V. Obručovs - Plutonija

No rīta, apbruņojušies ar nelielām lāpām, kuras Gromeko bija pagatavojis no ļoti sveķaina skuju koka sausā stumbra, stājās pie skudru pūžņa apskates. Galerija, kurā bija novietotas ventilatora caurules, nolaideni veda skudru pūžņa iekšienē. Tā bija vairāk nekā divi metri plata, bet tikai pusotra metra augsta, tā kā vajadzēja iet salīkušiem. Jau netālu no ieejas gulēja gāzu pārsteigto skudru līķi, un, jo tālāk, jo vairāk to bija, tā ka ventilatora caurulei beidzoties, jau vajadzēja attīrīt ceļu, aizsviežot līķus sāņus.

Galerija nobeidzās lielā centralajā kamerā, kurā līdzīgi rādiusiem sanāca arī trīs pārējās galvenās ejas. šī kamera bija jau ierakta četrus metrus zemē, bet tās velvi veidoja ļoti veikli radiusveidīgi saslieti kosu stumbri kā cirka plakaniskā jumta spāres. Četru galveno galeriju ieeju starpās kameras sienās atvērās vēl četras ejas, kuras tāpat virzījās radiusveidīgi, bet ar novirzi no centra uz aploci un bija pilnīgi ieraktas grantī, kas sastāvēja no loti blīvas jūras smilts ar oļu starpkārtārn. Kamerā skudru līķi, kā arī beigtie kāpuri un kūniņas, ko glāba vispirms, gulēja veselām kaudzēm, tā ka vajadzēja rāpties tiem pāri.

Ceļotāji uz labu laimi iegāja vienā no apakšējām ejām, kuras dibens bija noklāts līķiem. Šī eja bija tikpat zema kā augšējās, un, lai nevajadzētu iet pilnīgi četrrāpus, ceļotāji bija spiesti sakraut līķus citu uz cita pie sienas, atbrīvojot sev ceļu ejas vidū. Šī eja, padziļinoties gruntī, septiņdesmit soļu attālumā no centrālās kameras noveda pie šķērsgalerijas, kas jau bija gandrīz divi metri augsta, tā ka varēja jau iet stāvus. Šī galerija stiepās pa aploci zem visas skudru pūžņa platības un bija tā svarīgākā daļa, jo no tās pa labi un kreisi atradās atsevišķas kameras dažādā lielumā un dažādām vajadzībām: vienā rindā gulēja kūniņas, kas bija līdzīgas ar visu galvu miroņautā ietītiem bērnu līķīšiem; citās pa vienam un kaudzēs mētājās beigtie kāpuri — resni, balti tārpi, līdzīgi koka klučiem; citās bija sakrautas skudru olas, kas atgādināja iedzeltenus maizes klaipus. Visas kameras, kurās bija skudru nākamās paaudzes, atradās apļa galerijas vienā pusē — iekšējā, jo ārmalā bija kameras, kas domātas barības krājumiem, saldām niedrēm, krūmu jauno dzinumu un zāļu stiebru kaudzēm, dažādiem kukaiņiem — spārēm, vabolēm, tārpu kāpuriem, gan veseliem, gan gabalos sarautiem, kas tik nejauki smirdēja, ka šo smaku nenomāca pat sēra gāze, ko šajā skudru pūžņa stāvā varēja visvairāk sajust.

Apskatījuši virkni kameru apļa galerijas abās pusēs, ceļotāji lielā priekā beidzot atrada viņiem nozagtās mantas: visas lietas bija novietotas kādā no ārējām kamerām cita pie citas attiecīgā kārtībā. Še atradās kā telts, tā kastes ar instrumentiem un ierīcēm, somas ar apģērbiem un veļu, cirvis, bise, trauki, pat no pirmās ekskursijas kalnu aizās pārnestie un kolekciju maisos vēl neievietotie dzelzs rūdas un zelta paraugi.

Mantas pārnesa divos paņēmienos: vispirms centrālajā kamerā, bet tad tās iznesa no skudru pūžņa svaigā gaisā, kas likās apbrīnojami patīkami pēc stundu ilgas atrašanās pazemē, kur gaisu piesātināja pūstošo kukaiņu un sēra gāzes atlieku pretīgā smaka.

Atpūtušies un pārbaudījuši savas mantas, starp kurām smēķētājus sevišķi iepriecināja tabakas krājums, ko nebija baudījuši veselu nedēļu, ceļotāji nolēma apskatīt skudru pūžņa augšējos virszemes stāvus, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par tā uzbūvi.

Izrādījās, ka virszemes iekārtas galvenais mērķis bija aizsargāt pazemes daļas no slikta laika un ienaidniekiem. Šīs celtnes daļas ejas, kas tāpat virzījās radiusveidīgi, bija šauras un zemas un katrā stāvā savienojās nelielā centrālā kamerā. Satiksmei starp stāviem kalpoja īsas un kraujā slīpumā virzītas ejas.

