V. Obručovs - Plutonija

— Un tomēr mēs izglābāmies kā tur, tā še un redzējām baigas un interesantas dabas parādības, — Kaštanovs piebilda.

— Bet tagad mēs esam nogriezti no jūras un mūsu laivām! — iesaucās gluži nomāktais Papočkins. — Paskatieties, pa labi un kreisi brāzmainas straumes, bet aiz mums īgņa, kas var sarīkot vēl kādu mielastu.

Ceļotāji, kas bija paglābušies no dubļu straumēm uz vulkānā klints, tiešām atradās ielenkumā un nevarēja doties pa ieleju lejā uz jūru. Bet aiz viņiem turpināja rūkt vulkāns.

— Ja tagad no augšas vēl atplūdīs lava, mēs būsim starp uguni un ūdeni. Jaukas izredzes! — aizrādīja Gromeko.

— Dub|u straumes drīz noskries, un mēs dosimies uz jūru, pirms lava, ja tāda vispār virzīsies uz šo pusi, mūs aizsniegs.

— Bet tikām mūs izmērcēs līdz kauliem! Nav taču kur patverties! — Papočkins rūca.

Zoologam bija pilnīga taisnība. Jau labu laiku no mākoņiem, kas izplētās ap vulkānu, smidzināja lietus, ko dubļu straumju ielenktie ceļotāji nemaz nebija ievērojuši. Tagad lietus pastiprinājās, un visi sāka skatīties apkārt, lai atrastu kaut kādu aizsegu. Cerēdami uz jauku laiku, kas bija jau turpinājies daudzas dienas, ceļotāji bija devušies ekskursijā vieglos tērpos bez apmetņiem un telts, un tagad ne ar ko nevarēja aizsargāties.

— Man liekas, ka tur augstāk, kur tik daudz lielu lavas bluķu, mēs drīzāk atrastu kādu patvērumu, — sacīja Makšejevs, rādīdams uz nogāzes augstāko jostu.

— Un atrādīsimies vulkanam vēl tuvāk! — Papočkins nopūtās.

— Brīvam cilvēkam brīva griba. Palieciet še lietū, mēs rāpsimies, — Gromeko paziņoja.

Bet zoologs negribēja biedrus pamest, un visi devās pa stāvo lavas straumi augšup. Kā akmeņi, tā apavi bija slapji, iet bija slideni un grūti. Drīz tomēr viņi sasniedza lielu, citu uz cita saveltu lavas bluķu kalnu, kas bija virs vecās lavas izplūdušas jaunākās lavas straumes gals. Šur tur starp bluķiem bija palikušas spraugas, kurās viens cilvēks varēja ērti paslēpties. Visi četri novietojās šajās alās, bet slapjais Ģenerālis ielīda pie Makšejeva, kas par šo kaimiņu nebija visai apmierināts.

Pietiekami izmirkušie cilvēki, uz nelīdzenajiem akmeņiem neveikli sačokurojušies, pārdzīvoja ne visai patīkamus brīžus un, lai uzturētu labu omu, no savām patvertnēm sasaucās cits ar citu, kad īgņas dārdi mazliet aprima.

Lietus lija bez pārtraukuma. Drīz arī pa lavas straumes virsmu sāka tecēt netīra ūdens strūklas un strautiņi, sagādājot slēpņu meklētājiem jaunas nepatikšanas. Viens ļāva aukstajai dušai sānu, cits muguru. Papočkins, izstiepies garajā un zemajā alā uz vēdera, sajuta zem sevis ūdeni. Viņš izlīda ārpusē un sāka starp bluķiem skraidīt, meklēdams labāku vietu.

Makšejevs, šajā skatā noraudzīdamies, smējās. Viņam kopā ar Ģenerāli bija izdevies iekārtoties mazā lavas alā.

— Tas nav īgņa! — zoologs kliedza, lietū rāpdamies pa lavas gabaliem. — Tās ir velns zina kas: Raudulis, Slapulis, Lietulis.

— Nosauksim viņu par Udenslējēju! — Makšejevs ierosināja.

Bet Papočkins vairs neklausījās. Viņš bija atradis šauru plaisu un ielīda tajā ar galvu pa priekšu. Plaisa tomēr izrādījās pārāk īsa un kājas palika ārā, lietū.

Piepeši gaisu satricināja briesmīgs grāviens. Ceļotājiem likās, ka akmeņi viņus saspiedīs kā peles slazdā. Viņi izskrēja no patvertnēm.

— Zemestrīce! — Gromeko kliedza.

— Vulkāns uzsprāga gaisā un gāžas mums virsū! — Papočkis vaimanāja.

— Vai tiešām svelmainais mākonis! — Kaštanovs nobālis čukstēja.

