V. Obručovs - Plutonija

Piepildījuši abus skārda traukus ar ūdeni prāvās upītes grīvā, ko nosauca par Gromeko upi, ceļotāji turpināja braukt starp tās deltas sērēm un salām, cenzdamies neatvirzīties,no ziemeļu krasta. Šis krasts bija tāda pati zemiene kā ap Makšejeva upītes grīvu, trūka tikai smilšainās pludmales, un meža un niedru biezoknis aizsniedzās līdz pašam ūdenim. Salas pamazām paretinājis, tad pazuda, un krasts sāka jūtami nosliegties uz ziemeļiem. Pretī šai vietai dienvidu krastā sākās smilšu kāpu apvidus. Tālumā bija saskatāms Sātana vulkānā puduris, kas vēl arvien turpināja izmest diezgan biezus dūmus, kuri aizsedza šo apvāršņa daļu.

Braucienu atdzīvināja kukaiņi, kas laidelējās virs ūdens un zaļās sienas; brīžiem mazas lidojošās ķirzakas medīja spāres, krietnā attālumā no krasta virs jūras spoguļa parādījās pleziozauru galvas. Krasta tuvumā ūdens bija ļoti sekls, un laivas laiku pa laikam tikko neskāra dibenu.

Vietām niedru zaļajā sienā, kas apjoza mežu, bija iemītas platas takas, īsti zaļi gaiteņi, ka kurām droši vien nāca dzert dažādas zālēdājas un plēsīgās ķirzakas, kas mita biezoknī.

Nākošā dienā ceļotāji jau pirms pusdienas piebrauca.pie Makšejeva upes grīvas, kuru viegli pazina pēc pašu uzceltās piramīdas.

Še pavadīja gandrīz diennakti, lai izdarītu pēdējos novērojumus jūras krastā, upītes grīvā sazvejotu un sažāvētu zivis, salabotu laivas un plostu ilgajam braucienam pa upi augšup.

Šis brauciens veicās visai lēni. Ar airiem vajadzēja strādāt bez pārtraukuma, atpūtai, ēšanai un miegam atvēlot visīsāko laiku.

Diennaktī paguva nobraukt tikai trīsdesmit — četrdesmit kilometru atkarībā no straumes ātruma.

Braucienu aizkavēja arī piedzīvojumi ar ķirzakām un plēsīgajiem un zālēdājiem zīdītājiem, jo, taupīdami patronas, ceļotāji šāva tikai svaigas gaļas ieguvei vai uzbrukuma gadījumā.

Šī brauciena pirmajās nedēļās daba sevišķas pārmaiņas neuzrādīja. Bet tālāk, sākoties mērena klimata lapu mežiem, izrādījās, ka lapas kokos jau nodzeltējušas un nokritušas, un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk atgadījās šādu jau lapas zaudējušu koku.

Arī laiks pārmainījās: kaut gan Plutons vēl arvien stivēja zeniti, to arvien biežāk aizsedza biezi mākoņi, pūta salts ziemelis un nereti smidzināja sīks rudens lietus. Atstarpās, kad debesis noskaidrojās, atkal kļuva karsts, tomēr vidējā temperatūra arvien vairāk un vairāk pazeminājās.

Nelāgais laiks ar stipriem lietiem un saltu pretvēju arvien biežāk kavēja braucienu un to pat pārtrauca. Vajadzēja paslēpties telti un sasildīties pie ugunskura. Pabijuši vairākus mēnešus ļoti siltā un sausā klimatā, ceļotāji pret aukstumu un mitrumu bija kļuvuši daudz jutīgāki.

Josla, kur mita mamuti, garspalvainie degunradži, milzu brieži un pirmatnējie vērši, ceļotāji jau sastapa ziemas sākumu. Temperatūra turējās ap nulli un augstāk pacēlās tikai reti, skaidrā laikā. Taču debesis lielāko tiesu pilnīgi aizsedza biezu mākoņu plīvuris, brīžiem kaisot sniegu. Pūta auksts ziemeļu vējš. Līdz ar to ūdens upītē sāka strauji samazināties, bet tās šauro gultni jau ierobežoja ledus apmales. No ledus segas brīvs palika tikai upītes vidus, kur straume bija ātrāka. Varēja paredzēt, ka pēc dažām dienām brauciens pa upi būs jāpārtrauc. Plosts, kas savienoja un atviegloja laivas, šaurās gultnes dēļ bija pamests jau agrāk. Smagi piekrautās laivas lēni sekoja viena otrai pa straujo upīti, un kustības ātrums samazinājās līdz piecpadsmit — divdesmit kilometriem dienā.

Bet līdz pakalnam ar jurtu vēl atlika vairāk par simts kilometriem.

Krastmalas mežos un klajumos gulēja plāna sniega sega.

