V. Obručovs - Plutonija

No zaļās sienas tiešām bija izliecies vairāk nekā divi metri garš, resns baļķis zaļbrūnā krāsā, acīm redzot vētras nogāzts lielas kosas stumbrs. Airētāji iegūla airos un virzīja laivas uz saaudzēs malu.

Makšejevs nostājās laivas priekšgalā ar ķeksi, bet Gromeko ar virvi, lai to uzmestu baļķim un ievilktu laivā. Viņš veikli izmeta virvi, kuras galā bija piesiets atsvars, un tā vairākas reizes apvijās ap baļķi. Bet baļķis graciozi izliecās un pazuda brikšņos, aiznesdams līdzi virvi, kuras galu botāniķis pārsteigumā izlaida no rokām. Kosas un papardes brikšķēja un locījās, it kā starp tām kustētos kaut kāds milzīgs-ķermenis.

— Lūk, kāds baļķis! — Makšejevs smiedamies iesaucās, pagūdams redzēt mazu galvu, ar ko nobeidzās garš kakls. — Michails Ignatjevičs gribēja ar rokām noķert ķirzaku. Kāpēc jūs atlaidāt virvi? Vajadzēja vilkt medījumu laivā!

— Tātad ķirzakas 1 kaklu jūs noturējāt par baļķi? Ha — ha — ha! — Papočkins un Kaštanovs smējās.

— Viņa nekustējās, bet ķermenis slēpās biezoknī, — samulsušais botāniķis taisnojās.

— Ha — ha — ha — hā! — pārējie izplūda smieklos.

— Jūs velti smejaties! — Gromeko saskaitās. — Man jums jāatgādina, ka arī jūs esat tāpat kļūdījušies. Kāds no mums mamutus noturēja par bazalta pakalniem, bet vēl kāds izjādelējās uz gliptodona, ko noturēja par klinti un sāka apstrādāt ar kaltu.

Taču šis atgādinājums vispārējo jautrību tikai pavairoja, un beidzot arī Gromeko sāka smieties.

Bija aizmirsti odi, nogurums un kurināmā trūkums. Visi aizgūdamies atcerējās dažādus jocīgus ceļojuma piedzīvojumus.

Kad smiekli uz brīdi aprima, Makšejevs ieklausīdamies paziņoja:

— Priekšā jābūt brīvākai jūrai. Es dzirdu piekrastes viļņu troksni.

Airētāji pacēla airus un arī ieklausījās. Rietumos tiešām atskanēja vājš troksnis.

— Ja jau tā, tad ķersimies pie airiem! Kur ir piekrastes viļņi, atradīsies arī vieta naktsguļai un malka ugunskuram.

— Bet vispirms piepildīsim mūsu skārda traukus ar ūdeni, kas patlaban gluži salds, citādi atkal vajadzēs meklēt kādu strautu, — Gromeko aizrādīja.

Šo gudro padomu ievēroja un visus brīvos traukus piepildīja ar ūdeni, pēc tam čakli ķērās pie airiem un pēc pusstundas izbrauca no salu labirinta brīvā ūdenī. Krasti attālinājās uz abām pusēm, un jūra rietumos izplētās līdz pat apvārsnim. Līdz ar to dienvidu krastā atkal parādījās plata, kaila pludmale, kur varēja uzstādīt telti.

Šī otrā jūra, kuru ar pirmo savienoja garš un šaurs jūras šaurums ar salām un sērēm, bija tāda pati kā pirmā.

Ziemeļu krastā varēja redzēt tikai zaļu.meža strēmeli, bet dienvidu krastā aiz meža pacēlās masivas augstienes tumšās kraujas. Virs ūdens spoguļa lidoja spāres, griezīgi svilpdamas un kurkšķēdamas, riņķoja lidojošās ķirzakas, bet brīžiem šur tur izslējās pleziozauru galvas un kakli.

— Vai tik mēs šajā salu labirintā neesam nomaldījušies un neatgriezīsimies Ķirzaku jūrā? — Papočkins ieminējās, kad iesākās saruna par abu jūru neparasto līdzību.

— Līdzība, protams, liela. Bet jūs aizmirsāt dienvidu krasta smilšu kāpas. Ja mēs būtu kļūdījušies un devušies uz austrumiem — pēc šī Plutona, kas mūžīgi rēgojas zenitā, jau nevar orientēties, — mums būtu bijis ilgi jābrauc, lai ieraudzītu līdzīgas kāpas, — sacīja Kaštanovs.

— Bet nav redzama upe, kas tek uz dienvidiem, pa kuru mēs vēl varētu pavizināties uz to pusi, — Gromeko bēdājās.

— Pacietieties, mazdūšīgais! Mēs tikko iebraucam šajā jūrā, bet jūs jau gaužaties.

