V. Obručovs - Plutonija

Bet vēl pēc vienas dienas brauciens pa upi bija jāpārtrauc. No ziemeļiem attrauca ilgāks sniegputenis, upīte aizsala un pat pārklājās ar piecpadsmit centimetru biezu sniega kārtu.

Lai nepamestu laivas un nenestu mantas uz muguras, nolēma pagatavot slieces, novietot uz tām laivas ar mantām un, pieturoties upītes gultnei, kur netraucēja ne krūmi, ne koki, vilkt tās pa sniegu. Bet iet pa jauno, irdeno sniegu un vilkt aiz sevis smagās ragavas nebija viegli, tā ka dienā nogāja tikai divpadsmit — piecpadsmit kilometru. Plutons vairs neparādījās no biezā mākoņu plīvura, — un temperatūra kritās līdz 5 un pat 10 grādiem zem nulles. Plānajā telti un plān,ajos ģērbos ļoti sala, un tāpēc atpūtas laikā pēc kārtas dežurēja, lai pie telts ieejas uzturētu ugunskuru. Cīņā ar aukstumu un sniegu pirmatnējo cilvēku pilnīgi aizmirsa. Vairs nesastapa arī pēdas. Viss dzīvais acīm redzot bija aizklīdis uz dienvidiem, un retie meži zem baltā līķauta grima ziemas klusumā.

Tikai astotajā dienā pēc ragavu ceļojuma sākuma paretinātais mežs beidzās, un pie ziemeļu apvāršņa parādījās baltas kraujas — ledāiu gals, un pret tām ar pūlēm varēja atšķirt melnu punktu — jurtu pakalnē, kas gandrīz saplūda ar līdzeno tundru.

Atlikās vēl desmit kilometru smaga ceļa, bet tad gaidīja sastapšanās ar biedriem un atpūta siltā jurtā pēc daudzu nedēļu klaiņojumiem. Pēc trim stundām viņi atradās no jurtas vairs tikai vienu kilometru un ik mirkli gaidīja, ka izdzirdēs suņu rejas, ka no jurtas izskries cilvēki un steigsies pretī ar nartām un slēpēm. Bet nekas nebija redzams, nebija dzirdamas suņu rejas, un pusapsnigusī jurta, it kā iemītnieku pamesta, vientuļa melnoja pakalna virsotnē. Ceļotājus satrauca nemierīgi minējumi, kurus nekavējās pateikt cits citam.

— Vai tad viņi patiesi veselām dienām guļ!

— Kāpēc neredz un nedzird suņus?

— Vai tik nav noticis kaut kas ļauns?

Visus spēkus sasprindzinādami, ceļinieki sāka steigties pa dziļo un irdeno līdzenuma sniegu, kurā kājas grima gandrīz līdz ceļiem.

Lūk, pakalns jau bija pavisam tuvu, bet uz tā joprojām viss palika tukšs un kluss. Tā piekājē ceļinieki apstājās un korī iekliedzās:

— Ei — ei, Borovoj, Igolkin! Celieties, sagaidiet!

Aicinājumu atkārtoja vēl un vēl, bet par atbildi bija tas pats kapa klusums. Saucēji uztraucās ne pa jokam.

— Ja mūsu biedri nav beigti, tad viņu klusēšanu var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņi ar nartām devušies kaut kur medīt lielākus zvērus, — Makšejevs sacīja. — Vēl vairāk tāpēc, ka nav arī suņu.

— Bet mēs jau veselu nedēļu neredzējām nekāda medījuma, — Papočkins aizrādīja.

— Tāpēc viņi arī devušies kaut kur tālāk uz dienvidiem.

— Vai tik viņi nav devušies mums pretī, ievērojot mūsu ilgo prombūtni? — prātoja Gromeko. — Kad sāka salt un snigt, viņiem vajadzēja atcerēties, ka mēs aizgājām vasaras tērpos un bez slēpēm.

— Tas maz ticams, jo viņi zināja, pa kādu upīti mēs aizbraucām, bet tajā mēs taču nevarējām nesastapties, — Kaštanovs piebilda.

— Es domāju, ka jurtā atradīsies mīklas atminējums, — noteica Makšejevs. — Bet vispirms apiesim visu pakalnu un palūkosim, vai nav kaut kādu pēdu, kuras mēs nejauši varētu samīdīt.

Ragavas atstājuši, visi četri apstaigāja pakalnu, rūpīgi pārbaudīdami sniega virsmu. Tomēr nekādas, ne svaigas, ne vecas pēdas uz šīs virsmas nebija atrodamas, un varēja apgalvot, ka kopš tā laika, kad sniegs apklāja zemi, neviens pakalnā nebija ne uzkāpis, ne no tā nokāpis.

Jurtas filca durvis, kas atradās pret dienvidiem, bija aizvērtas un no ārpuses aizsietas: tātad jurta bija tukša. Filcu pacēluši, ceļotāji iegāja iekšā. Jurta šķita apdzīvota. Pie dibensienas bija sakrautas ekspedicijas kastes ar instrumentiem, kolekcijām un vērtīgākajām lietām. Karājās biedru bises, patronu somas, bet pie sānu sienām bija savīstīti viņu guļammaisi. Jurtas vidū melnēja ugunskura vieta, un uz trijkāja stāvēja pat tējkanna. Blakām gulēja malka un žagari. Viss liecināja, it kā biedri izgājuši uz īsu brīdi.

