V. Obručovs - Plutonija

— Dzīvs, dzīvs! Arī mums bija sadursme ar skudrām, un Semjons Semjonovičs dabūja kājā tādu kodienu, ka kļuva invalids. Palīdziet pārnest viņu teltī.

— Vienu mirkli! Ļaujiet mums apģērbties, — sacīja Gromeko, kas tikai tagad bija pamanījis, ka viņš, tāpat kā Makšejevs, līdz šim bija palikuši puskaili.

— Jā, patiesi, kāpēc jūs abi esat tik dīvainā izskatā? — Kaštanovs iesmējās. — Vai jūs mazgājāties, kad skudras sāka jums uzbrukt?

— Nē, mūs atkal izpeldināja brontozauri, — atbildēja Makšejevs un apģērbdamies atstāstīja piedzīvoto.

Steidzīgi sakārtojušies, Makšejevs un Gromeko sekoja Kaštanovam uz upīti, kur pēdējais, mezdamies uzbrukumā skudrām, bija atstājis laivu ar Papočkinu, kas izrādījās aizmidzis tik cieši, ka nebija dzirdējis ne šāvienus, ne kliedzienus un pamodās tikai tad, kad viņu paņēma aiz rokām un kājām, lai aiznestu uz telti.

Noguldījuši Papočkinu, ceļotāji izkāra atlikušās zivis, ievilka jūrā baigtās skudras, un tikai pēc šī nepatīkamā darba Kaštanovs, ēzdams atlikušo zivju zupu, pastāstīja biedriem savus piedzīvojumus neveiksmīgajā ekskursijā.

Tā kā bija jābaidās, vai divreiz cietušās skudras neatgriezīsies vēl lielākā skaitā, lai atriebtos nelūgtajiem atnācējiem par savu sakāvi, radās jautājums, ko darīt tālāk. Papočkins un Gromeko ieteica nekavējoties turpināt braucienu, lai pēc iespējas attālinātos no skudru pūžņa. Bet Kaštanovs vēlējās turpināt skudru pārtraukto ekspediciju augšup pa upīti, jo tā deva iespēju nokļūt noslēpumainā melnā tuksneša iekšienē, un Makšejevs šo nodomu atbalstīja. Tā izpildei bija nepieciešami kaut kā iznīcināt viltīgos kukaiņus, kuriem dzīviem esot, ekskursija būtu pastāvīgi apdraudēta. Tāpēc nolēma nogaidīt līdz vakaram, bet tad aizbraukt pie skudru pūžņa un, izmantojot skudru miegu, to sadedzināt. Šī pasākuma veiksmes gadījumā ceļš pa upīti augšup atbrīvotos, un ceļotāji varētu doties ekskursijā četratā abās laivās, atstājot plostu un liekās mantas biezoknī jūras krastā.

Labi atpūtušies, paņēmuši bises, cirvi un žagaru saiņus, Kaštanovs un Makšejevs laivā devās ceļā. Papočkins vēl nevarēja kustēties, bet Gromeko no kodiena bija sākusi sāpēt roka. Tāpēc abi invalidi palika sargāt telti. Brauciens pa pazīstamajām vietām veicās ātri. Pabrauca garām skudru celtā aizsprosta atliekām, kur vēl kūpēja dziestošie stumbri un melnoja kukaiņu līķi. Tad izbrauca klajumā un aiz krūmiem novēroja skudru pūžņa apvidu, lai nejauši neuzdurtos ienaidniekiem. Bet neviens nebija redzams. Kukaiņi sava cietokšņa dziļumos acīm redzot atpūtās. Pabrauca mazliet tālāk, līdz bijušajam tiltam pār upīti, no kura uz skudru pūzni veda to iedzīvotāju labi iemīta taka.

Izrādījās, ka skudras jau paguvušas uzcelt jaunu tiltu.

Laivu piesēja pie krūmiem lejpus tilta, uzvēla plecos žagaru saiņus, paņēma katram gadījumam ar kartečām pielādētās bises un devās uz skudru pūzni. Līdz tam ne.aizgājuši, apsēdās aiz krūmiem pie ceļa, lai vēl kādu laiku novērotu un pārliecinātos, ka nodomātā plāna izpildi neviens netraucēs.

Viss bija klusu, un varēja ķerties pie darba. Katrā galvenajā ieejā ielika žagaru saini, bet tam virsū no pašas celtnes paņemtos vissausākos un tievākos kokus.

Tad aizdedzināja vislielāko attālākās rietumu ieejas ugunskuru un klupdami krizdami tūlīt aizskrēja — viens pie ziemeļu, otrs pie dienvidu ieejas, lai aizdedzinātu tās un sastaptos pie austrumu ieejas, kur dedzināšanu pabeigt un nepieciešamības gadījumā skriet uz laivu.