Bet viņu pacietība tiešām tika krietni pārbaudīta. Ceļotāji nobrauca vēl vairākas stundas, bet dienvidu krasta raksturs nemainījās: vēl arvien tas pats nepārtrauktais mežs, aiz tā arvien tās pašas plakano augstieņu kraujas. Māca garlaicība. Plēsoņi, lidojošās ķirzakas, spāres kļuva tik parasta parādība, ka tos visus neievēroja vairāk kā gulbjus, vārnas vai vaboles, braucot pa upi zemes virspusē. Tikai retums šo vientulību iztraucēja ichtiozauri un piespieda airētāius tvert bises, kad laivu tuvumā piepeši parādījās šo briesmīgo plēsoņu platās zaļbrūnās muguras vai pretīgās galvas.

Tā pagāja dienas pirmā puse, un airētāji iau sāka raudzīties uz krastu, meklēdami vietiņu ar kurināmo pusdienas atpūtai. No rīta viņi atkal bija sazvejojuši daudz zivju un tagad gatavojās tās cept.

— Lūk, priekša krastmala kaut kadas baļķu kaudzes, — Makšejevs beidzot iesaucās.

Pagrieza laivas tā, lai pamazām tuvotos krastam un gardo brokastu gaidās sāka rosīgi airēt.

Bet, kad baļķi bija vairs tikai simts metru attālumā, Kaštanovs, uzmanīgāk ieskatījies, paziņoja:

— Tās nemaz nav baļķu kaudzes, bet kaut kādi beigti vai guloši milzīga auguma dzīvnieki.

— Uzmanīgāk, turieties tālāk no krasta! — kliedza Makšejevs, ievērojis, ka kaudze kustas.

Laivas apstājās divsimt soļu attālumā, un airētāji izbrīnā un šausmās skatījās uz krastu, kur, smiltīs izstiepusies, cits pie cita gulēja četri nepazīstami briesmoņi. Viņu ķermeņi pacēlās virs pludmales kā iegareni — uzkalniņi četru metru augstumā. Pa muguru stiepās šaurs un plakans skrausts, taču nevis ar vairogiem un dzelkšņiem kā stegozauram, bet pilnīgi gluds un acīm redzot kails. Dzīvnieku sāni bija dzeltenzaļā krāsā ar garām un šaurām, tumšām, gareniskām svītrām, tā ka no tālienes tie atgādināja citu uz cita sakrautu baļķu kaudzi.

Pat tuvumā bija grūti noticēt, ka tās nav četras baļķu grēdas, bet piecpadsmit — septiņpadsmit metrus gari nezvēri. Šīm grēdām elpojot, cilājās sāni, brīžiem tās noraustījās, bet astes kustējās ūdenī, saceļot uz tā spoguļa virsmas viļņu trīsas.

— Kā tos piespiest piecelties? — Papočkins ieminējās. — Viņi taču kārtīgi jāapskata un jānofotografē.

— Nav grūti ietriekt šajos ķermeņos dažas sprāgstošās lodes, — aizrādīja Makšejevs. — Bet vai tas nebeigsies mums par ļaunu? Ja briesmoņi saniknojas un metas mums virsū, viņi aprīs mūs vienā mirklī.

— Bet vai tie ir plēsoņi vai zālēdāji? — Gromeko interesējās. — Ka tās ir kolosālās ķirzakas, par to es nešaubos.

— Es domāju, ka tie nav plēsoņi, — sacīja Kaštanovs. — Tik milzīgus apmērus plēsoņi nekad nav sasnieguši. Tiem vajadzētu pārāk daudz barības, bet daba šajā ziņā ievēro zināmu taupību. Atcerieties, ka visi tagadējie lielākie dzīvnieki, kā ziloņi, degunradži, nilzirgi, — nav plēsoņi.

— Nu, tādā gadījumā tos var pamedīt. Paskatieties, cik daudz gaļas: var paēdināt veselu bataljonu! — aizrādīja botāniķis, tverdams bisi.

— Mazliet pagaidiet, — Kaštanovs viņu brīdināja. — Lai gan tie arī nav plēsoņi, bet vai tomēr būs prātīgi viņus sakaitināt: tie var mesties uz mums un nogremdēt mūsu laivas kā olu čaumalas.

— Bet, ja izšautu gaisā vai uzlaistu skrošu lādiņu, lai tie uzpurinās? — Gromeko nerimās. — Skrotis šos milzeņus tikai pakutinās.

— Labi. Tikai vispirms aizbrauksim tā, lai būtu tiem pretī, bet vismaz simts metru no krasta. Ja tie ir sauszemes dzīvnieki, tad viņi tik tālu ūdenī nelīdīs.

Kad laiva atradās iepretī briesmoņiem, kas turpināja mierīgi gulēt, Gromeko raidīja uz tiem divkāršu skrošu lādiņu. Vai nu skrotis, vai tuvā šāviena troksnis, kas atbalsojās pret meža sienu, piespieda dzīvniekus uzrausties kājās.