V. Obručovs - Plutonija

— Un kādā jaukā dienā ietu bojā akmeņu krusā vai lavas straumē, ko izvirtu šis viltīgais vulkāns, — Kaštanovs aizrādīja.

— Vai vēl ātrāk nomirtu badā, jo, cik es varu spriest, šīs palmas nedod ēdamus augļus, bet niedres nav saldas, — piebilda Gromeko.

— Un nav ieraugāms neviens medījums! — noteica Makšejevs.

— Kādi jūs visi nožēlojami reālisti! Nemaz neļaujat pasapņot! Vientulis varētu art zemi, ierīkot augļu un sakņu dārzu. Ūdens ir, un uz vecas lavas lieliski aug vīnogulāji un …

Zoologs nepaguva savu vārdu nobeigt, jo no vulkānā, kura virsotni aizsedza tuvākie lavas sablīvējumi, atskanēja pērkonam līdzīgs dārds, un pēc dažām minūtēm ap ceļotājiem nolija sīku, melnu lapilu (akmeņu) lietus.

— Še tev nu bija! Viņa augstība brīdina, ka neļaus vientulim audzēt uz vecās lavas vīnogulājus, — Makšejevs iesmējās.

— Apskatīsim ezeru un atgriezīsimies pie mūsu mantām. še nav pārāk droši, — Kaštanovs ieteica.

Kamēr ceļinieki kāpa pa lavu pie ezera, dārdi atkārtojās un atkal nobira lapilas.

— Vulkāns dusmojas par nelūgtajiem viesiem! Tas baidās, ka izzagsim no viņa kratera dārgumus, kā izzagām sēru no Sātana kratera, pirms tas paguva pamosties.

— Nosauksim šo vulkānu par īgņu, — Gromeko ierosināja.

Šo nosaukumu atsaucīgi pieņēma un atzīmēja Kaštanov.a uzmestajā kartē. Ezers dabūja nosaukumu Vientuļnieks, bet strauts, kas no tā iztecēja, Papočkina vārdu.

— Lūk, nu mēs savas gaisa pilis esam iemūžojuši! — Makšejevs smējās, šos vārdus pierakstīdams.

Ezera ūdens izrādījās auksts un salds, ar garšu pat atgādinādams zelteri, jo, viegli uzsildot no tā atdalījās ogļskābes burbulīši.

Apstaigājuši ezeru un atraduši izdevīgu vietu, ceļinieki ar labpatiku tā spirdzinošajā ūdenī izpeldējās un nirdami noskaidroja, ka dziļums nepārsniedz trīs metrus. Ezerā nebija ne zivju, ne kukaiņu, ne ūdensaugu.

Tā kā vēl bija par agru atgriezties apmetnē, nolēma uzkāpt masivajā augstienē. Tas nenācās grūti, jo lavas augšējā straume piekļāvās augstienes kraujai, un lavas bluķi veidoja kaut ko līdzīgu gigantiskām kāpnēm, tā ka, rāpdamies no bluķa uz bluķi, ceļinieki drīz nokļuva augšā.

Austrumos pie viņu kājām dziļā bedrē gulēja ezers, bet aiz tā pacēlās īgņas melnās, izrakņātās nogāzes, virs kurām slējās stāva virsotne. No tās vijās melns dūmu stabs, mierīgajā gaisā stiepdamies lielā augstumā. Dienvidos, rietumos un ziemeļos izplētās melnais tuksnesis gluži tāds pats kā ap Sātana vulkānu puduri. Ziemeļos tuksnesis nobeidzās pie zilās jūras, bet visās citās debess pusēs aizstiepās līdz apvārsnim.

— Īgņa daudz augstāks par Sātanu, un tā konusa malas stāvākas, — Kaštanovs ieminējās.

— Un iesācies izvirdums mūs traucēs nokļūt tā virsotnē, — Makšejevs piebilda.

— Redzēsim rīt. Sērs mums tagad nav vajadzīgs, un mēs jebkurā mirklī varēsim atgriezties.

Atkal nokāpuši pie ezera un veikuši to pašu ceļu pāri lavas straumēm, ceļinieki pēc stundas atradās savā apmetnē.

Īgņa viņiem tomēr neļāva, kā nākas, izgulēties. Pēc dažām stundām viņus uzmodināja briesmīgi grāvieni, un ceļotāji pārbijušies pielēca kājā»:

— Vai tiešām arī šis vulkāns izvirdīs svelmainos mākoņus? Paskatieties, kas tur notiek! — Gromeko iesaucās.

īgņu ietina biezi mākoņi, kas vēlās pa nogāzi arvien zemāk un reizē izplūda uz visām pusēm. Mākoņi mutuļoja, laistījās spožos zibeņos, un no vulkānā dziļumiem izlauzušies dārdi saplūda ar pērkona grāvieniem.

