V. Obručovs - Plutonija

Здесь есть возможность читать онлайн «V. Obručovs - Plutonija» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1957, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNĪECĪBA, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Plutonija: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Plutonija»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Mūsu Zeme pastāv jau daudz miljonu gadu, kuru gaitā dzīvība uz tās virsmas piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pirmo jūru siltajā ūdenī attīstījušies olbaltumvielu sabiezējumi, kas, mazpamazām sarežģījoties, pārvērtās dažādos augu un dzīvnieku organismos un neskaitāmu paaudžu laikā sasniedza tagadējo stāvokli.
Šīs organiskās dzīvības formu pārmaiņas var izsekot, pētot zemes garozas dziļākajos slāņos saglabājušās atliekas pārakmeņojumu veidā, kas mums palīdz izveidot diezgan pilnīgu priekšstatu, kādi augi un dzīvnieki mituši uz Zemes virsmas pagājušajos laikos, tā dēvētajos ģeoloģiskajos periodos, kuri ir pavisam vienpadsmit kopš tā laika, kad izveidojusies organiskā dzīvība. Un, jo ilgāks laika sprīdis šķir attiecīgo periodu mo tagadnes, jo lielāka ir starpība starp toreiz raksturīgajām organiskās dzīvības formām un tagadējām.
Šīs bijušās dzīvības formas, to īpatnības, dzīves apstākļus, pārmaiņu iemeslus, vienu izmiršanu, citu rašanos un pilnveidošanos pēta zinātnes nozare, ko sauc par paleontoloģiju. To māca dažās augstākajās skolās. Tomēr ikvienam cilvēkam interesanti gūt kaut vispārēju priekšstatu par dzīvības veidiem un eksistences apstākļiem pagātnē. Šo uzdevumu esmu arī mēģinājis atrisināt savā grāmatā, kas uzrakstīta zinātniski fantastiska romana veidā. Varēja jau arī aprakstīt, kā plienakmeņos atrod augu nospiedumus un no atsevišķām lapām izveido vesela koka vai krūma priekšstatu; kā no akmens atbrīvo jūras bezmugurkaulnieku korāļus, dažādas gliemežnīcas un citas atliekas, notīra un noteic to nosaukumus; kā ļoti uzmanīgi izrok mugurkauldzīvnieku kaulus un sastāda no tiem veselus skeletus, pēc kuriem spriež par šo būtņu agrāko ārējo izskatu. Taču šādi apraksti būtu ļoti plaši un garlaicīgi. Tie vajadzīgi tikai studentiem, nākošajiem paleontologiem, bet plašajām lasītāju aprindām dzīvu priekšstatu par agrākajām dzīvības formām nedotu. Tāpēc es izvēlējos romana veidu. Bet kā ievest lasītājus šajā sen izzudušo būtņu pasaulē un vidē, kādā tās dzīvojušas?
Es pazīstu tikai divus romānus, kuros veikti līdzīgi mēģinājumi. Viens no tiem ir Zila Verna romāns «Ceļojums uz Zemes centru». Šai romānā zinātnieki pa kāda Islandes vulkānā krāteri nolaižas zemes dzīlēs un atrod pazemes tukšumus, ko apdzīvo dīvainas būtnes un izzuduši dzīvnieki, kas tomēr aprakstīti neskaidri. Atpakaļ — virspusē zinātnieki izpeld caur cita vulkānā krāteri uz plosta pa verdošu ūdeni un beidzot pa izkusušu lavu. Tas viss ir pārāk neticami. Vulkānu krāteri nav tukšas caurules, kas iesniedzas lielos dziļumos; tos piepilda atdzisusi lava, un pa verdošu ūdeni, bet jo vairāk pa izkusušu lavu ar plostu braukt nevar. Šī romana ģeoloģiskās kļūdas mani ierosināja 1915. gadā sarakstīt «Plutoniju». Līdz tam es jaunajiem lasītājiem vēl neko nebiju rakstījis un pat nedomāju to darīt.
Otrais ir Konan Doila romāns, kurā ceļotāji Dienvidamerikā atklāj augstu, ļoti grūti aizsniedzamu plato, kas atgriezta no visa apkārtējā apvidus un ko apdzīvo pirmatnējie cilvēki, lieli cilvēkveidīgi pērtiķi un daži citās Zemes dalās izzuduši dzīvnieki. Augstienē uzkāpušajiem pētniekiem atgadās dažādi piedzīvojumi. Tomēr arī šajā romānā ir daudz neticama, tas iepazīstina lasītājus vienīgi ar tagadnei tuvu pasauli un atstāja uz mani tik vāju iespaidu, ka esmu aizmirsis tā nosaukumu, lai gan izlasīju šo darbu divas reizes un ne visai sen — daudz vēlāk par Zila Verna romānu.
Labam zinātniski fantastiskam romanam jābūt ticamam, jārada lasītājā pārliecība, ka visi aprakstītie notikumi zināmos apstākļos tiešām iespējami, ka tajos nav nekā pārdabiska, brīnumaina. Ja romānā sablīvēti dažādi brīnumi, tad tas vairs nav romāns, bet pasaka bērniem.
Jau romana «Plutonija» pirmie izdevumi pierādīja, ka tas izpilda ticamības noteikumus. Es saņēmu no lasītājiem ne mazums vēstuļu, kurās tie gluži nopietni jautā, kāpēc nerīko uz Plutoniju jaunu ekspediciju, kas izpētītu pazemes pasauli, citi piedāvājās par nākošo ekspediciju dalībniekiem, trešie interesējās par romānā attēloto varoņu tālāko likteni. Tāpēc «Plutonijas» pēdējā izdevuma pēcvārdā autoram nācās paskaidrot, ka, lai iepazīstinātu lasītājus ar dažu pagājušo laikmetu dzīvniekiem un augiem tādā veidā, it kā tie vēl eksistētu kaut kur Zemes dzīlēs arī patlaban, vajadzēja pieņemt par patiesību iepriekšējā gadsimta sākumā ierosināto un zinātnieku toreiz nopietni iztirzāto hipotēzi. Tā sīki izklāstīta priekšpēdējā nodaļā («Zinātniskā saruna»), kurā ekspedicijas organizētājs aizstāv hipotēzēs pareizību. Patiesībā zinātne to jau sen noraidījusi.
Autors cer, ka arī šis «Plutonijas» izdevums līdzīgi iepriekšējiem ierosinās jaunos lasītājus tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un nodarboties ar šo interesanto zinātni, kas izskaidro mūsu planētas sastāvu un uzbūvi, stāsta, kādi augi un dzīvnieki mituši uz tās agrākajos laikmetos, kā tie pārveidojušies un cits citu nomainījuši, kamēr no dzīvnieku vidus izvirzījusies domājoša būtne — cilvēks, kas kļuvis par Zemes valdnieku.