Aiz lietus un mākoņu aizsega neko nevarēja saredzēt, un pēc pirmā izbīļa mirkļiem visi mazliet nomierinājās. Bet tad ar dobju sprakstoņu viņiem blakām nokrita vītņainām rievām klāta lode galvas lielumā un sāka lietū šņākt, sprēgāt un kūpēt. Visapkārt, pa labi un kreisi, augšā un apakšā, tagad bija krītošo akmeņu triecieni un sprakstoņa.

— Ātrāk patvertnēs! — Makšejevs kliedza. — īgņa šauj ar liela kalibra lādiņiem.

Visi steidzās ielīst savās alās, no kurām, sirdij stingstot, tomēr ieinteresēti novēroja, kā krita un šņāca dažāda lieluma lodes. Citas, atsizdamās pret lavas bluķiem, sašķīda šķembās kā īstas granatas. Toties lietus gāze ātri pārstāja. Pār nogāzi lejup nošalca karsta vēja brāzma, uzplūda sēra un sviluma smaka. Mākoņi sāka izklīst vai pavēlās augstāk. Lodes rima krist. Makšejevs nolēma paskatīties no savas aliņas.

— Īgņa pacēlis cepuri un rāda mums savu sarkano mēli! — viņš iekliedzās.

Arī pārējie izlīda un pacēla galvas.

Augšā, melno mākoņu spraugās, brīžiem parādījās vulkānā virsotne, kuras vienā pusē stiepās īsa, ugunīgi sarkana lavas mēle, it kā draudēdama cilvēkiem, kas bija iedrošinājušies traucēt kalna mūžseno vientulību.

— Jā, parādījusies lava! — Kaštanovs paziņoja.

— Stundu pēc stundas arvien grūtāk! Sākumā viņš gribēja noslīcināt mūs dubļos, tad nosist ar lodēm, bet, tā kā tas viss nelīdzēja, tad laidis darbā pēdējo līdzekli un grib apliet mūs ar lavu! — Gromeko jokoja.

— Drosmi, Semjon Semjonovič! Tagad jums pēdējā stundiņa klāt! — Makšejevs smējās.

— Un jums arī! — zoologs atkodās. — Ja briesmas būtu tik lielas, jūs jau pats diegtu latatā kā pirms dubļu straumes.

Taču nebija kurp iet. Abās gultnēs vēl arvien trakoja dubļu straumes, kurām pārkļūt nebija ko iedomāties. Bet augšā sarkanā mēle ātri stiepās garumā, laikiem pazuzdama balta tvaika mutuļos, kas izdalījās tās virspusē.

— īgņa mūs samērcēja, bet tagad izžāvēs! Kad lava pienāks tuvāk, mēs vispirms izžāvēsim savas drēbes, bet pēc tam …

— Bet pēc tam atkal izmirksim, dodoties pāri dubļu straumei, ja vien tajā nenoslīksim, — Papočkins pabeidza Gromeko joku.

Bet, pateicoties no pelniem un mākoņiem attīrītajām debesīm, parādījās Plutons un sāka ātri apžāvēt vulkānā nogāzi. Melnie lavas bluķi kūpēja kā pazemes uguns sakarsēti.

Ceļotāji novilka drēbes un, izgriezuši ūdeni, izžāva tās uz akmeņiem. Gromeko izģērbās pilnīgi kails un, sildīdamies Plutona staros, ieteica biedriem sekot viņa piemēram.

— Bet ja īgņa mūs pamielos ar jaunu lādiņu porciju? Kailiem sēdēt alās nebūs sevišķi tīkami, — Makšejevs aizrādīja.

— Ja jau parādījusies lava, sprādzieni un irdenu vielu izvirdumi parasti mitējas, — Kaštanovs paskaidroja.

— Bet, ja vajadzēs bēgt no lavas, mēs nepagūsirn apģērbties.

Šajā mirklī no vulkānā virsotnes izšāvās balts tvaiku mākonis, un virs kratera malas parādījās uguns siena, kas ātri slīdēja lejup.

— Pirmā lavas straume noplūda ezera ielejā, — Kaštanovs aizrādīja, — bet šī varbūt var nokļūt arī līdz mums.

— Cik ilgā laikā? — pārējie ieinteresējās.

— Varbūt pēc stundas, varbūt vēlāk. Tas atkarīgs no lavas īpašībām. Ja lava smaga un viegli kūstoša, tā ir šķidra un plūst ātri, bet, ja lava viegla, stīgra, bagāta ar kramaini, tā kūst grūti un virzās lēnām.

— Ar kādu lavu mūs pamielo īgņa?

— Līdz šim, cik bija vērojams no vecajām straumēm, tas izvirdis smago lavu. Droši vien tāda tā būs arī šoreiz. Vispār, pēc visu iežu īpašībām, kādus mēs sastapām Plutonijā, tie ir ļoti smagi, bagāti ar oliviem un metāliem, un grūti sagaidīt, ka šejienes vulkāni varētu izvirst vieglu kramaiņu lavu.

— Tātad mums drīzāk jātiek no šejienes projām.