām telšu tuvumā.

Vienīgi pie gūstekņu telts bija palikušas trīs pieaugušas sievietes, acīm redzot izpildot sardzes pienākumus. Viena no tām ar kaula nazi sagrieza ādu siksnās, otra ar tādu pašu nazi drāza nūjas bultām, bet trešā sasmalcināja resnus kaulus, lai iegūtu šķembas šķēpu un bultu uzgaļiem.

Drīz no telts iznāca Igolkins tikpat puskails kā iepriekšējā dienā un apsēdās blakām sievietēm. Kaut ko ar tām parunājis, viņš īpaņēma savu lielo matroža nazi un sāka palīdzēt griezt siksnas. Viņam palīdzot, darbs rosījās ātrāk. Tad parādījās arī Borovojs, taču viņš pie darba neķērās, bet sāka skatīties virzienā, no kurienes vakarvakarā bija atskanējuši biedru šāvieni.

Redzēdami šo XX gadsimta matroža un akmens laikmeta cilvēku kopējā darba ainu, novērotāji nevarēja atturēties nepasmaidījuši. Palikušo cilvēku niecīgais skaits un to primitīvais apbruņojums radīja pārliecību, ka ar labu vai spēku biedrus izdosies sekmīgi atbrīvot. Tomēr vēl vajadzēja nogaidīt pusotras vai divi stundas, lai mednieki aizietu pietiekami tālu un nesadzirdētu ne saucienus, ne šāvienus un lai arī sardzes sievietes nevarētu tos drīz panākt un atsaukt.

Bērni, kais bija pavadījuši medniekus, drīz atgriezās un uzsāka aplī un aiz tā dažādas rotaļas. Viņi cīkstējās, kūleņoja, kāvās, bet daži vecākie šāva gaisā vai telts pārvalkos bultas.

Adu sagriezis, Igolkins iegāja savā teltī un iznesa gabalu gaļas, sagrieza šķēlēs, uzmauca uz bultai sagatavotās nūjiņas, lai izceptu šašliku. Acīm redzot gūstekņi vēl nebija brokastojuši un pirms bēgšanas posās kārtīgi paēst. Kad gaļa izcepa, abi apsēdās netālu no ugunskura un sāka šašliku notiesāt. Igolkins šad tad pasniedza gaļas šķēli gan vienai, gan otrai sievietei, kas strādāja pie ugunskura, bet tās smējās un novērsās. Tad viena iznesa no savas telts lielu jēlas gaļas gabalu, un viņas sāka to tāpat ēst, kaula nažiem atgriezdamas garas, plānas šķēles, kuras pasniedza arī pieskrējušiem bērniem.

Kad brokastis beidzās, slēpnī sēdētāji, paskatījušies pulkstenī, pārliecinājās, ka jau pagājis pietiekami ilgs laiks.

Viņi iznāca no meža, sakārtojās ierindā un, bises pacēluši un šaudīdami tikai ar pulveri pielādētām patronām gaisā, steidzās uz teltīm.

Pie pirmajiem šāvieniem nometnē iestājās klusums. Sēdošie cilvēki pietrūkās kājās, stāvētāji sastinga uz vietas, pagriezušies pret pienācējiem, kas raidīja tik dīvainas, pērkonam līdzīgas skaņas. Kad ceļotāji ienāca telšu aplī, cilvēki klusēdami viņu priekšā noslīga ceļos un tikai vismazākie bērni bailēs sāka brēkt.