V. Obručovs - Plutonija

Virs klajuma iau laidelējās un kurca vairākas ķirzakas, un mednieki atzina par prātīgāku sekot Gromeko padomam. Dodoties uz aizas izeiu. viņi pie sienas pakājes ievēroja veselas ar putnu mēsliem sajauktas dažāda lieluma kaulu kaudzes.

— Mēs esam nokļuvuši ķirzaku ligzdu mēslienā! — Makšeievs atjokoja.

— Viņas tur iekārtojušās drošā vietā. Tas ir īsts cietoksnis.

— Kā redzams, viņu olas un mazuļus kāro citas ķirzakas, — paskaidroja zoologs. — Ievērojiet, ka tie gan ir rāpuli, bet ar putnu ierašām.

— Gluži pareizi. Spārni tiem palīdzējuši izmainīt viņu tālo senču dzīves veidu.

— Tomēr žēl, ka mums neizdevās uzzināt, kā ierīkotas viņu ligzdas un kā izskatās olas un bērni, sevišķi ieperētas olas.

— Es do.māiu, ka šie dzīvnieki olas neperē, kā to dara putni, — aizrādīja Kaštanovs, — bet uztic šo pienākumu saulei kā īsti rāpuļi.

— Neskumstiet, gan jau mēs iguanodonu vai pleziozauru olas vēl kaut kur atradīsim, — Gromeko mierināja zoologu.

— Ja tās būs svaigas, pagatavosim sev varenu olu kulteni. Varu iedomāties, cik lielas šo nejauceņu olas: ar vienu pietiks mums visiem! — jokoja Makšejevs.

Atgriezušies pa aizu klajumā pie augstienes pakājes un ceļā saplūkuši saldās cukurniedras, ceļotāji devās uz vietu, kur bija nošauta plēsīgā ķirzaka.

Še valdīja liela kņada. Gaisā šurp un turp traucās dažāda lieluma lidojošās ķirzakas. Ceratozaura un iguanodona līķi bija šo dzīvnieku apēsti. Atplēsuši no ķermeņiem gaļas gabalus, vieni tos turpat aprija, citi aiznesa uz dienvidiem, uz kalnu aizām, kur acīm redzot atradās to ligzdas. Smilksti, kurkstoņa un šņākoņa plēsa vai ausis pušu.

Tuvojoties cilvēkiem, viss bars, kas dzīroja ap līķiem, uztraucās. Citi pacēlās gaisā un sāka riņķot virs klajuma, citi, uz savām īsajām kājām gorīdamies un pusatplestos spārnus vilkdami, atbēga sāņus. Tie acīm redzot bija tā pierijušies, ka nespēja lāga pat palidot. Papočkinam izdevās divus šos kņadas momentus nofotografēt.

Pieēdušās ķirzakas neuzbruka cilvēkiem, kas iztraucēja viņu mielastu, tikai piepildīja gaisu dažādām skaņām, kuras droši vien pauda neapmierinātību.

Paņēmuši biezoknī paslēptos iguanodona šķiņķus, mednieki devās caur mežu uz to pašu sauso gultni. Jau tuvodamies ieplakai, Gromeko, kas gāja pirmais, pēkšņi apstājās un norādīja saviem ceļabiedriem uz milzīgu pēdu nospiedumiem, kas bija dziļi iegrimuši gultnes mitrajās smiltīs.

— Tas nav iguanodons, — aizrādīja Papočkins. — Dzīvnieks gājis uz četrām kājām. Skatieties, lūk, pakaļkāju pēdas ar trim pirkstiem, bet še priekškāju pēdas ar pieciem!

— Pēdām ir cits veids, un tās ir lielākas nekā iguanodonam, — piebilda Kaštanovs.

— Bet vai no pēdām var pateikt, vai tas ir plēsīgs dzīvnieks vai zālēdājs? — Makšejevs jautāja.

— Es domāju, ka tas ir zālēdājs. Pirksti nenobeidzas ar asiem, bet strupiem nagiem, ar kuriem neko nevar saķert.

— Lūk, ari astes nospiedums, tā ir daudz īsāka un tievāka nekā iguanodonam, — ieminējās zoologs, norādīdams uz nagu, kas izlocījās starp pēdu nospiedumiem.

— Tas katrā ziņā ir liels dzīvnieks un acīm redzot atrodas pie mūsu meža, jo atpakaļpēdu nav, — sacīja Gromeko.

— Jā, tāpēc sagatavosimies šaušanai un uzmanīsimies! — Makšejevs brīdināja.

Mednieki lēnām, soli pa solim devās pa gultni uz augšu, vērīgi raudzīdamies uz priekšu, tomēr nekas neparādījās, vienīgi spāres un vaboles spurdza un laidelējās virs kosu un paparžu galotnēm. Izgājuši pa šauro, zaļo gaiteni līdz klintīm, mednieki neziņā apstājās.

