V. Obručovs - Plutonija

— Vai šī spraugu bagātība netraucē mūsu nodomu? — Makšejevs jautāja. — Ja gaisa kustība skudru pūznī būs pārāk brīva, sēra gāze ātri izklīdīs un pietiekami neiedarbosies.

— Sēra gāze ir smagāka, un tā izspiedīs gaisu tikai pakāpeniski, — Kaštanovs atbildēja. — Bez tam skudru pūžņa svarīgākās telpas — kāpuru, kūniņu, olu un barības krājumu noliktavas — droši vien atrodas dziļāk, varbūt zemē izraktās kamerās. Sēra gāze sākumā ieplūdīs šajās dzijākajās vietās, bet tikai pēc tam sāks izplatīties augšējos stāvos. Daļu spraugu varēsim arī noslēgt, ja redzēsim, ka velkme pārāk stipra.

— Bet vai augšējās nenovietot degošu sēru?

— Tā var aizdedzināt visu skudru pūzni. Mums taču nav nekādu ugunsdrošu paliktņu — plātņu, cepamo pannu vai kā cita, un sēru vajadzētu novietot tieši uz sausā koka.

— Var izlietot iguanodona olas čaumalu, no kā pagatavoti mūsu pagaidu šķīvji un bļoda.

— To ir pavisam pieci, bet spraugu daudz vairāk.

— Šodien jāpamēģina sameklēt vēl viena vai divas olas, tad varēs pagatavot vēl desmit trauku sēra dedzināšanai.

— Tā ir ideja! Līdz vakaram mums vēl daudz laika, sarīkosim ekskursiju smiltājā, no kurienes skudras velk olas.

Pabeiguši skudru pūžņa apskati, Makšejevs un Kaštanovs atgriezās apmetnē un pastāstīja par savu nodomu biedriem.

Visi labprāt piekrita nākošā dienā doties smilšu kāpās pēc olām, kamēr Makšejevs un Kaštanovs sasmalcinās sēru.

Kad pēdējās skudras atgriezās mājā un skudru pūznis nomierinājās, ceļotāji stājās pie sava plāna izpildes. Dienā viss sērs ar plakanu akmeņu palīdzību bija sabersts pulverī. Sabēruši pulveri mugursomās un paņēmuši olu čaumalu traukus, visi devās uz skudru pūzni, kur katram vajadzēja vienā no galvenajām ieejām novietot savu sēra porciju, izkaisot to grēdiņā šķērsām ieejai, lai gāze plūstu celtnes iekšienē. Pēc sēra aizdedzināšanas ieeju vajadzēja aizsprostot ar stumbriem, kas noņemti no celtnes sienām, bet tad nokļūt uz skudru pūžņa virsas un tuvākajās spraugās novietot traukus ar atlikušo sēru, lai saindētu gaisu visā skudru pūžņa apakšējā daļā un aizkavētu skudras glābties augšpusē. Lai sērs traukos nesadegtu pārāk ātri un neaizdedzinātu celtnes sausos kokus, tas bija viegli samitrināts ar ūdeni.

Šo plānu precizi izpildīja, tikai divās galvenās ieejās, kas bija vērstas pret dienvidiem un rietumiem, Makšejevs un Gromeko negaidīti sastapa sardzes skudras. Par laimi skudras bija pusmiegainas un nepaguva sacelt trauksmi, kad tās jau nonāvēja ar nažu dūrieniem.

Ceļotāji aizdedzināja sēru un atgāja sāņus, gaidīdami sardzē ar bisēm rokās, lai iznīcinātu skudras, kas mēģinātu glābties. Pēc stundas ceturkšņa dažās atverēs visaugstākajos stāvos, kur sērs nebija ielikts, parādījās skudras, vilkdamas lielus baltus vīstokļus, acīm redzot kūniņas. Viņas ar tiem skraidīja pa pūžņa virsu, laizdamās lejā, bet, zemi nesasniegušas, nokrita, pie zemākajām ieejām degošās sēra gāzes saindētas. Tikai dažām izdevās sasniegt zemi, un tās sāka atvilkt kokus, kas aizsprostoja vienu no galvenajām ieejām, acīm redzot cerēdamas, ka tā viņas glābs savas apakšā smokošās biedres. Bet šīs negaidītās glābējas daži šāvieni iznīcināja. Vairāk neviena neparādījās — visa skudru pūžņa saime, miegā pārsteigta, bija gājusi bojā.

Kad sērs bija sadedzis un no visām atverēm sāka stiepties viegli zilgani dūmi, kas norādīja, ka sēra gāze piepildījusi visu skudru pūzni, Papočkins gluži dabiski iejautājās par to, kas nevienam līdz šim nebija ienācis prātā.

— Kā mēs paši iekļūsim celtnes iekšienē? Arī mums tā paliks ilgam laikam saindēta!

— Jāatbrīvo apakšējās ieejas, lai palielinātu gaisa pieplūdumu, bet pēc tam jānogaida dažas dienas, līdz sēra gāze pamazām izgaist, — Kaštanovs atbildēja.