Aizdedzinādams ugunskuru pie ziemeļu ieejas, Kaštanovs galerijas dziļumā ievēroja skudru, kas skrēja pie aizsprostojuma. Viņš aizslēpās aiz ugunskura cerībā, ka kukainis iznāks ārā un tad šo sargu varēs nobeigt, lai tas nesaceltu trauksmi. Bet skudra, apskatījusi ugunskuru un izmēģinājusi to izjaukt, aizskrēja atpakaļ, acīm redzot pēc palīdzības. Sākās trauksme, un vajadzēja steigties pie pēdējās izejas.

Makšejevs izrādījās jau še. Viņš steidzās aizdedzināt ugunskuru un sagaidīja biedru vārdiem:

— Ātrāk, ātrāk! Jāglābjas laivā!

Abi skrēja, cik jaudas, ceļā tomēr apstādamies, lai atskatītos. No austrumu ieejas jau izšāvās milzu liesma. Ziemeļu pusē skudru pūznis arī dega vairākās vietās, un no daudzām augšējām atverēm stiepās biezi dūmi. Tomēr dienvidu pusē, kur Makšejevs, satrauktos kukaiņus ieraudzīdams, bija ļoti steidzies, uguns rādījās vāja, un tajā pusē pa visām augšējām ejām skrēja laukā skudras cita aiz citas. Dažas vilka olas vai kūniņas, nolaizdamās ar tām lejā un aiznesdamas sāņus, citas bez jēgas skraidelēja šurp un turp, skrēja pie uguns vai kūpošajām atverēm un krita apdedzinājušās vai apdullušas.

— Mūsu pasākums nav veicies! — Kaštanovs aizrādīja. — Daļa skudrit pagūs izglābties, klīdīs bez patvēruma apkārt un uzbruks mums. Rīt vajadzēs aizvākties tālāk.

— Bet arī patlaban mums jāaizvācas tālāk! — Makšejevs iekliedzās, norādīdams uz kukaiņiem, kas skrēja pa ceļu uz tiltu.

— Vai tik viņas neskrej pēc ūdens, lai dzēstu uguni? — Kaštanovs atjokoja, sākdams skriet blakām biedram.

Nebija šaubu, ka skudras, ieraudzījušas dedzinātājus, dzinās tiem pakaļ. Viņas skrēja ātrāk nekā cilvēki, un attālums starp abām pusēm arvien vairāk samazinājās.

— Es vairs nevaru, sirds neiztur! — aizelsdamies kliedza Kaštanovs, kas pēc saviem gadiem un dzīves veida nevarēja ar Makšejevu ilgi sacensties.

— Apstāsimies un šausim! — Makšejevs ieteica.

Viņi paguva atvilkt elpu, kamēr kukaiņi pienāca piecdesmit soļu attālumā, un tad izšāva. Priekšējie kolonā nokrita, pēdējie apstājās. Viņu bija vairāk nekā desmit, bet aiz tiem attālāk sekoja otrs bars.

Ar pēdējiem spēkiem vajātie atskrēja pie tilta, kad papildinājums ieradās cīņas vietā.

— Velns parauj, kur mūsu laiva? — iesaucās Makšejevs, pirmais pieskrējis pie upes krasta.

— Ko jūs sakāt! Vai tiešām tās nav?

— Nē, tā pazudusi bez pēdām!

— Vai tā bija piesieta?

— Še, es vietu labi ievēroju … Un, lūk, krūmā ari karājas valgs, ar ko tā bija piesietai

— Kas gan laivu atsējis un aizbraucis?

— Varbūt tā pati atraisījās un aizpeldēja pa upīti lejup.

— Bet varbūt to aizdzina skudras.

— Ko nu darīsim?

— Pagaidām dosimies pāri tiltam un tad to izjauksim, — Kaštanovs ieteica. — Vismaz upīte mūs šķirs no vajātājiem.

Abi nevilcinādamies pa tiltiņu, kas zem viņu smaguma ielīka, pārgāja otrajā krastā. Vajatāji jau bija simts soju no upītes.

— Pārvilksim baļķus pie sevis, citādi skudras tos varbūt atkal izzvejos, — Makšejevs ierosināja:

Minūti vēlāk, kad pirmās skudras pieskrēja pie krasta, abi baļķi jau gulēja pie ceļotāju kājām. Dzijā upīte viņus šķīra no sekotājiem, kas samulsuši apstājās pretējā krastā. To bija ap divdesmit, bet uz ceļa bija redzami jauni pastiprinājumi, kas steidzās palīgā. Aiz tiem klajuma vidū kā milzu ugunskurs liesmoja skudru pūznis. Liesmas pacēlās augstu debesīs, un mierīgajā gaisā vijās dūmu mutuļi, veidodami melnu stabu, kas aizstiepās milzīgā augstumā.

— Var iedomāties, ka tas ir vulkānā izvirdums! — Makšejevs iesmējās. — Par visām viltībām mēs galu galā esam labi atmaksājuši.

— Tomēr vēlamos rezultātus neguvām, neiztīrījām no kukaiņiem apvidu, un tagad mums viņu priekšā ar kaunu jāatkāpjas.