V. Obručovs - Plutonija

— Bet, kā mēs redzējām, še valdošie ziemeļu vēji var šo mitrumu aiznest arī tālāk.

— Pēdējā laikā mēs šo vēju vairs nejūtam, izņemot retas vētras ar negaisiem. Ticams, ka pēdējie mākoņi, kas atnāk no ziemeļiem, izkliedējas virs jūras un no tās dienvidiem tuvākajā joslā, bet tālāk virs šī sakarsētā tuksneša atkļūst tikai valgmes atliekas, tās gaisu nepiesātina un lieti nav iespējami.

— Tātad mēs aiziesim tikai līdz tiem kalniem dienvidos?

— Jā, nokļūsim līdz tiem un tad redzēsim, vai mani secinājumi bijuši pareizi.

— Bet ko darīt, ja šajā ceļā mes neatradīsim vajadzīgās sēra rūdas?

Spriežot pēc izskata un krāsas, šie kalni ir nodzisuši vulkāni, bet vulkānu nogāzēs gandrīz arvien var atrast sēru. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tur mēs atradīsim, visu nepieciešamo.

— Un griezīsimies atpakaļ?

— Pēc manām domām, jāizmanto apstākļi, ka mēs jau esam atkļuvuši tik tālu no jūras, un vēl jādodas ekskursijā uz dienvidiem, lai pārliecinātos, vai tuksnesis nav pārejams. Tad mūsu sirdsapziņa būs mierīga. Mēs būsim darījuši visu, kas cilvēka spēkos.

— Bet varbūt citā vietā jūra aizsniedzas tālāk dienvidos un tā dos mums iespēju ceļojumu turpināt.

— Ja atņemsim skudrām mūsu mantas, varam braukt gar jūras krastu uz austrumiem un rietumiem un par to pārliecināties.

Pietiekami aplūkojuši tuksnesi un ar skatu atvadījušies no zilā jūras līmeņa un tā zaļajiem krastiem, kuri tikko bija redzami ziemeļos aiz tuksneša malienes, ģeologi devās atpakaļ uz nometni. Nolaižoties aizā, slīdēdami pa nobirām un lēkdami no iežu bluķa uz bluķi, viņi izdzirda vienu pēc otra divus šāvienus.

— Kas tas? Vai tiešām skudras atkļuvušas tik tālu un uzbrukušas mūsu biedriem? — Kaštanovs uztraucās.

— Jāsteidzas palīgā! — Makšejevs atbildēja. Kāpdami lejup divreiz straujāk, viņi pēc dažām minūtēm aizsniedza nogāzes piekāji un skriešus devās uz apmetni.

Viņi bija velti uztraukušies: biedriem nebija uzbrukušas skudras, bet labvēlīgs liktenis izsalkušajiem atsūtījis pārtiku.

Sēdēdami strautmalā, Papočkins un Gromeko pamanīja pār viņiem pārslīdam melnu ēnu. Viņi pacēla galvas un ieraudzīja, ka virs ielejas riņķo liels pterodaktils, kura uzmanību, iespējams, saistīja saulē spulgojošā skārda kārba. Daudz nedomājuši, viņi paķēra bises un izšāva, kad ķirzaka, aplidodama jaunu loku, nolaidās zemāk. Viena lode trāpīja, un dzīvnieks nokrita. Tas bija ļoti liels eksemplārs, no galvas līdz astes galam vairāk nekā pusotra metra garš, un viņa ķermenis deva daudz gaļas.

Vakariņās saēdušies ķirzakas gaļu, ceļotāji apgūlās, pēc kārtas stāvēdami sardzē, jo apžūšanai uz akmeņiem novietotā gaļa bija jāsargā no lidojošām ķirzakām, kas varēja atlaisties.

Nākošajā dienā turpinājās gājiens pa ieleju augšup. Ceļotāji bija apkrāvušies ar apžāvētās gaļas, kā arī saldās niedres un kurināmā krājumiem, jo baidījās, ka tālāk pa ieleju uz augšu to visu vairs nedabūs. Ieleja tiešām kļuva arvien tuksnesīgāka, un augi strauta krastos atgadījās arvien retāk. Sēra rūdu neatrada, un tagad Kaštanovs vienīgās cerības saistīja ar vulkanveidīgajiem kalniem ielejas augšgalā. Šie kalni pēc ilgā pārgājiena taigā šķita jau pavisam tuvu. Netālu no kalniem ieleja sašaurinājās un pārvērtās nelielā aizā, kura izveda ceļotājus ieplakā pie pašas kalnu pakājes.

Viņi bija pārsteigti, ka ieplakas dibenā atradās diezgan liels ezers, kura klinšainos krastus vietām klāja zaļumi — pazemu klinšu vietumis pārtrauktā krasta nolaidenākajos iecirkņos auga nelielu kosu, paparžu un niedru puduri. Ezers bija izdevīga vieta apmetnei, kur varēja atstāt lieko kravu, lai atviegloti varētu doties kalnos meklēt sēru vai sēra rūdas.

