V. Obručovs - Plutonija

Es jau tuvojos robam kratera malā, un man likās, ka redzu savu bisi pieslietu lavas bluķim simts soju uz priekšu, kad pēkšņi atskanēja spēcīgs grāviens un no kratera izsvieda dūmu mutuli, kas pacēlās pret debesīm. Es šaubās apstājos. Iet tālāk bija jau bīstami, bet atgriezties netikās, kad līdz bisei bija tik tuvu. Bet no augšas krītošie sīkie.akmeņi un dubļu pikas manu neziņu izgaisināja. Tie bira ap mani kā krusa, un viena pika tā satrieca plecu, ka es iekliedzos. Iespējams, ka tā man sasitusi krietnu zilumu — es ar pūlēm kustinu roku. Katru mirkli varēja sagaidīt jaunu sprādzienu un sakarsētu akmeņu krusu. Metos lejā, cik vien ātri pa nelīdzeno ceļu bija iespējams paskriet. Pēc puskilometra atskanēja otrs sprādziens, pēc kura vulkānā virsotne ietinās dūmos. Gaisa brāzma aiznesa man cepuri, ap mani atkal sāka krist akmeņi, un es skrēju un skrēju. Pēdējais briesmīgais sprādziens, kad es atrados netālu no piekājes, visā sparā notrieca mani zemē, un es tikko neizmežcrīiu roku. Piecēlies es ieraudzīju šo baigo mākoni un pēdējiem spēkiem atkal metos skriet, baidīdamies, ka tas mani panāks un nosmacēs.

— Jā, jūs esat laimīgi izglābies no lielām briesmām! — Kaštanovs noteica, kad zoologs bija beidzis savu stāstu.

— Un par sodu savai stūrgalvībai pazaudējāt cepuri uin esat piekusis kā smagā ormaņa zirgs, — piebilda Gromeko.

— Priecāsimies, ka mūsu biedrs atgriezies, un apspriedīsimies, ko darīt tālāk, — aizrādīja Makšejevs.

— Jāaiziet tālāk no šī baismīgā vulkānā! — Papočkins iesaucās.

— Vai tad jūs esat spējīgs iet? Jūs vēl nepaguvāt atpūsties no vakarējā gājiena un pievienojāt tam jaunu. Liecieties gulēt, stundas divas mēs varam nogaidīt.

— Bet vai nebūtu labākais tiešām atiet no vulkānā tālāk, kaut vai divus trīs kilometrus? — Makšejevs ieteica. — Tā tuvums kļūst bīstams, bet mēs atrodamiestieši vulkānā piekājē.

Šīm domām pievienojās arī Gromeko. Nolēma atiet melnajā tuksnesī pie aizas malas, kur ezera ieplaka pārgāja strauta ielejā. No šīs vietas varēja novērot vulkānā izvirduma tālāko gaitu. Piepildīja skārda trauku ar ūdeni, paņēma plecos sēru un pārtiku. Divus sēra maisus saiņu veidā pielaikoja Ģenerālim, kas sākumā pretojās un mēģināja smago kravu nomest, bet tad samierinājās un lēnām klunkuroja blakām cilvēkiem, nemēģinādams skraidelēt apkārt un meklēt kādu medījumu.

No ezera ieplakas pa pazemiem pakāpieniem uzkāpa melnā tuksneša līdzenumā, pa kuru nogāja apmēram divus kilometrus un apstājās vietā, kur aiza paplašinājās ielejā. Izvirdums it kā bija rimis, pirmais svelmainais mākonis bija jau izklīdis, kalna virsotne bija no dūmu plīvura atbrīvojusies, un virs kratera pacēlās vairs tikai tievs melnu dūmu stabs. Aplūkojis vulkānu binoklī, Kaštanovs ievērojia, ka tā virsotnē pirmā sprādziena laikā bija notikušas zināmas pārmaiņas: kratera mala austrumu pusē bija pazeminājusies, un virsotne likās stūreniski nošķelta.

Novietojušies ap sēra maisiem kailajā tuksnesī, visi ceļotāji pamazām aizsnaudās. Tā pagāja stundas trīs, kad atkal briesmīgs grāviens pamodināja gulētājus un pievērsa viņu skatienus vulkanam. No kratera atkal bija izlauzies posta vēstnesis mākonis un traucās lejup pa nogāzi, bet šoreiz tieši uz ziemeļaustrumiem, uz ezera ieplaku. Kaštanovs pēc pulksteņa sekoja mākonim, kas tāpat kā pirmais izauga par augstu un platu sienu violeti pelēkā krāsā. Četrās minūtēs pēc sprādziena siena jau bija uzvirzījusies ezeram un paslēpa to novērotāju skatieniem.

— Mākonis virzās ātrvilciena gaitā, ap sešdesmit kilometru stundā! — iesaucās Kaštanovs.

— Kāda laime, ka mēs aizgājām no turienes!

— Jā, mākoņa ceļš izmainījās par astoņdesmit grādiem iepretī pirmajam virzienam, acīm redzot kratera malu izpostīšanas dēļ.

— Bet kas būtu noticis, ja mēs paliktu pie ezera? — Papočkins apjautājās.

