V. Obručovs - Plutonija

Kamēr botāniķis noņēmās ar Ģenerāli, pārējie izvilka no biezokņa laivas un airus, ielaida tās ūdenī un salika tajās atlikušās mantas, kas nelaimīgajā ekskursijā bija paņemtas līdzi. Pēc tam divi atkal aizgāja uz ezeru klintīs papildināt saldūdens krājumu, bet pārējie tikām izcepa iguanodona gaļu, lai apstāšanās ēdienu pagatavošanai neaizkavētu sekot laupītājiem.

Stundas laikā, cik ilga visa sagatavošanās, Ģeneraļa tūkums bija jaušami atslābis, un viņš jau sāka celties kājās. Nolēma ņemt to laivā, diviem braukt ar laivām un mantām gar krastu, bet diviem sekot pa laupītāju pēdām, kamēr tās virzīsies krasta tuvumā. Tādā kārtā laivinieki vajadzības gadījumā varēja gājējiem palīdzēt vai arī uzņemt pēdējos laivās, bet kājāmgājēji varēja apstādināt laiviniekus, tikko pēdas novirzīsies zemes iekšienē.

Makšejevs un Gromeko devās ceļā kājām, Kaštanovs un Papočkins brauca laivās, neatpalikdami no kājniekiem, bet arī neaizsteigdamies tiem priekšā. Par laimi bija rāms laiks, un jūra pludmalē tikko ņirbēja. Pa laupitāju pēdām pirmais gāja Makšejevs, brīžiem apstādamies un apmainīdamies piezīmēm ar botāniķi. Piemēram, kādā vietā bija saredzami daudzu nolaupīto lietu nospiedumi. Acīm redzot laupītāji atpūzdamies tās bija nolikuši zemē. Citā vietā izrādījās.skaidri plosta nospiedumi, kurus ieraugot Makšejevs iesaucās:

— Uzminēta arī mīkla ar plostu: laupītāji arī to aiznesuši.

— Kāda velna pēc? — Gromeko atjautāja.

— Bet kādam velnam viņiem ievajadzējās mūsu telts, guļamvietas un pārējās mantas? Viņi taču aiznesuši pat zelta un dzelzs rūdas paraudziņus, kurus mēs,ar Pjotru Ivanoviču vakar savācām.

— Vienkārši neaptverami, kas tie varētu būt par zvēriem! Var likties — saprātīgas būtnes. Es nebrīnīšos, ja tie uzslies telti, gulēs mūsu guļamvietās un ēdīs no mūsu traukiem.

— Šajā brīnumainajā pagājušo ģeoloģisko periodu zemē viss var atgadīties. Vai kādi kukaiņi juras laikmetā gan nevarēja sasniegt augstu garīgo attīstību un tēlot dabas valdnieku lomu?

— Jā, arī tagadējā periodā ir gudri kukaiņi, kas dzīvo kopienās pēc zināmiem likumiem, piemēram, bites vai skudras.

— Pagaidiet, jūs man ierosinājāt kādu domu! Vai tik mūsu mantas nav aizvākušas skudras?

— Bet kāpēc ne bites vai lapsenes?

— Spriežot pēc skudru parašām mūsu planētas virspusē, tās drīzāk var iedomāties laupītāju lomā. Skudras taču savelk savā pūznī visādu drazu, kas tām nepavisam nav vajadzīga, un tās samērā ar savu lielumu ir ļoti stipras.

— Jā, bites ir daudz vājākas un vāc savā stropā vienīgi medu un vasku, bet lapsenes vāc ēsmu. Bez tam abi šie kukaiņi ir spārnoti, bet mūsu aplaupītāji acīm redzot ir bez spārniem.

— Es arī tā domāju, kaut gan pat spārnoti kukaiņi varēja vilkt pa zemi tādus priekšmetus, kurus pa gaisu pārnest pārāk smagi.

— Vispār mēs, kā liekas, esam uz pareiza ceļa: pirmās aizdomas — uz skudrām, otrās — uz lapsenēm, trešās — uz bitēm.

— Kā pirmās, tā otras tīri trešās pieder pie kukaiņiertt kas kož un dzeļ, un ievada brūcē indi. Es domāju, ka viņi sadzēluši Ģenerāli, kad tas aizsargājis telti.

— Pareizi! Šo kukaiņu kodienus pavada uztūkums uri stipras sāpes, bet, ja ievēro viņu lielumu, tad indes iedarbības rezultātā ar laiku iespējama arī paralizē.

Tā, apmainīdamies atzinumiem par laupītāju dabu, mūsu ceļotāji nosoļoja stundas divas un stipri piekusa, jo pludmales smiltis bija visai irdenas un apgrūtināja iešanu.

— Nē, es vairs nevaru! — Gromeko beidzot sacīja, apstādamies un slaucīdams sviedrus, kas straumēm plūda pa seju.

— Šodien briesmīgi spiedīgs un ne vēja vēsmas.

— Toties jūra mierīga, un mūsu biedri neatpaliek no mums.

