V. Obručovs - Plutonija

Briesmoņi kaut kā savādi sapurināja savus garos kaklus, uz kuriem, salīdzinot ar milzīgo stāvu, bija smieklīgi maza, kaut arī septiņdesmit centimetrus gara galva, bet pēc tam smagiem rikšiem, neveikli valstīdamies, aizskrēja gar krastu. Salīdzinājumā ar masivo ķermeni viņu kājas bija īsas un vārgas.

— Es domāju, ka tie ir brontozauri — augšjuras laikmeta vislielākās zālēdājas ķirzakas, kas ātri izzudušas no zemes, pateicoties savai neveiklajai uzbūvei un aizsargorganu trūkumam, — Kaštanovs paskaidroja.

— Kas gan šiem kolosiem varēja uzbrukt? Viņi taču ir vismaz piecpadsmit — astoņpadsmit metrus gari un vairāk nekā četri metri augsti, — Makšejevs ieinteresēts aizrādīja.

— Un, neraugoties uz šiem izmēriem, plēsonim, piemēram, peratozauram, nieks pārkost šādam briesmonim kaklu, nemaz nerunājot par tā olu un mazuļu iznīcināšanu.

— Acīm redzot arī Plutonijā viņu nav daudz! — Papočkins aizrādīja.

— Mēs jau redzējām daudz iguanodonu, pterodaktiļu, ichtiozauru un pleziozauru, bet šos sastopam pirmo reizi. Bet, tā kā briesmoņi izrādījās bailīgi, es ieteicu piebraukt tuvāk krastam, lai fotouzņēmums iznāktu prāvāks.

Ķirzakas skrēja uz rietumiem, tajā pašā virzienā, kurp brauca mūsu ceļotāji, un, apmēram puskilometru noskrējušas, apstājās. Tāpēc nedauz vēlāk, tuvodamās krastam, laivas atkal atradās tiem iepretim. Papočkins izdarīja divus uzņēmumus un, sagatavojies trešajam, palūdza botāniķi izšaut vēlreiz, lai uzņemtu dzīvniekus neveiklā skrējiena laikā.

Šoreiz uz ķirzakām no tuvuma raidītais skrošu lādiņš atstāja citu iespaidu. Viņas neatjaunoja skrējienu gar krastu, bet, cita citu grūstīdamas, metās ūdenī, saceldamas milzu viļņus un veselas šļakatu strūklas, kas atlidoja līdz neuzmanīgajiem jūras braucējiem. Gromeko, kas laivā stāvēja, apšļākts no galvas līdz kājām, zaudēja līdzsvaru un plunkšķēdams iekrita ūdenī ar bisi rokā. Papočkins tikko paguva paslēpt fotoaparatu zem savas žaketes, pašaizliedzīgi noliekdams galvu zem aukstās dušas. Kaštanovs un Makšejevs, kas sēdēja pakaļējā galā un par laimi nebija izlaiduši airus no rokām, pielietoja visas pūles, lai noturētu laivas pret viļņiem, kuri šļāca virsū cits pēc cita, un neļautu tiem pieliet laivas un viņus noslīcināt.

Ja giganti būtu devušies tieši uz laivām, ceļotāju bojā eja nebūtu bijusi novēršama — briesmoņu ķermeņi tos saspiestu un nogremdētu līdz ar visām mantām, jo dziļums, kurā tie apstājās, neizrādījās lielāks par diviem metriem. Bet ķirzakas aizskrēja iešķērsām, it kā savus vajātājus neievērodamas, un apstājās tikai tad, kad ūdens apņēma viņu ķermeņus un lielāko daļu kakla. Viļņojošās jūras virspusē varēia redzēt tikai četras kroplīgas galvas, grozoties uz visām pusēm un it kā cenšoties saskatīt savādos ienaidniekus vai noskaidrot traucējuma cēloni. Tai laikā Gromeko jau bija uzniris un piepeldējis pie laivām, kuras viļņi bija aiznesuši no katastrofas vietas mazliet sāņus. Krizdams viņš savu bisi nebija atlaidis un tagad turēja to virs galvas un tvērās pie laivas malas, līdz biedri piesteidzās palīgā un izvilka viņu no ūdens.

Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei, saslapējis visu daudzo kabatu saturu — piezīmju grāmatiņu, pulksteni, tabakas maku ar tabaku, pazaudējis pīpi un lamāja dēkas vaininiekus.

— Jāpiebrauc malā, — viņš beidzot paziņoja, izlaidis pēdējo sašutuma lādiņu. — Kaut gan Plutons silda labi, tomēr, ja tūlīt nenoslaucīs instrumentus, tie sarūsēs, bet, ja pie ugunskura neizžāvēs piezīmju grāmatiņu, visi mani ieraksti aizies bojā. 1

— Bet brontozaun? — Papočkins sabijās. — Mēs apmetīsimies krastā, bet viņi izlīdīs no ūdens un vēlēsies iepazīties ar mums tuvāk.