— Gaidīt tik ilgi bezdarbībā ir pārāk garlaicīgi, — aizrādīja Makšejevs. — Vai nevar ierīkot kādu papildu ventilāciju, lai gāzi izklīdinātu?

— Kādiem līdzekļiem? Uguni nedrīkst kurt, jo var izcelties ugunsgrēks, bet citu ierīču mums nav.

— Ja mums izdotos nošaut iguanodonu vai lielu pterodaktilu, — inženieris paziņoja, — es no ādas pagatavotu divi lielas plēšas.

— Tā ir ideja! Bet no kā mēs pagatavosim caurules gaisa ievadīšanai skudru pūznī?

— Vai tad kosas neder? — ieteica Gromeko. — To stumbri taču ir ar cauriem vidiem un jāizlauž tikai atsevišķo posmu saaugumi, lai no tiem pagatavotu lieliskas gāzes caurules. Bet pēc tam tās jau var savienot citu ar citu.

— Darbs māca darītāju! — piekrita Papočkins. — Un es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka mēs tāpat kā Robinsons izkulsimies no visām nelaimēm, kuras liktenis mums vēl gatavo.

— Un pat vēl labāk par Robinsonu, — Kaštanovs aizrādīja, — jo viņš bija viens, bet mēs esam četri, un visi esam dažādu nozaru speciālisti. Mums vajadzētu kaunēties, ja mēs kopīgā apspriedē nerastu izeju no jebkura grūta stāvokļa.

— Tātad pie darba! — Makšejevs iesaucās. — Divi no mums ar Ģenerāli dosies medībās, bet pārējie gatavos caurules. Materials tepat uz vietas — gandrīz viss skudru pūznis sakrauts no sausiem kosu stumbriem.

Papočkins un Gromeko atgriezās apmetnē, atsēja Ģenerali, atnesa atlikušās mantas tuvāk skudru pūznim un tad aizgāja gar mežmalu uz austrumiem.

Makšejevs un Kaštanovs devās uz skudru pūzni, bet, nenogājuši līdz tam ne pārdesmit soļu, sajuta ķodīgu sēra gāzes smaku. Viņi sāka kāsēt un pārliecinājās, ka tuvāk pieiet nav iespējams.

— Vajadzēs vēl nogaidīt:

— Tikām dabūsim tepi caurulēm, — inženieris ierosināja. — Strauta gultnē pēc vulkānā izvirduma radītās brāzmainās straumes noskriešanas palikušas ļoti daudz lipīgu, iebaltu dūņu. Tās jāatnes šurp, pirms nav sažuvušas.

Paņēmuši no sēra atbrīvotās mugursomas, abi devās uz gultni un dažos gājienos sanesa veselu kaudzi dūņu, kas bija lieliska tepe. Kaudzi apsedza ar maisiem un lielākajiem drēbju gabaliem, lai pasargātu no Plutona karstajiem stariem.

Tad ar nažu, ķīļu un liela akmens palīdzību, kas atvietoja āmuru, sāka sašķelt kosu stumbrus un izlauzt posmu saaugumus, pēc tam abas stumbru daļas ar tepi atkal salīmēja. Iegūto cauruli vairākās vietās apsēja ar lokanām klūgām.

Tā dažās stundās izgatavoja duci cauruļu, katru ap sešus metrus garu. Tā kā stumbru augšgali bija krietni tievāki, tad nebija grūti caurules savienot, iebāžot vienas caurules bagātīgi ar tepi apziesto tievgali nākošās caurules platgalī.

Šo darbu beidzot, pārradās arī mednieki, kas bija ieguvuši iguanodona ādu.

No tievākiem kosu stumbriem Makšejevs pagatavoja plēšu statni. Kad plēšas bija gatavas, tās novietoja vienā no lielajām ieejām skudru pūznī. Tad citu aiz citas ar tievgali pa priekšu tur sāka iebāzt pagatavotās caurules, pamazām virzot dziļumā, resgalī arvien pagarinot. Pamazām visas divpadsmit caurules pazuda tumsā, no kurienes vēl izplūda ļoti daudz gāzes, tā ka vajadzēja pārtraukt darbu un atbēgt sāņus ieelpot svaigu gaisu. Pēdējās caurules resno galu ievietoja plēšās, cieši apsēja — un improvizētais ventilators bija gatavs.

Pēc vakariņām nekavējoties sāka skudru pūzni vēdināt, pie plēšām mainoties, tā ka trīs varēja gulēt, kamēr ceturtais strādāja pie plēšām.

Vēdinašana drīz sāka rādīt savu iespaidu — gāzes izplūdumi pa visām atverēm pavairojās. Negaidītu palīdzību sniedza arī pēkšņi uznākušais negaiss ar spēcīgu vēju, bet gandrīz bez lietus. Vēja brāzmas ielauzās skudru pūžņa atverēs, izspiežot gāzi no augšējiem stāviem.