Novietojušies paparžu ēnā, ceļotāji nolēma izpeldēties ezera tumšajā, mierīgajā ūdenī, kas atgādināja lielu, gludu spoguli melnkoka ietverē ar smaragda rotājumiem. Papočkins, kas izģērbās pirmais, drosmīgi uz galvas ienira ūdenī, bet tūlīt atkal iznira un izlēca krastā, saukdams:

— Ūdens ir karsts, aizrauj elpu!

Pārējie pārbaudīja ūdeni gan ar roku, gan kāju un pārliecinājās, ka zoologam taisnība.

Gromeko izvilka kabatas termometru, vienīgo ekspedicijas instrumentu, kas bija saglabājies tikai tāpēc, ka arvien atradās pie viņa. Ezerā iegremdēts, tas rādīja 40° pēc Celzija.

— Nu, tas vēl nav tik briesmīgi! — botāniķis sacīja. — Četrdesmit grādu pēc Celzija līdzinās trīsdesmit diviem grādiem pēc Reomira, bet tā ir karstas vannas temperatūra, ko pilnīgi var paciest.

Bet karsta vanna tveicīgā dienā nevarēja atsvaidzināt, un ceļotāji aprobežojās ar to, ka kārtīgi nomazgājās, ziepju vietā lietodami smalkās, baltās dūņas, kas biezā kārtā gulēja ezera dibenā. Šīs dūņas bija vēl karstākas par ūdeni, un pilnīgi apdedzināja tajās iegrimu

šās kājas, toties putoja tāpat kā ziepes un tās lieliski atvietoja.

— Lūk, vēl viena necerēta bagātība, kas šajā brīnumu zemē stāv neizmantota! — sacīja Makšejevs, cītīgi berzdamies ar dūņām.

— Jā, uzņēmīgi ļaudis te izveidotu milzu pasākumu. Dziedinošas dūņas no zemes dzīlēm izārstē visas slimības, sākot ar iesnām un beidzot ar vēzi, — tā apmēram skanētu reklāmās, kas pārpludinātu laikrakstu un žurnālu lappuses, — smējās Gromeko, kas ironizēja par visām bagātībām, kuras satrauca agrākā zelta meklētāja uzņēmīgo garu.

— Ja jau runā par Plutonijas bagātībām, tad nevar aizmirst arī dzīvnieku valsti, — iesaucās Papočkins, pēc vannas saulē žāvēdamies. — Es organizētu akciju sabiedrību, kas izvestu visus šos dzīvos pārakmeņojumus un apgādātu ar tiem zooloģiskos dārzus un muzejus visās valstīs mūsu planētas virspusē. Šādai sabiedrībai būtu milzīgi panākumi, lielāki nekā jūsu kalnrūpniecības uzņēmumiem, jo zelts, varš un dzelzs, — tas viss ir pietiekamā daudzumā arī tur augšā, bet dzīvu mamutu, pleziozauru un pterodaktiļu tur nav.

— Mani interesē šis karstais ezers, — sacīja Gromeko. — Es jau agrāk ievēroju, ka ūdens strautā silts, bet domāju, ka tas sasilis, tecēdams kailajā ielejā ar melnajām nogāzēm. Tagad skaidrs, ka strauts iegūst savu siltumu no šī ezera.

— Mēs neapšaubāmi atrodamies senu vulkānu pakājē, — Kaštanovs paskaidroja, — un ezers saņem pieplūdumu karstu avotu veidā, kas izplūst no vēl karstajiem vulkānā dziļumiem.

— Jāizpētī visa šī ezera apkārtne un šī pieteka jānoskaidro, — zoologs pavēstīja.

— Lūk, tad arī dariet to divatā ar Michailu Ignatjeviču, kamēr vārās vakariņas, bet mēs dosimies aplūkot vulkānu, — Kaštanovs ierosināja.

Pēc «vannas» apģērbušies, viņš un Makšejevs apgāja egera rietumu galu, no kura iztecēja strauts, urdzēdams starp sakritušajiem melnajiem klinšu bluķiem, un sāka kāpt pilnīgi kailajos un melnām šķembām nokaisītajos pakaVnos vulkānā piekājē. Pār tiem pārkļuvuši, pētnieki atradās pie pirmā lielā kalna, kura stāvajā nogāzē varēja atšķirt lavas straumes, kas dažādos laikos bija izplūdušas no kratera kalna virsotnē un sastingušas virspusē gan kā gludi viļņi, gan kā cits uz cita chaotiski nogāzti bluķi.

Aplūkodams vecākās straumes, kuru virsma vietām bija dzeltena, sarkana un balta, Kaštanovs savam ceļabiedram paskaidroja, ka še atrodas okers, salmiaks [14] Salmiaks — amonjaka savienojums ar chloru balta sāļa veidā, kas karsējot izgaist; sastopams lavas un vulkānu plaisās, izgatavo ari mākslīgi medicinas un technikas vajadzībām. Okers — minerālā krāsa no dzeltenas līdz sarkanai nokrāsai, sastāv no dzelzs hidroksida, mālu un kaļķu maisījuma. un sērs.