Plutonija — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Plutonija», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vulkāns tomēr nesteidzās sākt darboties. Virs tā virsotnes varēja redzēt tikai tievu, brūnu dūmu stabu, kas pacēlās stāvus lielā augstumā un tur izklīda. Pie ezera pazemes grūdieni nebija jūtami un valdīja miers.

Kad visi maisus ar sēru bija pievienojuši pārējām mantām, Papočkins atguvās, ka aizmirsis savu bisi vai nu krāterī vai virsotnē, kur bija divi reizes apstājušies atpūsties. Pateicis to saviem biedriem, viņš izlēma, ka tūlīt atgriezīsies uz vulkānā pēc bises.

— Mums vēl ir trīs bises, bet ceturtā rezervē skudru pūznī, tā kā tā var iztikt bez aizmirstās, un nav vērts vēlreiz doties briesmās, kurām tikko izbēgām, — Kaštanovs aizrādīja.

— Vulkāns tikai kūp, — apgalvoja zoologs, kas ļoti mīlēja savu divstobreni, kura lieliski šāva, un bija sarūgtināts par savu aizmāršību. — Kamēr jūs atpūtīsieties, es pagūšu aizskriet.

— Nolaisties jau kūpošā vulkānā krāterī nevar, jo indīgās gāzēs jūs noslāpsiet. Un visticamākais, ka jūs atstājāt bisi tieši kratera dibenā. Tātad jūsu iedoma tik un tā nav piepildāma, — Kaštanovs mēģināja pārliecināt.