— Pamatojoties uz novērojumiem, kurus izdarījusi Francijas Zinātņu akadēmijas rīkotā ekspedicija, lai izpētītu Kailo kalnu Martinikā, varu sacīt, ka mēs pārkarsēto tvaiku un pelnu atmosfērā, kas ir mākoņa galvenā masa, būtu apdedzināti un noslāpēti vai arī nosisti ar akmeņiem, ko pārpilnībā nes līdzi mākonis. Tas pat četrus līdz sešus kubikmetrus lielus bluķus aiznes vairākus kilometrus no vulkānā. Savā ceļā mākonis iznīcina visus dzīvniekus un augus, un aiz viņa paliek tikai tuksnesis — karstu pelnu, lielu un mazu akmeņu, apdegušu koku un nomelnējušu līķu josla.

— Kas varēja notikt ar ezeru?

— To piepildīja karsti pelni un akmeņi, ezers izgāja no krastiem un pārvērta strautu, kas no tā iztek, netīrā, karstā, bet droši vien īslaicīgā straumē.

Tikām svelmainais mākonis pārbrāza ezera ieplakai un pacēlās virs melnā tuksneša kilometrus divus no ceļotājiem. Neraugoties uz šādu attālumu, cilvēki sajuta mākoņa dvingaino elpu, kas līdzīgi spēcīgam un karstam viesulim piespieda viņus mesties pie zemes un aizsegt sejas rokām un apģērba gabaliem. Tā viņi, sviedriem noplūzdami, nogulēja apmēram pusstundu, kamēr iestājās atmosfēras līdzsvars.

Pacēluši galvas, viņi ieraudzīja virs tuksneša garu un augstu, baltu un pelēku tvaika sienu, kas aizstiepās vēl desmit kilometru tālāk no tās vietas, kur viņi atradās, un pacēlās pusotra tūkstoša metru augstumā. Gaiss vēl arvien bija — karsts un smacīgs.

— Dosimies labāk ar veselu ādu tālāk no šī briesmīgā vulkānā! — Gromeko iesaucās. — Kas zina, vai tas nedomā nākošo lādiņu raidīt tieši uz mūsu pusi?

— Jā, mēs jau izbaudījām, cik grūti kļuva elpot divus kilometrus no mākoņa malas. Var iedomāties, kā mēs justos tā skāvienos!

Savākuši savas mantas, ceļotāji devās pa tuksnesi uz ziemeļiem, pamazām tuvodamies upītes ielejai, kurā viņi gribēja nokāpt pirmajā izdevīgajā vietā. Bet, kad tie sasniedza ielejas krastu un paskatījās lejā, izrādījās, ka mierīgais, tīrais strautiņš bija pārvērties brāzmainā, netīri baltā straumē, kas bija izgājusi no krastiem un trakulīgi traucās pa ieleju, iznīcinādama savos krastos augāju.

— Vai vērts doties lejā? — Kaštanovs jautāja biedriem. — Iet pa līdzenu tuksnesi vieglāk nekā pa ieleju ar smilšainu dibenu, bet dzert netīrumiem pārpildīto strauta ūdeni tagad nevar.

Visi piekrita turpināt ceļu pa tuksnesi un doties pie strauta ielejas lejgalā, kur nogāzes bija ar gravām izgrauztas. Viņi gāja netālu no kraujas malas un laiku pa laikam piegāja pie tās paskatīties lejā. Vētrainā straume dažas stundas pēc izvirduma jau sāka kristies un drīz pilnīgi izsīka. Bija redzama tikai tukšā gultne, ar saknēm izgāzti koki, izrauti krūmi, zemei piespiesta un netīri baltām dūņām apmesta zāle.

— Vulkāns mums atriebjas par tajā nozagto sēru! — Makšejevs jokoja. — Tas iznīcina strautu, lai mūs nomocītu slāpēs.

— Jā, ar ūdeni tagad mums būs slikti, — Gromeko aizrādīja. — Mūsu krājums jāglabā, līdz atradīsim citu avotu skudru pūžņa apkaimē.

— Un tas var traucēt nekavējoties aplenkt skudru pūzni.

Neraugoties uz smago kravu un melnā tuksneša versmaino tveici, ceļotāji veica strauju pārgājienu un apstājās naktsguļai, tikai nokāpuši ielejā netālu no masivās augstienes izejas un no skudru pūžņa. Kaštanovs un Makšejevs devās izlūkot un rūpīgi iepazīties ar savu ienaidnieku cietoksni. Viņi uzkāpa tuksneša klajumā un devās uz austrumiem gar kraujas malu, no kurienes skudru pūzni varēja labi pārredzēt.

Pūznis izskatījās kā milzīgs, no sausiem stumbriem un zariem sakrauts pakalns un sastāvēja no veselas stāvu virknes. Zemes augstumā atradās galvenās ieejas, pa vienai katrā debess pusē, ne visai augstas, bet tik platas, ka pa tām blakām varēja ieiet četras vai piecas skudras. Šajās ejās notika nepārtraukta kustība: citas skudras iznāca veseliem bariem, dodamās uz dažādām pusēm meklēt barību, citas atgriezās pāros vai vienas un vilka koku stumbrus, zarus, dzīvus un beigtus kukaiņus, kāpurus, kūniņas, niedru stiebrus, ar kuriem pazuda cietokšņa iekšienē. Augšējos stāvos tāpat melnoja spraugas dažādā augstumā un dažādās vietās. Bet tās acīm redzot kalpoja tikai gaisa pievadei un varbūt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā arī aizstāvju iznākšanai. Tās bija šaurākas un zemākas par galvenajām ieejām, tā ka pa tām varēja ieiet tikai viena skudra aiz otras. Šajās spraugās laiku pa laikam arī parādījās skudras, kas skraidīja pa skudru pūžņa pakāpieniem, droši vien aplūkodamas, vai viss kārtībā.