V. Obručovs - Plutonija

Lejup pa straumi brauciens šajā zaļajā gaitenī veicās ātrāk, un drīz vien priekšā parādījās jūras spoguļa zilgme.

Tuvodamies upītes grīvai, Kaštanovs izdzirdēja šāvienus, Ģeneraļa riešanu un biedru kliedzienus. Viņš iegūla airos, pēc dažām minūtēm piebrauca pie krasta un ar bisi rokās traucās uz apmetni.

Pavadījuši biedrus ekskursijā, Makšejevs un Gromeko upītes grīvā bija sākuši zvejot zivis. Nodarbības izrādījās tik veiksmīgas, ka pēc stundas vienam jau vajadzēja sākt zivis tīrīt un izkārt uz izstieptajiem striķiem kaltēšanai.

Kamēr Makšejevs turpināja zvejot, botāniķis izložņāja mežmalu, vākdams augus, pie kam uzgāja sago palmu, kuru nolēma izmantot. Divatā to nocirta, pārplēsa un, izņēmuši ēdamo serdi, nolika to uz drēbēm žāvēt.

Šo darbu pabeiguši, viņi uzlika uz uguns katliņu, lai vārītu zivju zupu, un apsēdās, pārrunādami, ko darīt pēc pusdienas.

— Tālu mēs nevaram aiziet, — Gromeko aizrādīja, — jo vairāk tāpēc, ka Ģeneraļa uzraudzībā nevar atstāt zivis.

— Protams, — Makšejevs piekrita, — lai gan tas ir uzticams suns, diezin vai viņš.noturēsies pret kārdinājumu, cik tīkas, saēsties kaltētas zivis un atcerēties savu dzimteni.

— Nu ko, tad sazvejosim zivis vēl un sagatavosim krietnu krājumu sev un sunim. Kas zina, vai drīz atkal atgadīsies ar zivīm tik bagāta vieta. Bet ķirzakas gaļa, jaatzīst, man negaršo, es to visu laiku ēdu ar nepatiku. Ēzdams es arvien cenšos domāt, ka tā ir store vai beluga, bet ne vardes radiniece.

Tajā brīdī zivju zupa sāka vārīties, un Gromeko devās pie drēbēm, lai paņemtu sago aizdaram.

— O, paskatieties ātrāk uz rietumiem! — viņš uzkliedza Makšejevam, kas bija palicis aiz telts pie ugunskura.

Makšejevs izskrēja pludmalē.

No rietumiem gar jūras krastu virzījās briesmoņi, kuros pēc svītrainajiem sāniem nebija grūti pazīt brontozaurus.

Viņi gāja lēnām, apraudami palmu un paparžu galotņu jaunās lapas, brīžiem apstādamies pie koka, kas šķita sevišķi gards.

— Kā jūs domājat, ko mums darīt? — Gromeko jautāja. — Mēs zinām, ka šie briesmoņi ir bailīgi un pirmie mums neuzbruks. Bet viņi samīdīs un sašķaidīs mums kā zivis, tā telti, ja tos atlaidīsim šurp.

— Vajadzēs šaut, — Makšejevs atbildēja. — Sākumā ar skrotīm, bet, ja nepalīdzēs, tad ar sprāgstošajām lodēm.

Abi paņēma bises, notēmēja uz briesmoņiem, un četri šāvieni dobji aizdimdēja pār krastmalu.

Negaidītais troksnis un skrotis, kas apbēra dzīvniekus, tos neizsakāmi pārbiedēja. Taču, negriezušies atpakaļ, neveiklie milzeņi metās ūdenī un devās gar krastu tuvu apmetnei, sakuldami viļņus un šļakatu strūklas.

Turot laivu, lai to neaiznestu jūrā, neveiksmīgie med nieki vienā mirklī bija izmērcēti no galvas fidz kājām. Kāds uzplūdu vilnis izrāva no smiltīm kārti, pie kuras bija piesieta aukla ar t kaltēšanai uzvērtajām zivīm, cits vilnis apšļāca drēbes un žāvēto sago. Zivis ar kārti nokrita smiltīs, bet sago samirka.

— Pfu, nolādētie! — pēc dušas purinādamies, Makšejevs izlamājās. — Tomēr noķēzīja!

— Tā, nu jums ir darbs! — Gromeko viņu ķircināja. — Mēs nezinājām, ko pēc pusdienas darīt, bet viņi par to parūpējās. Tagad visas zivis vajadzēs atkal notīrīt, bet sago upītē nomazgāt un izžāvēt.

— Un vispirms.pašiem nožāvēties! Bet mūsu zivju zupa, droši vien, visa jau izvārījusies..

Apmetuši ūdenī pusloku, brontozauri atkal izlīda krastā austrumos no upītes grīvas un turpināja skriet pa pludmali.