— Nē, es atceros, ka atstāju bisi drīzāk uz kratera malas vēl pirms nokāpšanas, lai to nokāpjot un uzkāpjot nevazātu pa klintīm. Bet aizskriet līdz kratera malai nav nemaz tik ilgi, ne bīstami, — zoologs apgalvoja.

— Izvirdums var sākties katru mirkli. Nezinu, vai mēs pat rīkojamies prātīgi, palikdami līdz rītam šī ezera krastā. Vai labāk neaiziet no vulkānā tālāk?

Bet visi no uzkāpšanas un nokāpšanas ar smago kravu bija ļoti noguruši. Vulkānā izskats neiedvesa sevišķas bažas, bet ezers taisnā līnijā no kratera atradās apmēram divi kilometri, kas bija samērā tālu, un varēja cerēt, ka tā krastiem tiešas briesmas nedraudēs, tāpēc nolēma pārnakšņot pie ezera, cerot redzēt kaut tādu grandiozu parādību kā vulkānā izvirduma sākumu.

Klusums turpinājās tikai stundas četras. Gulētājus pēkšņi pamodināja briesmīgs grāviens un zemes salīgošanās. Viņiem likās, ka tos uzsviež gaisā un ka viņi krīt ezerā.

Visi pielēca kājās un izbailēs apskatījās: zeme drebēja zem kājām, un koki ezera.krastā locījās uz visām pusēm.

Vulkānā virsotni tina biezs melnu dūmu plīvuris, kuru līdzīgi zibenim pāršķēla no kratera izsviestie nokaitētie akmeņi.

Izvirdums sākās.

— Kur Papočkins? — iesaucās Makšejevs, ievērodams, ka viņi ir tikai trīs.

— Vai tikai grūdiens neiemeta viņu ezerā? — Gromeko secināja.

Bet ūdens virsmu klāja tikai sīka vizma, ko acīm redzot bija izsaukusi zemes drebēšana. Viļņu apļi, kas liecinātu, ka ūdenī tikko iekritis smags ķermenis, nebija redzami.

— Vai viņš pārbijies nav noskrējis pa ieleju lejup?

— Bet vai tik viņš tomēr nav devies uz krāteri pēc bises? — Kaštanovs aizrādīja.

Pēdējais pieņēmums likās visticamākais, jo zoologs izcēlās ar savu stūrgalvību. Viņš acīm redzot bija nogaidījis biedrus aizmiegam un devies uz vulkānu.

Kad visi meklējumi ap ezeru izrādījās veltīgi, vajadzēja atzīt, ka zoologs aizgājis pēc bises.

— Labi, ja viņš vēl neaizgāja līdz vulkānā virsotnei, kad sākās izvirdums, — Kaštanovs aizrādīja. — Pretējā gadījumā viņš neapšaubāmi gājis bojā.

— Ko mums darīt? — iesaucās Makšejevs. — Man liekas, ka vajadzētu steigties viņam palīgā!

— Kādu laiku nogaidīsim, — Gromeko ieteica. — Līdz kratera dibenam un atpakaļ trīs četras stundas gājienā. Ja viņš aizgāja deviņos, tikko mēs aizmigām, viņam pēc pusstundas vai stundas jāatgriežas.

— Bet tikām izvirduma norise rādīs, vai bez ārkārtīga riska var uzkāpt pie kratera!

— Bet tas taču ir briesmīgi sēdēt un gaidīt, bet nesteigties biedram palīgā!

— Jā, tas ir šausmīgi, bet mēs varam viņu glābt tikai tajā gadījumā, ja viņš vēl nav aizgājis līdz krāterim un vienīgi ievainots ar nokritušu akmeni. Ja viņš sprādziena brīdī jau atradās virsotnē vai pašā krāterī, tad viņš droši gājis bojā ja ne no akmeņiem, tad no gāzēm. Mēģinādami tagad nokļūt vulkānā virsotnē, mēs biedru neglābsim, bet riskējam ar visas ekspedicijas likteni. Skatieties, kas tur notiek!

Pēdējos vārdus Kaštanovs izteica, ieraudzīdams no kratera izlaužamies milzīgu tvaiku mākoni.

