V. Obručovs - Plutonija

— Nu, lūk, arī sērs, kas mums tik vajadzīgs! Tikai še tā ir maz un to grūti iegūt, bet ceru, ka krāterī to atradīsim lielākos daudzumos.

Rāpdamies pa lavas straumes gabaliem, pētnieki pēc stundas sasniedza kalna virsotni. Tā bija plakana, un tās centrā rēgojās melns bezdibenis ar gandrīz stāvām sienām.

— Lūk, arī krāteris diezgan solidos apmēros!

— Diemžēl, gluži nepieejams.

— Apiesim tam apkārt, varbūt atradīsies piemērota vietiņa nokāpšanai.

Arī kalna virsotne sastāvēja no sastingušas gabalainas lavas. No kalngala pavērās plašs skats uz visām ipusēm. Ziemeļos pakalnu piekājē gulēja ezers zaļi melnā ietverē. Ezeram piemita gandrīz pareiza apļa veids, un tas varbūt bija vēl vecāka vulkānā krāteris. Austrumos un rietumos noplūda milzīgas lavas straumes, pamazām pārvērsdamās melno klinšu grēdās un kraujās un pazuzdamas tuksnesī. Dienvidos pacēlās otrs mazliet augstāks pakalns, acīm redzot vulkānā galvenais konuss, kas aizsedza tālāko skatu. Abus kalnus savienoja šaura un klinšaina sedliene.

Apgājuši krāteri no rietumiem un pārliecinājušies, ka arī no šās puses nevar tajā nokāpt, pētnieki pa sedliem devās uz otru kalnu. Arī tā virsotnē bija dziļš krāteris, bet dienvidaustrumu pusē tam bija izrauts liels robs, no kura lejup pa nogāzi bija noplūdusi gigantiska lavas straume, droši vien vulkānā pēdējā izvirduma sekas.

Šis robs kratera valnī ļāva nokļūt tā dibenā bez sevišķa riska.

Tagad skats uz dienvidiem bija brīvs. Tuvos kaimiņos galvenajam vulkanam pacēlās vēl vairāki zemāki vulkāni ar sagruvušiem krāteriem, bet aiz tiem līdz apvārsnim plētās tas pats melnais tuksnesis, kam, likās, nebija gala.

— Jā, tālāk uz dienvidiem — Plutonijas iekšienē — še ceļa nav! — Makšejevs iesaucās, ar savu aso skatienu vērīgi vērdamies tālē. — Simts kilometrus tālumā cita nekā neredz kā vienīgi kailu akmeni.

— Un doties šajā virzienā nav vērts! — piebilda Kaštanovs. — Apskatīsim vulkānu, savāksim sēru — un.atpakaļ uz skudru pūzni atgūt savas mantas.

Skats no kalna virsotnes viņu nomāca.

Zem novērotāju kājām stiepās melnu kalnu puduris, kuru kā krokas šķērsoja dziļas aizas ar dzelteniem, baltiem un sarkaniem plankumiem, it kā nemākulīga krāsotāja ar gigantisku otu uztrieptas, bet tālāk uz visām pusēm plētās melns, līdzens tuksnesis bez jebkādām dzīvības pazīmēm, drūms plašums, kas Plutona iesarkanajos staros izskatījās sevišķi baigs.

— Tā ir nāves valsts, baismīgāka par polarajiem sniega tuksnešiem! — Kaštanovs iesaucās.

— Jā, ja eksistētu ļaunais gars, tad labāku mītni viņš nekur neatrastu! — Makšejevs piekrita.

— Jūs ierosinājāt labu domu. Nosauksim šo apvidu par Velna tuksnesi.

— Bet šos vulkānus — par Sātana troni. Man tā vien tēlojas nelaimi vēstoša aina: tajās dienās, kad Plutons satumst un iestājas sārtā krēsla, no kratera paceļas ļaunais gars līdzīgs milzīgam pterodaktilam, lidinās virs šiem kalniem un tuksneša, piepildīdams gaisu ar saviem kurkstiem, mazgājas karstā ezera viļņos, atpūšas uz augstajām, melnajām klintīm, tīksminādamies par savu valstību.

Aplūkojuši apvidu un sameklējuši izdevīgāko vietu nokāpšanai krāterī, pētnieki atgriezās pie ezera, izvēlējušies no galvenās virsotnes taisnāko ceļu, lai nākošā dienā četratā dotos pēc sēra.

Nākošajā dienā visi četri devās uz galveno vulkānu, katram gadījumam paņēmuši līdzi vienu bisi, nedaudz ceptas gaļas un saldās niedres. Pārējās mantas varēja atstāt pie ezera Ģeneraļa uzraudzībā, jo pilnīgs dzīvnieku trūkums šajā tuksnesī ļāva cerēt, ka mantas paliks A neskartas.

