V. Obručovs - Plutonija

— Mūsu mantas taču neaizvāca iguanodoni!

— Vai stegozauri!

— Vai arī pleziozauri!

— Vai tik tās nav aiznesuši savās ligzdās šie nolādētie pterodaktili? — ieteicās Gromeko, atcerēdamies dēku ar savu apmetni.

— Neticami! Un telti, traukus un guļvietas, un dažādos sīkumus! Es nevaru pielaist, ka tiem būtu tik daudz saprāta un viltības, — Kaštanovs atbildēja.

— Bet mūsu laivas? — iesaucās Makšejevs.

Visi aizskrēja uz mežmalu, kur pirms aiziešanas ekskursijā biezoknī bija paslēpuši laivas un airus. Tās bija neskartas.

— Jūras krastā pretim teltij mēs atstājām savu plostu, — aizrādīja Gromeko. — Tagad arī tas pazudis.

— Ko nu mēs darīsim? — iesaucās zoologs, izpauzdams kopīgo apjukumu. — Bez telts, bez pārtikas, bez apģērbiem, bez traukiem mēs šīs nolādētās jūras krastā aiziesim bojā!

— Apspriedīsim savu stāvokli aukstasinīgi, — Kaštanovs ieteica. — Vispirms atpūtīsimies un pavairosim savus spēkus. Nogurums un izsalcis vēders ir slikti padomdevēji. Gaļu mēs atnesām. Sakursim ugunskuru un to izcepsim.

— Un padzersim ūdeni ar cukuru, — Gromeko piebilda, norādīdams uz atnesto skārda trauku ar ūdeni un lielo saldo cukurniedru kūli.

Iekūra uguni, sagrieza gaļu gabaliņos, samauca tos uz iesmiem un novietoja pie uguns cepties. Apsēdušies pie ugunskura, sūkādami cukurniedru stiebrus un dzerdami ūdeni, turpināja pārrunāt noslēpumaino telts pazušanu.

— Mēs tagad atrodamies Robinsona stāvoklī uz neapdzīvotas salas! — Makšejevs jokoja.

— Ar to starpību, ka mēs esam četri un ka mums ir bises un zināms patronu krājums, — aizrādīja Kaštanovs. — Tās vajag pārskaitīt un izlietot ar lielāko apdomu.

— Manā pudelē ir dažas glāzes konjaka, — paziņoja Gromeko, kā ārsts nēsādams līdzi šo dzērienu pēkšņai vajadzībai.

— Bet man somā neliela tējkanna, saliekamā glāze un pāris šķipsnu tējas, — piebilda zoologs, kas nekad nedevās ekskursijās bez šīs rezerves.

— Lieliski! Vismaz retumis varēsim pamieloties ar tēju, — sacīja Makšejevs. — Manās kabatās, izņemot pīpi, tabaku, kompasu un piezīmju grāmatiņu, diemžēl, nekā nav.

— Man tāpat, ja vien neieskaita mūsu āmurus.

— šašliks gatavs! — iesaucās botāniķis, kas bija uzmanījis iesmus ar gaļu.

Katrs paņēma savu iesmu, un visi ķērās pie ēšanas. Bet gaļa nebija sālīta un diezin kā negaršoja.

— Nāksies pameklēt sāli jūras krastā, — aizrādīja Makšejevs. — Gaļu vajadzēja apmērcēt kaut jūras ūdenī.

Kamēr ēda gaļu, uzvārījās ūdens zoologa tējkannā, un katrs pēc kārtas saņēma glāzi tējas ar cukurniedru sulu. Paēduši un aizsmēķējuši pīpes, viņi atjaunoja sarunu par tālākās rīcības plānu. Visi piekrita, ka tūlīt jāsāk sekot laupītājiem, noskaidrojot virzienu, kādā tie ar mantām aizgājuši.

— Rūpīgi jāapskata mūsu apmetnes tuvākā apkārtne, — Makšejevs ierosināja. — Laupītāji varēja ierasties un aiziet pa gaisu, kā domā Michails Ignatjevičs un kam es neticu, vai pa ūdeni, izmantodami mūsu plostu, vai pa sauszemi. Bet arī līdz ūdenim viņiem bija jāiet pa sauszemi. Tātad, ja viņi neieradās pa gaisu, tie tajā vai citā virzienā no mūsu telts atstāja pēdas.

— Zēl, ka mēs tūlīt to neiedomājāmies, bet skraidījām šurp un turp un varējām laupītāju pēdas nomīdīt!

— Gar klintīm uz austrumiem tālu aiziet nevar, kā mēs vakar pārliecinājāmies, — Makšejevs turpināja. — Diezin vai viņi gāja arī pa gultni, tā bija aizžogota, un bez tam mēs nevienu nesastapām un aizdomīgas pēdas nemanījām. Tātad laupītāju pēdas jāmeklē vai nu pašā jūras krastā, vai uz rietumiem gar šo krastu.

— Gluži pareizi! — Kaštanovs aizrādīja. — Šie divi virzieni ir visticamākie.