— Arī tie acīm redzot dabūjuši pupas, lūk, kā aizlepo! Viņu purni pa krietnam izbaudījuši skrotis! — Makšejevs ļauni priecājās, pie telts izģērbdamies, kamēr Gromeko noņēma katliņu ar zivju zupu.

Izkāruši drēbes žūt un pacēluši kārti ar auklu agrākajā vietā, ceļotāji Ādama kostimā ķērās pie savām pusdienām. Kopš rīta līdz kaklam saēdies zivju galvas un iekšas, Ģenerālis bija izstiepies smiltīs un snauda. Ne viņš, ne ar ēdienu nodarbinātie cilvēki neievēroja, ka no meža netālu no apmetnes cita aiz citas iznāca sešas skudras, apstājās, apskatījās un tikpat klusi pazuda biezoknī.

Paēduši pusdienas, Makšejevs un Gromeko teltī apgūlās un aizsmēķēja pīpes, lai pēc tam sāktu attīrīt zivis no pielipušajām smiltīm.

Pēkšņi Ģenerālis ieņurdējās, pielēca kājās un sāka nikni riet. Izskrējuši no telts, Makšejevs un Gromeko ieraudzīja, ka viņu apmetni ielenkušas skudras. Viena kolona nogrieza tos no upītes grīvas, otra no otras puses virzījās pie auklas ar zivīm un drēbēm ar sago.

— Bet mūsu bises nav pielādētas! — Gromeko ievaidējās, mezdamies pie patronu somas.

— Ņemiet kartečas! — Makšejevs kliedza, steidzīgi pielādēdams savu divstobreni. — Šaujiet uz labajām, es gāzīšu uz kreisajām.

Labā kolona jau metās uz zivīm un rāva tās nost no auklas, bet kreisā atradās divdesmit soļu no telts, kad atskanēja pirmie šāvieni. Sprādzieni, dūmi un nošauto krišana kukaiņus samulsināja, un priekšējie neziņā apstājās. Bet zivju smakas pievilktie tālākie kukaiņi spiedās virsū, un bars atkal sakustējās uz priekšu. Stāvēdami pie telts ieejas, kurā riedams slēpās izspūrušais Ģenerālis, mednieki pielādēja bises, lai raidītu vēl vienu kārtu, bet tad, nažiem un laidnēm bruņojušies, dotos pret ienaidniekiem tuvcīņā. Ievērojot nesamērīgos spēkus, cīņā tomēr likās bez izredzēm.

Pēkšņi aiz krūmiem upītes grīvā skudru paka]ējās rindās viens pēc otra atskanēja divi šāvieni, bet pēc tam no turienes izskrēja Kaštanovs ar liesmojošu žagaru saišķi rokās. Vicinādams to pa labi un kreisi, viņš metās tieši skudru barā, kas izklīda uz dažādām pusēm.

Makšejevs un Gromeko savukārt metās pie ugunskura un sāka sviest uz skudrām degošās pagales. Šis līdzeklis noderēja — pirmā kolona bija izklīdināta un bēga uz biezokni, nogalinātās, ievainotās un apdedzinātās pametot kaujas laukā.

Uzveikuši šīs kolonas ienaidniekus, visi trīs kopā ar Ģenerāli, kas atkal bija atguvis drosmi, ar uguni un nažiem uzbruka kukaiņiem, kas iznīcināja zivis. Da|a samaksāja par savu rijību ar dzīvību, citas paguva aizbēgt, žokļos aiznesdamas zivis vai samirkušo un salipušo sago. Divas skudras bija aizvilkušas sev līdz visas drēbes, bet tās panāca un nonāvēja. Ģenerālis nobeidza ievainotās, pārkozdams tām kaklus.

Kad pēdējās bēgles pazuda mežā, ceļotāji varēja atpūsties, saskaitīt savas trofejas un zaudējumus. Bija nogalinātas un smagi ievainotas četrdesmit piecas skudras.

Piecdesmit zivju vietā uz auklas bija palikušas tikai piecpadsmit, un vēl dažas, kuras ienaidnieki acīm redzot bija pametuši, pacēla mežmalā. Vairāk nekā puse sago bija apēsta vai samīdīta smiltīs. Gromeko bija dabūjis vieglu kodienu rokā, bet Kaštanovs kājā, taču biezais zābaks nebija padevies un pasargāja viņu no skudru indes.

— Jūs gan ieradāties laikā! — Makšejevs sacīja, kad pēc kaujas lauka apskates visi trīs apsēdās pie telts. — Bez jūsu palīdzības un izdomas ar uguni mēs ar šo karapūli nebūtu tikuši galā un būtu apēsti.

— Bet kur jūs atstājāt Papočkinu? — Gromeko atguvās.

— O, cīņas kaismē es pavisam piemirsu, ka Semjons Semjonovičs man vēl guļ laivā!

— Guļ? Kāpēc guļ? Kas ar viņu noticis? Vai viņš dzīvs? — bira biedru jautājumi. Tikai tagad viņi saprata, kāpēc Kaštanovs tik ātri atgriezies.