V. Obručovs - Plutonija

— Jā, bet es ceru, ka, pirms lava nonāks līdz mums, dubļu straumes izsīks un mēs netraucēti pārkļūsim pār vienu vai otru gultni.

Plutons, kuru vairs neaizsedza mākoņi, un karstais vējš, kas pūta no vulkānā, ātri izžāvēja ceļotāju drēbes, tie apģērbās un, gaidīdami izdevību aiziet, turpināja novērot vulkānu. Lavas garās mēles gals jau bija pazudis aiz nogāzes skrausta, acīm redzot noplūzdams bijušā ezera ielejā īgņas rietumu pakājē. Jaunas lavas porcijas, ko izvirda krāteris, daļēji aizplūda pa to pašu ceļu, daļēji vairāk uz ziemeļiem un droši vien veidoja jaunu straumi, kura noplūda pa ziemeļu vai ziemeļrietumu nogāzi. Pēdējā gadījumā tai vajadzēja tecēt novērotāju virzienā. Bet aiz tuvējiem lavas sablīvējumiem viņi nevarēja saskatīt, kurp šī straume virzās.

Netīrā ūdens daudzums abās gultnēs, sevišķi kreisajā, bija mazinājies, un pa tām vairs nevēlās satrakota straume, bet tecēja neliela, netīra upīte, pār kuru varēja arī riskēt pārbrist.

Tā pagāja pusstunda. Izvirdums mierīgā gaitā turpinājās, sprādzieni krāterī atskanēja reti un vāji. Bet augstāk nogāzē, virs vietas, kur sēdēja novērotāji, varēja saklausīt čaloņu un dobju troksni, kāds dzirdams uz lielas upes spēcīgas ledus iešanas laikā. Šajā pusē pacēlās milzīgu lavas kluču valnis, acīm redzot vecās lavas straumes plūsma, kas še bija apstājusies.

— Kā liekas, laiks aiziet, — Kaštanovs pieceldamies sacīja, — lava vairs nav tālu.

Visi devās pa nogāzi lejup, uz savu nakts apmetni strauta krastā, brīžiem atgriezdamies un atskatīdamies atpakaļ, turp, kur troksnis arvien pastiprinājās. Tur, virs vecās straumes skrausta, jau parādījās jaunās sākums. Bet tā nepavisam nebija ugunīgi sarkana lavas siena, kā to bija iztēlojušies trīs novērotāji, izņemot Kaštanovu, kas šīs parādības pazina. Šī lavas fronte atgādināja dažāda lieluma melnu bluķu valni, kas virzījās uz priekšu kaut kāda neredzama, bet brīnumaina spēka ietekmē.

Bluķi lēni slīdēja sprakšķēdami un brikšķēdami, stumdamies cits citam virsū. Daži novēlās no skausta, bet to vietā parādījās jauni: citi noripoja diezgan tālu pa nogāzi lejup, atsizdamies pret vecās straumes nelīdzenumiem vai klučiem, kas gulēja uz tās virsmas, un sašķeldamies gabalos. No bluķu spraugām laiku pa laikam izšāvās balta tvaika strūklas un mutuļi, vietām uzvijās zilas uguntiņas vai arī parādījās ugunīgi plankumi kā atsevišķas uzgailējošas ogles dziestošā, pelniem klātā ugunskurā. Bet šis ugunskurs virzījās uz priekšu kā milzīgs, rāpojošs briesmonis zem kustīgām melnu zvīņu bruņām, izdvesdams svelmainu elpu un indīgus izgarojumus.

Glābdamies no lavas bluķiem, kas vēlās pa nogāzi, ceļotāji pieskrēja pie labējā kalngala strauta gultnes mazliet augstāk par savu naktsguļas vietu. Tā bija nelīdzena, pauguraina virsma, pa kuru plūda netīras tērces. Daudz nedomādami, ceļotāji droši devās uz priekšu, bet jau ar otro soli iegrima līdz ceļiem lipīgos dubļos. Atskanēja sašutuma pilni saucieni.

— O, velns! Iekūlāmies! Kājas nevar izvilkt, tik stiegrs muklājs! Kā mīkla!

Gromeko, iedams citiem mazliet iepakaļis un seklāk iegrimis, beidzot izvilka kājas no zābakiem, atstādams tos dubļos, bet pēc tam no gultnes malas, nostājies uz cieta lavas gabala, ar pūlēm izvilka arī zābakus. Trīs pārējie stāvēja gluži nevarīgi un nevarēja pat pakustēties ne uz priekšu, ne atpakaļ kā mušas pie lipīgā papīra.

Bet tikām lavas straumes fronte neatlaidīgi virzījās uz priekšu, un vairs nebija tālāk par divsimt metriem. Iegrimušo stāvoklis kļuva traģisks: tuvumā nebija ne baļķa, ne dēļa, pat ne kārts, lai to noliktu dubļos un palīdzētu biedriem atbrīvot kājas.