Sākumā ceļš veda pāri zemiem, melniem pakalniem un lavas straumju grēdām, tad pa galvenā vulkānā nogāzi gar milzīgo straumi, kas sākās pie kratera roba, kuru viņi sasniedza pēc pusstundas, un pa sastingušās lavas bluķiem, kas atgādināja kaut ko līdzīgu milzu kāpnēm, sāka nokāpt dziļumā.

Nokāpšana ilga pusstundu un noveda kratera dibenā, kas bija laukums ar sažuvušiem, saplaisājušiem, melniem dubļiem, kurus iepriekš acīm redzot bija klājis tagad izžuvuša ezeriņa ūdens. Aiz laukuma stāvus pacēlās pretējā siena, ko biezi apklāja balti, dzelteni un sarkani apsūbējumi un notekas. Dzeltenajos apsūbējumos nebija grūti pazīt tīru sēru sīku un prāvu kristālu veidā, kas atradās lavas dobumos vai plānā kārtā klāja tās virsmu.

Izņēmuši mednieku nažus, ceļotāji sāka nokasīt sūbējumus un atlauzt lielākos kristālus, ieguvumu novietojot savās mugursomās. Kad pēdējās bija piepildītas, izrādījās, ka katrā ietilpa ap sešpadsmit kilogramu.

— Sešpadsmit kilogrami sēra dod pāri par vienpadsmit tūkstošu litru sēra gāzes, — aizrādīja Kaštanovs, — bet sešdesmit četri — gandrīz četrdesmit piecus tūkstošus litru. Es domāju, ka ar to skudru pūznim pietiks.

— Vairāk mēs arī nevaram aiznest, — sacīja Papočkins. — Mums vēl ir bises un citi krājumi, bet to visu nest nāksies divi dienas.

— Kaut ko var uzkraut Ģenerālim, — ieteica Makšejevs. — Viņš jau ir atlabojies, šodien visu dienu atpū- šas un aiznesīs uz savas muguras kilogramus trīsdesmit. Līdz ezeram mēs šos trīsdesmit kilogramus aiznesīsim, tāpēc savāksim sēru vēl, lai tā pietiktu.

Pabrokastojuši un atpūtušies, ceļotāji vēl savāca kilogramus trīsdesmit sēra, ko Makšejevs novietoja savā kreklā, izgatavojis no tā maisu. Kādā plaisā sakasīja arī sauju vārāmās sāls.

Atpūtas laikā Kaštanovs bija atlaidies pusguļus, atspiedies pret kratera sienu, un pēkšņi sajuta asus sitienus, kas nāca no kalna dziļuma.

«Vai tiešām vulkāns nav nodzisis?» viņš nodomāja.

Bet, būdams bez pieredzes darbīgo vulkānu pētīšanā, viņš nepievērsa šīm skaņām uzmanību un pat nepateica par tām saviem biedriem.

Kad sēra otrais krājums bija savākts un visi četri atkal apsēdās atpūsties, pirms izkāpt no kratera un nokāpt no kalna ar smago kravu uz muguras, Kaštanovs atcerējās skaņas un pielika klintij ausi. Sitieni bija dzirdami vēl skaidrāk un varēja pat sajust, ka klints viegli dreb.

— Es varbūt maldos, — pielēcis no savas vietas, viņš iesaucās. — Bet man liekas, ka mums še nav ko vilcināties, jo vulkānā dziļumos noris kaut kāda darbība. Vai tik tas negatavojas izvirdumam? Paklausieties paši.

Pielikuši ausis pie kratera sienas, tie pārliecinājās par viņa vārdu patiesību.

— Iespējams, ka izvirdums arī nenotiks, varbūt tas notiks pēc nedēļas vai mēneša, bet es negalvoju, ka tas nevar notikt šodien! — profesors paskaidroja.

— Pilnīgi pareizi, kratera dibenā nav ko sēdēt, jo vairāk tāpēc, ka mums priekšā grūts kāpiens līdz tā malai, — Gromeko pievienojās.

Uzvēluši plecos smagos maisus, ceļotāji sāka rāpties pa milzu kāpnēm uz augšu. Bet kāpšana ar nastu augšup neveicās tik ātri kā nokāpšana lejup, un tikai pēc stundas viņi sasniedza kratera malu. Atskatījušies atpakaļ, tie pārliecinājās, ka bija pasteigušies laikā: no kratera dibena pacēlās liels dzeltenu dūmu stabs, gaiss sāka ost pēc sēra un chlora.

Kratera sienas jau drebēja tik stipri, ka to varēja sajust zem kājām. Vajadzēja pasteigties, jo, sprāgstot lavas aizbāznim kratera caurumā, katru mirkli varēja sākties izvirdums. Ceļotāji nekavēdamies sāka nokāpt pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, un pēc divi stundām bija pie ezera, kur noilgojies Ģenerālis tos apsveica, priecīgi riedams un smilkstēdams.