— Tātad ķersimies pie lietas. Tā kā pēdu pētīšanā man vairāk pieredzes par jums visiem, palūgšu jūs palikt uz vietas, līdz pārbaudīšu apmetnes apkārtni, — Makšejevs nobeidza.

Nometies ceļos, Makšejevs sāka rūpīgi apskatīt zemi ap vietu, kur bija atradusies telts. Tad viņš pārvietojās uz jūras malu, aplūkoja vietu, kur bija stāvējis plosts, atgriezās un devās gar krastu uz rietumiem. Aizgājis soļus divsimt, viņš iegrūda smiltīs sausu nūju un atgriezās pie saviem biedriem.

— Mūsu mantas nav nolaupījuši ne cilvēki un pat ne kaut kādas sugas ķirzakas. Tās aizstiepuši kaut kādi milzu kukaiņi, spriežot pēc kāju nospiedumiem, kas redzami visur. To ir ļoti daudz — vairāki desmiti. Sākumā es domāju, ka mantas aizvilktas pie plosta un aizvestas pa ūdeni, tomēr izrādījās, ka līdz pašam ūdenim pēdas neaiziet, un nav nekādu pazīmju, ka plosts ievilkts ūdenī. Tas pazudis pavisam nesaprotamā kārtā. Telts un mantas pa daļai aizvestas, pa daļai aizvilktas pa smiltīm uz rietumiem gar jūras krastu. Laupītājiem ir sešas kājas, bet ķermenis sasniedz ap metru garuma, spriežot pēc tā nospiedumiem smiltīs.

— Jauki radījumi! — iesaucās Papočkins.

— Bet kas gan noticis ar Ģenerāli? — ievaicājās Kaštanovs. — Vai tas nogalināts, vai aizvilkts dzīvs apēšanai, vai arī viņš, laupītāju sabaidījies, kaut kur aizskrējis?

— Ap telti ir ļoti daudz Ģeneraļa pēdu, bet tās lielāko tiesu pārklātas ar kukaiņu pēdām, tātad ir iemītas agrāk. Svaigas asinis nekur nav redzamas, nav arī nekādu suņa saplosītu kukaiņu atlieku. Es domāju, ka Ģenerālis no daudzajiem un neredzētajiem ienaidniekiem kaut kur aizbēdzis un slēpjas biezoknī. Jā, vēl jāpārbauda smiltis gar mežmalu.

Ar šiem vārdiem Makšejevs atkal saka pētīt pēdas no telts vietas līdz mežmalai. Gar mežmalu viņš aizgāja vairākas reizes, uzmanīgi vērodams zemi, beidzot apstājās un pasauca biedrus pie sevis.

— Lūk, šeit Ģenerālis iegājis biezoknī. Bet ar viņu kaut kas noticis: pakaļkājas tas vilcis pa zemi.

Ar mednieku nazi nocirtis koku zemākos zarus, Makšejevs saliecies ielīda biezoknī, visu laiku saukdams suni un apstādamies nogaidīt atbildi. Beidzot atskanēja vārgs smilksts, un nedaudz vēlāk no pazares izlīda Ģenerālis,

bet briesmīgā izskatā. Viss ķermenis bija pietūcis, bet pakaļējā daļa bezspēkā vilkās pa zemi.

— Kas tev noticis, Ģeneral, nabaga sunīt? — Makšejevs iesaucās, glāstīdams dzīvnieka galvu. Suns, žēli smilkstēdams, laizīja viņa rokas. Inženieris izlīda no tumšā biezokņa, bet aiz viņa izrāpās arī suns, ar savu nožēlojamo izskatu izsaukdams vispārēju līdzjūtību.

— Vai laupītāji pārlauzuši tam mugurkaulu? — Papočkins ieminējās.

— Nedomāju! — suni aplūkodams, iebilda Gromeko. — Protams, tie, — viņš turpināja. — Drīzāk viņi to ievainojuši ar saindētām bultām. Viņam uz muguras vairākas mazas brūces ar jau sarecējušām asinīm, bet mugurkauls vesels.

— Kāds tam sakars ar bultām? — Makšejevs brīnījās. — Uzbrucēji taču bijuši kukaiņi!

— Es pavisam piemirsu! Tādā gadījumā tie viņu sakoduši ar indīgiem zobiem vai sadzēluši ar dzeloni.

— Ko mums ar Ģenerāli iesākt? Vai viņu var izdziedēt?

— Es domāju, ka var. Ja inde būtu bijusi nāvīga, suns jau būtu nobeidzies. Diemžēl, mūsu aptieka nozagta līdz ar pārējām mantām. Vajadzēs pamēģināt aukstus apliekamos.

Makšejevs paņēma žēli smilkstošo suni rokās un aiznesa līdz jūras krastam. Gromeko sāka aplaistīt suņa ķermeni ar ūdeni. Sākumā suns mēģināja izrauties un smilkstēja, bet aukstums drīz iedarbojās, un Ģenerālis apklusa. Viņu novietoja ar pakaļējo daļu ūdenī.