V. Obručovs - Plutonija

— Bet mums jau vispār nav pannas. Skudras mūsu virtuvi aizvākušas.

— Es to pavisam piemirsu. Bet vai nevar pagatavot pannu no olas čaumalas — uzmanīgi nogriezt olas augšgalu un tajā cept?

— Ar ko? Mums nav sviesta.

— Ir iguanodona tauki.

Kamēr mednieki apmainījās ar šīm kulinarajām iecerēm, skudras bija aizvēlušas olu līdz gultnes krastam un šaubās apstājās, jo krasts bija kraujš. Nomest olu no kraujas bija viegli, un mīkstajās smiltīs tā arī nesaplīstu, bet pacelt to tikpat stāvā otrā krastā skudrām šķita pārāk grūts, uzdevums.

Kukaiņi tikām skraidīja ap olu un gar krauju, kustinādami taustekļus un ar tiem viens otru aizskardami, acīm redzot apspriezdamies.

Tad viens norāpās gultnē, apskatīja pretējo krastu, nostāvēja pie tā it kā pārdomās, beidzot aizskrēja gar to, bieži apstādamies un krauju vērodams.

Soļus piecdesmit tālāk viņš atrada mazāk stāvu vietu, kas tam likās piemērota olas nolaišanai. Un viņš sāka to iekārtot, strādādams ar priekškājām un žokļiem, atplēzdams zemes gabalus un aizvilkdams tos sāņus.

Otrai skudrai, kas bija palikusi sardzē pie olas, apnika gaidīt, arī tā norāpās gultnē un aizskrēja pa biedres pēdām, kuru aizslēpa krasta līkums.

— Vai skudru pamesto olu neaiznest? — Gromeko ierosināja.

Sākumā šis priekšlikums patika, bet tad sāka šaubīties.

Pirmkārt, viņas var mūs ievērot, otrkārt, atstāto olu neatradušas, viņas sāks to visapkārt meklēt, un mēs nevarēsim tām sekot, bet slēpsimies krūmos un pazaudēsim laiku, — aizrādīja Kaštanovs, botaniķa ierosinājumu noraidīdams.

Bet šajā mirklī Papočkins pamanīja tajā pašā ielejā starp smilšu grēdām vēl vienu skudru pāri, kas vēla otru olu.

— Tagad jūsu iebildums neaiztikt pirmo olu atkrīt, — viņš sacīja.

— Nu, tad čakli pie darba!

Makšejevs un Gromeko pārskrēja pāri gultnei, divatā pacēla olu, kas bija pusmetru caurmērā, un pārnesa to savā slēpnī mežmalā.

Tad Makšejevs ar roku uzmanīgi izdzēsa gultnē kāju pēdas, kas skudrām, ja tās bija tik gudras, varēja norādīt, kur ola palikusi.

Drīz parādījās abas skudras, kas skrēja pēc atstātā ieguvuma. Atgriezušās krastā un olu neatradušas, tās sāka skraidīt uz priekšu un atpakaļ, pieskrēja viena pie otras, kustināja taustekjus un, kā redzams, bija samulsušās.

šajā brīdī ielejas mutē parādījās skudras, kas vēla otru olu. Tās ieraudzījušas, pirmās metās pretī un, acīm redzot pārliecinātas, ka otrās nolaupījušas viņu ieguvumu, mēģināja to atņemt.

Sākās plūkšanās: skudras izslējās četrās pakaļkājās, priekšējo pāri paceldamas un žokļiem cenzdamās iekosties savas pretinieces kaklā un to pārkost. Cīņas karstumā viens pāris pievirzījās gultnes krastam un novēlās no kraujas. Kritienā viena skudra atradās uz otras, izlietoja izdevīgo mirkli un gandrīz atkoda sāncensei galvu.

Pretinieci pametusi, skudra aizskrēja palīgā cīņā nogurušajai biedrei. Divatā viņas ātri pieveica ienaidnieci un aizvēla olu pie gultnes.

Ceļotāji ar lielu interesi sekoja cīņai, bet nekādi nevarēja noteikt, kurš skudru pāris guva virsroku, jo visi šie kukaiņi bija gluži līdzīgi.

Uzvarējušās skudras apstājās gultnes krastā, apspriedās, novēla olu gultnē un sāka to velt augšā.

Vairākās vietās, kur pretējais krasts viņām likās zemāks, tās apstājās un mēģināja uzcelt olu augšā. Tomēr viņu nagi nebija pietiekami spēcīgi, lai iespiestos cietajā čaumalā, ola viņu ķepās izslīdēja un krita atpakaļ.

Sasniegušas vietu, kur gultnes krastā bija izkārpīta noeja, skudras to pamanīja un mēģināja olu uzvelt, atbalstot to ar saviem ķermeņiem.