Biedriem pačukstējis pagaidīt, Makšejevs aizskrēja pa aizu un tad signalizēja, lai pārējie seko. Ieplakā visi aizslēpās aiz kokiem, pie tās ieejas nu varēja novērot interesantu skatu.

Klajumā ganījās nezvērs, kas ar saviem izmēriem un savādo izskatu pārspēja visu, ko ceļotāji Plutonijā, izmirušo milzeņu zemē, līdz šim bija redzējuši.

Dzīvnieks sasniedza astoņus metrus garumā un līdz četriem metriem augstumā. Priekškājas tam bija ievērojami īsākas par pakaļējām, tāpēc masivais ķermenis noliecās uz priekšu, nobeigdamies ar pārsteidzoši mazu, ķirzakai līdzīgu galvu. Pa muguru divās rindās stiepās vairogi vai plātnes, mazliet iesāņus paceldamies uz augšu kā spārni. Četri pāri vislielāko vairogu pacēlās virs ķermeņa, trīs pāri mazāku — uz resnā kakla un divi pāri — uz astes. Uz astes, kas nebija tik masiva un gara kā iguanodonam un ceratozauram, aiz plātnēm vēl slējās trīs asi dzelkšņi. Briesmoņa kailo, krokaino ādu klāja kraupaini puni, uz kakla un galvas to bija vairāk un sīkāki, bet uz ķermeņa un astes retāk un lielāki. Tumšzaļi plankumi un uzaugumi uz netīri zaļās ādas dzīvnieka briesmīgo izskatu vēl pavairoja.

Viņš mierīgi ganījās ezera krastā, ar savu lielo muti, kas nekādi neatbilda mazajai galvai, plūkdams saldo cukurniedru kumšķus un sīkās kosas. Ķermenim kustoties, vairogi uz muguras līdzīgi spārniem mazliet plīvoja.

— Gluži kā amora spārniņi! — nočukstēja Makšejevs.

— Jauks juras perioda amors! — iesmējās Gromeko. — Es nekad nevarēju iedomāties, ka varētu eksistēt līdzīgs biedēklis.

— Šis drausmīgais izskats, vairogi, dzelkšņi, puni un izaugumi ir tikai līdzeklis, ar ko šis mierīgais un droši vien pilnīgi nekaitīgais dzīvnieks atbaida ienaidniekus, — sacīja zoologs, paguvis jau izdarīt vairākus uzņēmumus. — Bet kā šo amoru sauc? — viņš griezās pie ģeologa.

— Tas, protams, ir stegozaurs, visoriģinālākais no tās pašas dinozauru kārtas, pie kuras pieder iguanodoni un ceratozaurs un mūsu agrāk redzētais triceratopss. Augšjuras laikmetā eksistēja vairākas šo briesmoņu dzimtas, kuru pārstāvju atliekas atrastas Ziemeļamerikā.

Noraudzījušies ķirzakā, mednieki no sava slēpņa izšāva, atbalsij atskanot klinšu tālēs, un tad korī mežonīgās balsīs iekliedzās.

Izbiedētais dzīvnieks steigšus metās bēgt, gāzelēdamies kā aidinieks, pie kam muguras vairogi sitās cits pie cita, skaļi knakšķēdami kā kastaņetes.

Kad tas pazuda, mednieki iznāca no sava slēpņa, iesmēla ezerā ūdeni un devās pa gultni lejup uz savu apmetni, jau iepriekš izbaudīdami cepto jauno iguanodonu un atpūtu mierīgas jūras krastā.

Bet kā gan viņi bija pārsteigti, kad, iznākdami no meža jūras krastā, ieraudzīja, ka telts pazudusi.

— Mēs droši vien esam nomaldījušies un iznākuši citā vietā, — Kaštanovs secināja.

— Nevar būt! — atbildēja Makšejevs. — Mēs tikko pārkāpām aizžogu, ko vakar ierīkojām sausās gultnes grīvā telts tuvumā.

— Pareizi. Bet kur tādā gadījumā palikusi telts?

— Un kur visas mantas?

— Kur Ģenerālis?

Pārsteigtie ceļotāji steidzās uz vietu, kur vajadzēja atrasties teltij, šajā vietā nebija nekā: ne telts, ne mantu, pat ne papīra drumslas. Bija palikusies tikai pelnaina, jau atdzisusi ugunskura vieta un izrauto telts.mietu caurumi smiltī.

— Ko tas nozīmē? — Gromeko jautāja, kad visi sapulcējās ap savu nodzisušo ugunskuru, uz kura bija cerējuši cept iguanodonu.

— Galīgi neko nesaprotu, — Papočkins satriekts nomurmināja.

— Skaidrs kā diena, ka mēs esam pilnīgi aplaupīti! — Makšejevs iesaucās.

— Bet kas, kas? — Kaštanovs kliedza. — To taču varēja izdarīt tikai saprātīgas būtnes, bet tādas mēs visā ceļā līdz šim neesam sastapuši, kopš atstājām «Polāro zvaigzni».