Bet Gromeko neapmulsa. Viņš no upītes malas žigli pasvieda Papočkinam kā visvieglākajam dažus plakanus lavas gabalus. Tad nosvieda no sevis maisu ar mantām, bisi un virsdrēbes un, uzrotījis bikses virs ceļiem un nokļuvis pa lavu līdz zoologam, palīdzēja tam atbrīvoties no kravas. Tad satvēris viņu zem padusēm, palēnām izvilka no dubļiem. Papočkinam nebija garie, bet saišu zābaki, no kuriem kājas nevarēja izvilkt un tāpēc arī tie nepalika dubļos. Pēc tam abi no lavas plātnēm ierīkoja otru taku pie Makšejeva un divatā izvilka to, bet bez zābakiem. Kaštanovu, kas bija vislielākais un smagākais, izvilka trijatā, arī bez zābakiem.

Tikām lavas straumes fronte nāca arvien tuvāk un jau apdedzināja ceļotājus ar savu sakarsušo elpu. Tāpēc nebija laika izkārpīt dziļi iestigušos zābakus, bet vajadzēja ātrāk glābties no lavas.

Savākuši savas mantas, neveiksmīgie pētnieki aizskrēja pa gultni uz leju, meklēdami drošāku vietu.

Taču visur bija tie paši nodevīgie dubļi, kuros neviens vairs neriskēja bāzt kājas.

Tā neauglīgos mēģinājumos viņi aizgāja līdz naktsguļas vietai, kur gultnē bija saplūdis vesels ezeriņš. Ūdens tajā bija maz, bet dibenā bija tie paši dubļi nezināmā biezumā.

Bet aizmugurē lēni, tomēr neatlaidīgi tuvojās lavas straume.

Bluķiem veļoties saceltā čaboņa, čīkstēšana un brīkšķi neapklusa ne mirkli. Oda pēc sēra un chlora, karstums palielinājās.

Ezera abu strautu augšgalu sateces vietā ceļotāji pārskrēja pār vecās lavas straumes galu pie kreisās virsotnes gultnes. Bet arī tur bija tā pati lipīgo dubļu josla. Atlika vēl viena iespēja — doties pa vakarējo ceļu augšup uz Vientuļnieka ezeru, lai izbēgtu no otrās lavas straumes, riskējot uzdurties pirmajai. Starp masivās augstienes stāvajām kraujām un vulkānā nogāzi šī gultne sašaurinājās, un še varēja cerēt atrast šaurāku vietu, kur nebūtu grūti ar lavas gabaliem ierīkot dubļos pāreju vai pār tiem pārlēkt. Šāda vieta drīz arī atradās, bet gultnes otrajā krastā slējās stāvas klintis vairāku metru augstumā. Uz tām nevarēja nokļūt, nevarēja arī iet gar to piekāji, jo to tāpat klāja tie paši dubļi.

Skrējienā un uztraukuma nogurušie ceļotāji apsēdas uz lavas bluķa blakām dubļiem un nolieca galvas. Viņiem atlika tikai sagaidīt nenovēršamu nāvi: vai nu noslāpt dubļos, nogrimstot to skrīnī, mēģinot pārkļūt gultnei, vai arī izcept un sadegt krastā, kad tos panāks lavas straume. Kā pirmā, tā otrā varbūtība bija vienlīdz mokoša, un cilvēkiem šajā izmisuma stāvoklī radās doma par pašnāvību, ja citas izejas nebūs.

Mazliet atpūties, Kaštanovs ievēroja, ka lavas fronte virzās lēnāk. Kājās uzlēkdams, viņš iesaucās:

— Iesim ātrāk tālāk uz augšu gar šī strauta krastu! Mēs pagūsim paiet garām lavas straumes galam — tā gandrīz apstājusies!

— Bet, ja mēs šai lavas straumei arī izbēgsim, mēs uzdursimies tai, kas nogremdēja Vientuļnieka ezeru un, protams, pagriezās pa gultni lejup! — Papočkins bezcerīgi paziņoja.

— Tās ir mūsu vienīgās izredzes glābties! — Kaštanovs uzstāja. — Vispirms, dodamies pa gultni uz augšu, mēs varbūt atradīsim pār dubļiem braslu tādā vietā, kur kreisā krasta klintis pieejamas. Otrkārt, visai ticams, ka abas lavas straumes nesavienosies un tātad …

— Tātad starp tām jābūt lielākai vai mazākai no lavas brīvai platībai! — iesaucās Makšejevs, iesākto domu nobeigdams.

— Urā! — Gromeko un Papočkins iekliedzās.

Visi piecēlās un ar jaunu enerģijas kāpinājumu sāka soļot uz dienvidiem, gar gultni, rāpdamies pa vakarējo ceļu pāri veco lavas straumju paliekām. Pa kreisi virs viņiem pāris simtu soļu attālumā stiepās lavas fronte, no kuras plūda karstums. Bet lava virzījās lēni, un viņi pamazām palielināja atstatumu starp sevi un šo melno valni, kas nesa līdzi nāvi. Drīz varēja saskatīt, ka šis valnis paliecas uz augšu, paceldamies pa vulkānā nogāzi. Lavas fronte bija laimīgi apieta.