Tas viņām izdevās, un viņas aizvēla olu tālāk pa taku, kas aizstiepās meža dziļumā. Spriežot pēc šī skudru pāra rīcības, varēja secināt, ka uzvarējušas otrās gķudras.

Tagad vajadzēja sekot pa taku skudrām. Taču nezinot, cik vēl tālu būs jāiet, vispirms vajadzēja sadalīt skudrām atņemto olu. To nest bija smagi, bet velt pa mežu neērti. Tāpēc smiltīs izrāka bedri, ātri sakūra uguni, izcepa visu olu cietu un sadalīja, bet no čaumalas izgatavoja vairākus traukus un pannas.

Pēc vakariņām ceļotāji pa labi iemītu, bet šauru un neērtu taku iegāja meža dziļumā. Metru augstumā no zemes kosu zari bija tā sapinušies, ka nācās līst līšus vai iet vismaz salīkušiem: acīm redzot šo taku lietoja tikai skudras.

Pēc pusstundas mežs sāka paretināties. Skudru taka bieži sadalījās divās, to krustoja citas takas, un Makšejevam vajadzēja uzmanīgi izsekot olas pēdas, kamēr Kaštanovs pēc acumēra uzmeta ienaidnieku apdzīvotā apvidus karti.

— Savādi, ka mēs līdz šim mežā neesam sastapuši nevienu skudru, — sacīja Kaštanovs.

— Viņām droši vien ir noteiktas stundas atpūtai un miegam, bet citi dzīvnieki nedrīkst skudru pūznim tuvoties.

Bet tad priekšā parādījās plaša gaismas sprauga. Mežs acīm redzot beidzās, bet klajumā aiz tā varēja būt skudru pūznis. Tāpēc vajadzēja divtik uzmanīties. Zoologs un botāniķis ar Ģenerāli apstājās, bet Kaštanovs un Makšejevs devās izlūkot.

Aizgājuši līdz meža malai, viņi apstājās pēdējo koku aizsegā un sāka pārlūkot apkārtni. Mežu nomainīja plašs klajums, patiesībā pamesta vieta bez kādiem augiem. Tikai šur tur slējās apgrauzti stiebri. Šī tuksnesīgā klajuma vidū netālu no mežmalas pacēlās milzīgs, plakans, konisks pakalns, kuru veidoja cits uz cita sakrauti koku stumbri metru divdesmit augstumā un vairāk par simts metriem caurmērā.

Ar binokļa palīdzību varēja atšķirt, ka stumbri nebija sasviesti nekārtībā, bet pēc zināmas sistēmas, veidojot sarežģītu, kaut gan rupju būvi. Daudzās vietās dažādā augstumā melnoja ieeju spraugas, taču skudru neredzēja. Tās katrā ziņā gulēja.

Tuksnesīgo klajumu no visām pusēm apņēma mežs, augstienes un kāpas, un skudras bija tā vienīgie saimnieki. Klajuma rietumu daļā gar kapu pakaji acīm redzot tecēja strauts, spriežot pēc zāles un krūmu zaļās joslas, kas krasi atdalījās pret dzeltenajām smiltīm.

Apvidu apskatījuši, Kaštanovs un Makšejevs atgriezās pie saviem biedriem apspriest tālāko rīcību.

— Uzbrukt aizmigušam skudru pūznim nav grūti, — sacīja Kaštanovs, — bet es nezinu, vai tas būs lietderīgi. Mēs nezinām, kādā šīs milzīgās celtnes daļā atrodas mūsu mantas. Eju labirintā mēs viegli varam apmaldīties.

— Iekšpusē droši vien tumšs, bet mums nav ne sveču, ne lukturu, — aizrādīja Papočkins.

— Var pagatavot lāpas. Es mežā redzēiu šim nolūkam noderīgus sveķainus kokus, — Gromeko paskaidroja.

— Iedami ar uguni, mēs skudras, bez šaubām, uzmodināsim, un mums var draudēt uzbrukums, kas mums visiem beigtos bēdīgi, — sacīja Makšejevs.

— Jā, viņām jābūt simtiem, ja ne tūkstošiem, un. lai mēs ar bisēm un nažiem tās nobeigtu cik nobeigdami, galu galā viņas mūs tomēr sakodīs un sadzels līdz nāvei.

— Ko mēs tad darīsim? — Kaštanovs nomurmināja. — No savām mantām mēs nevaram atsacīties, mums tās nepieciešamas atpakaļceļam.

— Bet ja skudru pūzni no vienas puses aizdedzinātu? Skudras sāks glābt savus krājumus, un tajā skaitā izvilks ārpusē arī mūsu lietas.

— Vispirms viņas glābs savus kāpurus un kūniņas, bet mūsu mantas tikām var sadegt. Ja viņas mūsu mantas arī iznestu, mums tās tomēr būs jāatņem ar varu.

— Vai neizkūpināt skudras ar dūmiem, bet, kad tās savu mītni būs pametušas, doties pēc mantām?