— Nē, — aizrādīja Kaštanovs, — svelmainā mākoņa mums nav jābaidās. Šim izvirdumam ir cits, tieši Vezuva tipa raksturs. Patlaban tas izvird nelnus un akmeņus, bet pēc tam droši vien parādīsies lava.

— Mūsu uzkāpšana kalnā, protams, izjukusi.

— Katrā ziņā! Būtu neprāts šādā brīdī līst uz vulkānā.

— Ko mēs darīsim?

— Pasēdēsim še vai turpināsim partraukto miegu, bet tad atgriezīsimies pie jūras.

— Kāpēc,ne tūlīt?

— Interesanti novērot izvirdumu tik tuvu.

— Bet ja nu uz mums nobirst bumbiņas?

— Šaubos. Mēs atrodamies pašā pakājē, bet tik tālu tās nelido.

— Bet ja mūs skars lava?

— Lava plūst lēni, un no tās mēs arvien varēsim aiziet pat soļos.

— Nu, tādā gadījumā īpaliksim un paskatīsimies īgņas darbā. Viņi sakūra ugunskuru, uzlika tējkannu un ēzdami novēroja vulkānu.

Tas bija pilnīgi paslēpies mākoņos, un pat debess zenitā bija pārvilkusies ar pelēku dūmaku, caur kuru Plutons izskatījās kā sarkans disks bez stariem, mezdams uz vulkānā drūmo apkārtni draudīgu, blāvu gaismu.

Drīz sāka birt sīki, pūderim līdzīgi pelni, vispirms atsevišķām plēnēm, bet pēc tam arvien biezāki un biezāki, tā ka, tēju dzerot, krūzīti vajadzēja apsegt ar plaukstu, lai nesarītos vulkāniskos putekļus. Zāle, niedres un palmu lapas pamazām nomelnēja, bet ūdens strautā atgādināja tinti.

— Labi, ka mēs iedomājāmies iesmelt ūdeni savā skārda traukā, — Makšejevs aizrādīja. — Citādi mēs veselu dienu paliktu bez ūdens. Bet kas tas par troksni?

Tā ka vulkānā dārdi bija pavājinājušies, pērkona grāvienu starplaikā varēja sadzirdēt dobju troksni, kas līdzinājās piekrastes bangu rēkoņai un pakāpeniski pastiprinājās. Ceļotāji nesapratnē saskatījās.

— Vai tik tas nav svelmainais mākonis? — Papočkins uztraukts ievaicājās.

— Ātrāk jāskrien augšā! — Kaštanovs iekliedzās. — Pa strautu gāžas ūdens valnis vai dubļu straume. Šo iespējamību es piemirsu. Paņemsim mantas — un kalnā!

Steidzīgi iztukšoja neizdzertās krūzītes, savāca mantas un bises, un visi traucās augšup pa lavas straumi, rāpdamies pa lavas bluķiem un klupdami, cenzdamies nokļūt pietiekamā augstumā virs strauta gultnes.

Kad viņi beidzot piecdesmit metru augstumā virs apmetnes vietas apstājās atvilkt elpu un atskatījās, viņu skatieniem atklājās aina, kas parādīja, ka steidzīgā bēgšana bijusi savlaicīga. Pa gultni, kas stiepās no vulkānā nogāzes, gāzās satrakota, melna ūdens straume, savos krastos izlauzdama lielus sacietējušās lavas gabalus. Pēc dažām minūtēm briesmīgais, trīs metrus augstais valnis bija aizvēlies līdz tai vietai, kur viņi tikko bija bezrūpīgi dzēruši tēju, un vienā mirklī tā netīrajos viļņos pazuda zaļie krūmi, salīgojās un nogāzās nolauztās vai ar saknēm izrautās palmas, un viss laukums pazuda, it kā nekad nebūtu bijis.

— Veikli strādā! — Papočkins iesaucās. — Mēs laikā aizvācāmies!

Bēgdami ceļotāji bija nokļuvuši augstāk par šo lavas straumi, un no tās vietas, kuru viņi bija aizsnieguši, lejā varēja redzēt kā vienu, tā otru virsotni. Dubļu straume plūda pa labējo virsotni, un tagad visi pagriezās pa kreisi, lai redzētu, kas tur notiek. Pēc dažām minūtēm pa kreisās virsotnes šauro ieleju atvēlās otra dubļu straume, kas virzījās lēnām, jo ūdenim bija piemaisīti pelni un sīki akmeņi, un tas atgādināja šķidru, melnu putru, kuras virpuļos griezās ar saknēm izrautie krūmi un palmu stumbri.

— Tos nes no ezera krastiem, kur mēs bijām vakar! — Papočkins iesaucās.

— Lūk, kur jūsu klusais, idiliskais vientuļnieka patvērums! Ezera vairs nav, viss noslīcināts dubļos, — sacīja Kaštanovs.

— Jā, šejienes vulkāni, izrādās, ļoti nemierīgi kaimiņi! — Gromeko aizrādīja. — Sātans mūs pamieloja ar svelmaino mākoni, bet īgņa — ar dubļiem.