— Kas par to! Tad jūs viņus nofotografēsiet tuvumā.

— Ļoti pateicos! Ja tie mūsu atpūtas vietā iedomāsies padraiskoties, mums vajadzēs bēgt uz mežu un līst kokos.

— Es domāju, ka šie briesmoņi ir loti bailīgi. — piezīmēja Kaštanovs, — un ar lielu saprātu nav apdāvināti. Viņi nav mums bīstami, ja vien mēs nebūsim tik neuzmanīgi kā nupat. Piebrauksim krastā, nodarbosimies ar savām brokastīm un viņus novērosim.

Ceļotāji izkāpa krastā, mežmalā salasīja kurināmo un sāka gatavot brokastis, neuzticīgi vērodami brontozaurus, kas vēl arvien stāvēja ūdenī tajā pašā vietā, neuzdrošinādamies iznākt sausumā.

— Šie dzīvnieki acīm redzot neprot peldēt, — Papočkins aizrādīja. — Viņi glābjas ūdenī no saviem sauszemes ienaidniekiem un, kamēr mēs neaizbrauksim, krastā neizlīdīs.

Kamēr cepās zivis, Gromeko izklāja smiltīs savu apģērbj un veļu, ļaudams Plutona stariem to izžāvēt, bet pats Ādama kostimā ņēmās tīrīt instrumentus un sausināt piezīmju grāmatiņu. Pabrokastojuši pagulšņāja smiltīs, novērodami ķirzakas, kas nekustējās no vietas, pēc tam visi aizbrauca gar krastu tajā pašā virzienā. Pēc dažiem kilometriem dienvidu krasts sāka manāmi atvirzīties uz dienvidiem, bet priekšā esošais garais, ar mežu apklātais zemes rags neļāva tālāk redzēt. Kad to apbrauca, cerības, ka jūra sniegsies tālu uz dienvidiem un dos iespēju braukt ar laivām tālāk Plutonijas iekšienē, neattaisnojās. Jūra veidoja tikai lielu līci, un nedaudz kilometru tālāk varēja saredzēt tā krastu.

Tā kā līcī no dienvidiem varēja ietecēt prāvāka upe, nolēma braukt šajā virzienā. Pēc stundas aizsniedza dienvidu krastu un pārliecinājās, ka še tiešām ir upe, kaut gan neliela. Vienā laivā tomēr varēja mēģināt doties ekskursijā zemes iekšienē, kuru šajā vietā no jūras krasta aizslēpa meža siena. Tāpēc pie upītes grīvas izraudzījās vietu apmetnei. Nolēma ekskursiju veikt tikai divatā, pārējos divus atstājot pie telts, jo bēdīgā pieredze Ķirzaku jūras krastā parādīja, cik bīstami atstāt mantas vienīgi Ģeneraļa apsardzībā. Skudras varēja būt arī šajā dienvidu krasta apvidū, kas atradās pietiekami tālu no iznīcinātā skudru pūžņa.

Paņēmuši līdz pārtiku, rezerves apģērbus un patronas gadījumam, ja ekskursija ieilgtu vairākas dienas, Kaštanovs un Papočkins ar vienu laivu devās pa upīti uz augšu. Tā kā dziļums nebija liels, bet straume visai ātra, viņi apmainīja airus pret kārtīm, ar kurām atstūmis pret dibenu. Šauro gultni abās pusēs apņēma augsta meža siena. Nereti kosas, palmas un papardes, noliecoties pār ūdeni, gandrīz saskārās ar galotnēm, un upīte tecēja zem augstas, zaļas velves, caur kuru iespīdēja tikai vāja gaisma.

Še bija krēslaini un vēsi. Laiva klusi slīdēja pa ūdeni, un bija dzirdama vienīgi urdzēšana zem tās priekšgala un kāršu čirkstēšana, atspiežoties pret oļaino dibenu.

Zaļā gaiteņa atklātākajās vietās zvanīja spāres, dūca lielas vaboles, bet vieglajās vēja brāzmās tikko čukstēja un šalca palmu paparžu lielās lapas un liegi čabēja kosas.

Pēc dažiem kilometriem zaļā siena pēkšņi atkāpās un atklājās liels klajums, kuru tieši šķērsoja upīte. Zemi klāja ļoti trūcīgs un sīks augājs — dažādu sausu, cietu zāļu puduri.

— Vai tik šī upīte nesākas tuvu tai pašai vulkānu grupai, kuru mēs izpētījām, — Papočkins aizrādīja.

— Iespējams. Tādā gadījumā mums nebūs ko darīt, — Kaštanovs piekrita zoologam. — Lai gan upītes lielais ūdens daudzums ļauj cerēt, ka tās augštece atrodas melnajā tuksnesī daudz tālāk.

Nobraukuši šķērsām pa klajumu vēl apmēram trīs kilometrus, pētnieki ieraudzīja pār upīti no viena krasta uz otru pārmestu diezgan resnu baļķi, kas gulēja tik zemu, ka laiva nevarēja zem tā izbraukt.