Reiz pēc vakariņām Gromeko un Makšejevs devās zvejot zivis uz irdeno, smilšaino nogāzi, kas dzeltēja krastā starp savītušo un nokaltušo zāli. Makšejevs jau bija izmetis makšķeri un sekoja pludiņam, kad smiltīs blakām sava zābaka nospiedumam piepeši ieraudzīja kailas cilvēka kājas skaidras pēdas.

«Savādi,» viņš nodomāja, «liekas, ka es vēl neesmu zābakus novilcis, un arī ārstam tik aukstā laikā diezin vai ievajadzējās to darīt.»

Viņš noliecās un sāka pēdas pētīt. Iespiedumus bija atstājusi liela izmēra kreisās kājas pēda, kas pārsniedza pat inženiera zābaka nospiedumu, bet pēdējā apavi nebija visai mazie. Pēda bija plakana. Cilvēks, kas šos nospiedumus bija atstājis, pastāvīgi staigāja ar kailām kājām. Bet ievērojamākais bija tas, ka visi pieci smiltīs skaidri nospiedušies pirksti bija ļoti gari, un lielais pirksts atradās tālu no pārējiem. Likās, ka bija nospiedusies nevis kāja, bet milzīga roka ar ļoti garu plaukstu.

Mazliet tālāk Makšejevs ieraudzīja arī labās kājas pēdas nospiedumus, bet tie lielāko tiesu jau atradās zem ūdens, kas tos bija nolīdzinājis. Subjekts acīm redzot bija pārbridis upīti, jo atpakaļpēdas kraujā nebija redzamas.

— Michail Ignatovič, panāciet uz mirkli šurp! — Makšejevs uzsauca.

— Kas ir? Mazliet pagaidiet, man kožas! — botāniķis atbildēja.

— Atstājiet savu zivi, nāciet paskatieties! Es atradu kaut ko interesantu.

— Ko tad īsti? Vēzi vai bruņurupuci?

— Nē, kailas cilvēka pēdas nospiedumus smiltīs.

— Nevar būt!

Gromeko pameta savu makšķeri un pienāca klāt. Pārsteigts apskatījis pēdas, viņš piekrita, ka nospiedumus atstājušo kāju izskats ļoti neparasts.

— Vai še nav gājis pērtiķis? — viņš ieminējās.

— Še, piepolarajā apgabalā, starp lapeglēm un bērziem?

— Kas zina. Ja mamuti un degunradži, kuru tuvie radinieki tur, zemes virspusē, dzīvo tikai siltā klimatā, še var dzīvot ziemeļu mežos un tundrās, kāpēc nevar būt arī šim klimatam pielāgojušies pērtiķi?

— Tiešām, jums taisnība. Jāpasauc šurp zoologs un ģeologs. Viņi sapratīs labāk.

— Zvejojiet, bet es aizbraukšu pēc tiem.

Gromeko aizbrauca ar laivu līdz apmetnei un atveda biedrus.

— Tas ir milzu pērtiķis! — ģeologs domāja.

— Bet man liekas, ka tas drīzāk ir pērtiķveidīgs cilvēks, — paziņoja zoologs. — Paskatieties, viņš gājis tikai uz kājām, ar rokām neatbalstīdamies. Pērtiķis, nokāpdams pa diezgan stāvu nogāzi pie ūdens, būtu lietojis rokas, bet to nospiedumi nav redzami.

Rūpīga apkārtnes apskate abos krastos atklāja taciņu, bet upītē nelielu braslu. Uz taciņas pēdas bija neskaidrākas, bet pēc to atstarpēm varēja secināt, ka būtne augumā nebija mazāka par simt astoņdesmit centimetriem.

— Ko jūs atklājāt? — Makšejevs pienākošajiem biedriem apvaicājās.

Kamēr pārējie bija pētījuši pēdas, viņš un Gromeko bija atsākuši zivju zveju.

— Visticamākais, ka pēdas atstājis pērtiķveidīgs cilvēks, kas gājis pa labi iemītu taku uz tam zināmu seklu braslu upītē, — Kaštanovs paziņoja.

— Tātad pirms mums še Plutonijā ieradušies kādi cilvēki?

— Un piedevām staigā kailām kājām, kaut gan jau snieg! Pa ledaino ūdeni mierīgi pāriet braslu! — iesaucās botāniķis.

— Droši vien kaut kādi mežoņi. Ne par velti viņu kāju izskats gandrīz neatšķiras no pērtiķa.

— Nebūtu vēlams ar tiem sastapties. Viņi taču ir cilvēkēdāji.

— Mūs neuzveica skudras, kaut gan traucēja darbā, gan arī ar mežoņiem mēs šā vai tā tiksim galā.

Tagad vajadzēja sevišķi uzmanīties, lai nepiedzīvotu pēkšņu uzbrukumu. Atpūtas laikā pēc kārtas dežurēja un visu nākošo dienu uzmanīgi vēroja apkārtni.