VULKĀNA PAMOŠANĀS

Pēc dažām sekundēm atskanēja apdullinošs grāviens, it kā kalns pāršķeltos daļās vai uzlidotu gaisā. Mākonis brāzās lejup pa nogāzi, baismīgi pieaugdams un pārvērsdamies violeti melnā mākonī vai veselā mākoņu sienā, kas mutuļoja, jaucās, savijās, žilbinošu zibeņu apmirdzēti. šī siena traucās pa nogāzi vilciena ātrumā, un pēc dažām minūtēm tās gals jau atradās pie vulkānā pakājes, bet augšējā mala mutuļodama pacēlās daudz augstāk par tā virsotni.

— Tas pilnīgi atgādina Kailā kalna briesmīgo izvirdumu Martinikas salā, kas 1902. gada maijā iznīcināja Sen-Pjeras pilsētu ar tās divdesmit septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju dažās minūtēs! — iesaucās Kaštanovs. — Tas ir tā dēvētais karstais jeb svelmainais mākonis, kas sastāv no saspiestiem un pārkarsētiem ūdens tvaikiem un gāzēm un, pārpildīts karstiem pelniem, nes sev līdzi ne vien sīkus akmeņus, bet arī milzīgus akmens bluķus.

— Mūsu laime, ka mākonis nevirzījās uz ezeru, bet uz otru pusi, citādi mūs piemeklētu Sen-Pjeras iedzīvotāju liktenis, — Gromeko aizrādīja.

— Jā, acīm redzot tas izraudzījās to pašu robu kratera malā, pa kuru arī mēs iekļuvām, un tāpēc devās uz dienvidaustrumiem, pēdējās lavas straumes virzienā.

— Kas būs tālāk? — Makšejevs jautāja.

— Šie svelmainie mākoņi pēc zināma laika var atkārtoties — pēc stundas vai divām, — bet tad parādīsies lava.

— Vai nākošais mākonis nevar doties citādā virzienā nekā pirmais, piemēram, uz mums?

— Ja drausmīgajā sprādzienā, kas pavadīja pirmā mākoņa izplūdumu no kratera, tā malas neizmainījās, tad arī pārējie mākoņi drīzāk saglabās pirmā virzienu. Pretējā gadījumā tie dosies pa jaunu ceļu.

— Tātad var plūst arī uz mūsu pusi?

— Protams, bet pagaidām cerēsim, ka tas nenotiks, un tikām mēs še esam puslīdz drošībā.

Sarunas laikā mākonis izklīzdams bija aizsedzis ievērojamu kalna nogāzes rietumu daļu, bet virzīiās uz leju jau lēnāk un galvenām kārtām cēlās augšup. Visi trīs ceļotāji stāvēja klusēdami, vērojot baismo un lielisko skatu.

Un piepeši aiz vulkānā pakājei tuvākā pakalna kores parādījās Papočkins. Viņš skrēja klupdams krizdams, bez cepures, matiem plīvojot, lēkdams pār klinšu bluķiem, kas tam aizšķērsoja ceļu. Viņa biedri metās tam pretī, apbērdami jautājumiem. Bet viņš no ātrā skrējiena un uztraukuma bija tā aizelsies, ka nevarēja parunāt.

Tikai atgulies koku ēnā pie ezera un izdzēris vairākas krūzītes aukstas tējas, viņš atguvās un iesāka savu stāstu:

— Neraugoties uz jūsu pārliecinājumiem, es nolēmu doties pēc bises uz vulkānu, kas man nemaz nelikās tik draudīgs. Es cerēju, ka bise palikusi vienā no atpūtas vietām, kur apstājāmies turpceļā, vai sliktākā gadījumā vulkānā virsotnē. Nogaidīju, kamēr jūs cieši aizmiegat, un ap desmitiem, viegli ģērbies, aizgāju, paņēmis līdzi tikai dažus zāļu stiebrus. Pirmajā atpūtas vietā bises nebija, bet, tā ka vulkāns savu darbību nepastiprināja, līdu tālāk. Bet bises nebija arī otrajā atpūtas vietā. Es jau biju uzkāpis stipri augstu, un līdz virsotnei atlika ne vairāk par puskilometru. Nolādētais vulkāns vēl arvien vāji kūpēja, un atgriezties negribējās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Plutonija»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Plutonija» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Plutonija»

Обсуждение, отзывы о книге «Plutonija» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x