Pēc klejojumiem pa melno tuksnesi un skudru pūzni sausajā apvidū, kur pēdējā laikā ar grūtībām bija ieguvuši netīru ūdeni, izrokot bedri pēc izvirduma izsikušajā strauta gultnē, ceļotāji sajūsmā sveica jūras krastu un izpeldējās Ķirzaku jūras tīrajos ūdeņos. Tad viņi atraka laivas un atjaunoja savu jūras braucienu.

Kaštanovs, kas ekskursijā uz vulkānu bija iepaziniesar šīs zemes dabu, gandrīz nemaz neticēja iespējamībai ceļojumu uz dienvidiem turpināt. Viņš drīzāk bija pārliecināts, ka dienvidos no Ķirzaku jūras daudzu tūkstošu kilometru platībā plešas neauglīgs, sauss tuksnesis, kura dziļumos iekļūt ar pašreizējiem ekspedicijas līdzekļiem nav domājams.

Bet izpētīt jūras rietumu galu jeb rietumu turpinājumu bija interesanti un nepieciešami. Viņi brauca gar krastu, ko veidoja milzīgas, neauglīgas kāpas, ar kurām ceļotāji bija pietiekami iepazinušies ekskursijā uz vulkānu. Tāpēc, brauciens turpinājās nepārtraukti, līdz beidzās smiltājs, kas stiepās gar krastu divdesmit piecus kilometrus. Jūra šajā daļā izrādījās sekla, un dažādās vietās cauri ūdenim sārtojās plašas sēres, kuras vajadzēja apbraukt, no krasta attālinoties. Krasta tuvumā nemaz nesastapa pleziozaurus un ichtiozaurus, kas cienīja dziļāku ūdeni. Toties starp sērēm varēja.redzēt daudz sīko zivju, slēpjoties no plēsoņiem, kuri citās jūras daļās tās nesaudzīgi iznīcināja. Vietām jūras dibenu klāja krāšņas un daudzveidīgas aļģes, kas sagādāja bagātu pļauju kā botaniķim, tā zoologam. Zoologu interesēja jūras eži, zvaigznes, pleckāji, vēderkāji un lapžauņi, kas šajās ūdens saaudzēs mudžēt mudžēja.

Beidzot smiltis atvirzījās no krasta, dodamas vietu šaurai kosu, paparžu un palmu joslai. Se mūsu pētnieki apstājās pusdienas atpūtā, bet tad brauca tālāk. Sēkļi jūrā arvien pavairojās, un parādījās pat zemas, viscaur ar sīkām kosām un niedrēm apaugušas salas. Smiltājs aizvirzījās arvien tālāk, un kāpu iesarkanās muguras jau gandrīz aizslēpās aiz piekrastes meža. Salu skaits arvien vairojās, un jūra pārvērtās milzīgā, platā upē, kas sadalījās attekās. Pat ūdens kļuva gandrīz salds.

— Acīm redzot jūrā no rietumiem ietek liela upe un mēs jau esam iekļuvuši tās deltā, — Kaštanovs aizrādīja.

— Jā, še vairs inav piekrastes bangu un tāpēc nav arī smilšainās pludmales, kur tik ērti bija uzstādīt telti, — sacīja Makšejevs.

— Un mums vajadzēs pārnakšņot biezoknī starp kukaiņu mākoņiem, — Papočkins nogaudās.

Kukaiņi tiešām parādījās pārpilnībā. Virs ūdens un salu zaļumiem laidelējās raibas spāres, kurām brīžiem dzinās pakaļ lidojošās ķirzakas. Kosu un niedru biezoknī sīca milzu odi, un to izraisītās skaņas varēja sadzirdēt vairāku metru attālumā. Pa zāļu stiebriem lodāja milzu vaboles melnā, sarkanā un bronzas krāsā, reizēm iekrita ūdenī un ķepurojās, mēģinādamas pieķerties nolīkušajām lapām.

Vairākas stundas brauca starp zemo dienvidu krastu ar necaurejamu, nepārtrauktu mežu un salu labirintu, kas arī nedeva izdevīgu vietu apmetnei.

Vajadzēja palikt atpūtā laivās, piebraucot pie krasta, un apmierināties ar aukstu ēdienu, jo trūka jebkāda kurināmā.

Visus nomāca izredzes nepārtraukti karot ar odiem.

Mazs piedzīvojums ceļotājiem uzlaboja omu. Viņi brauca ļoti tuvu gar lielas salas saaudzi, skatīdamies, vai kaut kur starp bezgalīgo kosu un sīko paparžu zaļumu neredzēs sausu koku.

— Urā! — Gromeko pēkšņi iesaucās, kad laivas apbrauca izcilni un priekšā atklājās jauna krasta josla. — Skatieties, kāds lielisks koks un visai zemu no ūdens, it kā tieši mums sagatavots.