— Vai mums ar tiem nepārmainīties? Mēs esam piekusuši, nodarbinot apakšējos kustību locekļus, bet viņi — augšējos.

— Vai viņi pratīs sekot laupītāju pēdām? Tomēr pamēģināsim.

Makšejevs uzsauca laivās braucējiem. Kad tie piestāja malā, viņš parādīja Kaštanovam un Papočkinam kukaiņu pēdas un kādu laiku gāja tiem līdz, novērodams, kā viņi šajās pēdās orientēsies. Tad viņš un botāniķis iekāpa laivās un ķērās pie airiem.

Apvidus vēl arvien nepārmainīās. Gar jūras krastu stiepās smilšu un ceļu josla simts un vairāk soļu platumā, ko stipras vētras laikā acīm redzot pārplūdināja viļņi. To apņēma nepārtraukta kosu un paparžu siena, kurā tikai retumis parādījās šauri robi — vakar redzētām līdzīgas sausas gultnes. Smiltīs saulē sildījās iguanodoni, kas, cilvēkiem un laivām tuvojoties, iebēga mežā. Jūrā brīžiem parādījās pleziozauri, kas, kaklus graciozi izliekuši, peldēja kā melni gulbji. Pār mežu nereti pārlaidās lidojošās ķirzakas, pārbaudīdamas, vai jūras krastā nav laupījuma.

Apmēram divas stundas pēc tam, kad Makšejevs un Gromeko bija iesēdušies laivās, priekšā parādījās iesarkani pakalni, kas aizsniedzās līdz jūras krastam un meža sienu pārtrauca, še sausā gultne izrādījās dziļāka un platāka un aizstiepās zemes iekšienē, atdalot meža malieni no pakalniem, kuras veidoja smalku, iesarkanu smilšu sanesumi. Laupītāju pēdas pagriezās augšup pa gultni, un kājnieki uzkliedza braucējiem, lai laivas piebrauc pie krasta.

Pārliecinājušies, ka laupītāji tiešām no jūras krasta nogriezušies zemes iekšienē, ceļotāji sāka apspriesties.

Tagad viņiem vajadzēja laivas pamest un turpināt ceļu kājām.

Bet pēc visu dienu ilgās ekskursijas, gājiena rūpēm un satraukuma viņi bija stipri noguruši. Bez tam arī Ģenerālis vēl bija pārāk vārgs. Tāpēc nolēma jūras krastā dažas stundas atpūsties, jo še bija vēsāks, ko šajā briesmīgi spiedīgajā un tveicīgajā dienā tālu no ūdens nevarēja cerēt.

Izvilkuši laivas krastā, ātri sakūra ugunskuru, uzcepa gāju un uzvārīja tēju. Ģenerālim atkal uzlika aukstus apliekamos.

Paēduši trīs ceļotāji apgūlās tieši smiltīs, bet ceturtais palika sardzē. Vajadzēja nodrošināties pret ķirzaku vai noslēpumaino kukaiņu uzbrukumiem.

Trīs stundas pagāja mierīgi. Pēdējā sardzes maiņa iekrita Kaštanovam. Viņš gulēja smiltīs gandrīz pie paša krasta, pārdomādams ekspedicijas turpmāko likteni, kas beigtos bēdīgi, ja neizdotos atņemt laupītājiem mantas. Nepanesamās tveices iespaidā viņš pamazām iesnaudās un pamodās no murga: viņš bija sapņojis, ka tam uzbrukusi milzu ķirzaka un ar lipīgu mēli laiza seju.

Šausmās ievaidēdamies, viņš atvēra acis un ieraudzīja tieši virs sevis Ģeneraļa purnu. Suns bija uzlicis vienu ķepu viņam uz krūtīm un žēli smilkstēja.

Uzticamais suns nebija velti Kaštanovu pamodinājis. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka apvārsnis ziemeļos pilnīgi satumsis: tuvojās tropiskais negaiss, ko ceļotāji jau bija izbaudījuši uz Makšejeva upes. Atskanēja nepārtraukti grāvieni, un mākoņu tumšo sienu nemitīgi šķēla spoži zibeņi.

Nevarēja vilcināties, vajadzēja aiziet tālāk no jūras krasta, jo tā varēja sākt nopietni trakot.

Kaštanovs pamodināja gulētājus. Nolēma skriet uz pakalniem, jo mežā nebija mazāk bīstami kā jūras krastā. Laivas aiznesa līdz, baidīdamies, ka viļņi tās aizskalos un aiznesīs.

Uzkāpuši pirmās pakalnu virknes virsotnē, kuru Kaštanovs tūlīt pazina par kāpām 1 , ceļotāji ieraudzīja, ka aiz tām tālāk atklājās dziļa ieleja, kas stiepās līdztekus jūras krastam un bija pilnīgi neauglīga. Visur varēja saskatīt to pašu iesarkano smilti, kas kaisa Plutona staros, kuru vēl neaizsniedza negaisa mākoņi.