Redzēdami visas šīs pazīmes, ienācēju satraukums auga. Viņu biedri nebija aizgājuši ne medībās, ne ekskursijā, jo kā bises, tā guļammaisi atradās jurtā. Bija jādomā, ka kaut kur jurtas tuvumā, piemēram, pie ledus pagraba vai tundrā, tiem pēkšņi uzbrukuši kādi ienaidnieki — plēsīgi zvēri vai cilvēki. Bet suņi, zaudējuši saimniekus un bada mocīti, gājuši bojā vai izklīduši. Ja viņiem bija uzbrucis kāds pūlis, kāpēc tas neizlaupīja jurtu?

Priekšmetu rūpīgāka apskate atklāja, ka tējkannu, bises un vispār visas lietas sedz putekļu kārta. Makšejevs pacēla tējkannas vāciņu: tējas paliekas tās dibenā klāja biezs pelējums. Kļuva skaidrs, ka cilvēki jau sen pametuši jurtu.

— Kas tas tāds? — iejautājās Kaštanovs, norādīdams uz savādu koka priekšmetu, kas stāvēja uz kādas kastes, kuru iepriekš nebija ievērojuši.

Visi apstāja kasti. Uz tās bija nolikts no koka ļoti rupji izgriezts mamuta tēliņš. Figuru klāja brūnas ziedes un tauku kārta, tā ka bija pat pretīgi tam pieskarties.

— Vai tik Igolkins aiz garlaicības nav sācis nodarboties ar tēlniecību? — Papočkins ieminējās.

— Nē! — atbildēja Makšejevs. — Tas, bez šaubām, ir elks. Upurējot tas noziests ar nonāvēto dzīvnieku asinīm un taukiem. Mūsu biedri to kaut kur atraduši.

— Jā, salīdzinot šo atradumu ar pēdām smiltīs, nav šaubu, ka še dzīvo kaut kādi pirmatnēji cilvēki, — piebilda Kaštanovs.

— Viņi mūsu biedrus nogalinājuši vai aizveduši līdzi! — Gromeko iesaucās.

— Kāpēc tie nav nolaupījuši mantas?

Makšejevs paņēma figuru, lai apskatītu tuvāk. Visiem par pārsteigumu zem tās atradās divas rūpīgi salocītas zīmītes. Kaštanovs steidzīgi tās atlocīja un sāka skaļi lasīt.

Pirmā zīmīte bija rakstīta 25. septembrī:

Paziņoju, kā mēs atrodamies tundrā negaidīti parādījušos mežoņu gūstā. Viņi mūs pārsteidza neapbruņotus pirms divi nedēļām ledus pagrabā, kur pārbaudījām noliktavu, un aizveda sev līdzi mežā. Jurtu un noliktavu tie neaizskāra, bet neļāva mums neko ņemt līdzi. Suņi mums sekoja. Mums nedara pāri, ēdina un pat godā, droši vien noturot mūs par burvjiem vai dieviem, bet neatbrīvo, stingri apsargā un atņēma mums zābakus un gandrīz visu apģērbu. Paši staigā pilnīgi kaili, dzīvo kāršu un ādu teltīs, uguni nepazīst, ēd jēlu gaļu. Viņiem ir tikai kaula un koka ieroči — šķēpi, bultas un naži. Ordā pāri par simts cilvēku, pārsvarā sievietes. Medī vīrieši un sievietes. Vīriešu maz, tie ir vārgi, bet sievietes liela auguma un spēcīgas. To ķermenis klāts diezgan bieziem matiem, un tie vispār līdzīgi lieliem pērtiķiem (bez astes), bet runā. Viņu valodu ari mēs jau iemācījāmies saprast. Tāpēc mēs uzzinājām, ka mūsu jurtu viņi tur par kaut ko līdzīgu dievu mājoklim un dodas turp pielūgt. Mēs to izmantojām, lai nosūtītu šo zīmīti kā upuri dievam. Viņi apsolījās to nolikt jurtā. Mūs aizveda uz dienvidaustrumiem, lejup pa upi, pār kuru mēs ar ļums gājām pēc nonāvētā mamuta, kilometrus 50–60 no jurtas. Atvediet mums siltus apģērbus, sērkociņus un tabaku. Vasaru pavadījām labi, noliktavā daudz pārtikas.

Otrā zīmīte bija no 2. novembra.

Iestājies sals, un bieži snieg. Mežoņi pošas doties tālāk uz dienvidiem, kur siltāks. Mēs paši izmantojam uguni, uz kuras cepam gaļu un pie kuras sildāmies. Bet mežoņi uguni bīstas un sāka mūs vēl vairāk godināt. Gūstā, mūs tur ealvenām kārtām sievietes, kurām mēs patīkam, jo esam skaistāki un spēcīgāki par viņu cilts vīriešiem. Vīrieši labprāt palīdzēs mūs atbrīvot. Nosūtām pēdējo zīmīti, jo mežoņi jurtu vairs neapmeklēs. Bet ceļā uz dienvidiem, droši vien gar to pašu upīti, atstāsim zīmīti katrā nakts apmetnē vai pa ceļam, uzspraužot tās uz krūmiem, lai jūs varētu mūs izsekot. Ja mums neizdosies atbrīvoties ar viltu, vīriešiem palīdzot, tad par savu tuvošanos ziņojiet ar šāvieniem. Uzbrūciet atklāti, zalvēm šaudami gaisā, lai mežoņus pārsteigtu un piespiestu padoties mūsu gribai. Sliktākā Padijumā nonāvējiet dažas sievietes. Mēs neesam izmisuši, nebaiļojamies, tikai ciešam no aukstuma un vienmuļīgās gaļas barības. Bažījamies par jums, kāpēc neatgriežaties, vai jūsu ceļojums veicies?