V. Obručovs - Plutonija

Drīz vien priekšā starp augu stiebriem gultnē atspīdēja ūdens.

— Esam glābti! — Papočkins iesaucās. — Avots netālu no mūsu apmetnes.

— Bet varbūt ūdens ir sāļš? — Gromeko viņu ķircināja.

— Pagaršojiet! Pēc izskata tas liekas salds.

— Kā jūs pēc izskata atšķirat saldu un sāļu ūdeni? Es to neprotu.

— Jūs esat botāniķis un nezināt, kādi augi aug sāļa ūdens tuvumā!

— Vispirms, še ir juras periods, bet kādi augi auga pie sāļā juras laikmeta ūdens, mēs vēl nezinām. Otrkārt,

jūs sacījāt, ka atšķirat ūdeni pēc tā izskata, bet ne pēc apkārtējo augu izskata.

— Es nepareizi izteicos. Vajadzēja sacīt — pēc gultnes izskata. Ja avota ūdens būtu sāļš, visu gultni klātu dažādu sāļu nogulas.

Apmainīdamies šādām piezīmēm, Papočkins un Gromeko ātri steidzās augšup pa gultni, kas drīz vien kā šaura sprauga iespiedās augstajās klintīs un še veidoja nelielu saldūdens strautiņu, kas pamazām pazuda smiltīs. Tur bija redzamas neskaitāmas lielu un mazu ķirzaku pēdas. Dzīvnieki nāca pie strauta dzert.

— Cik to še daudz staigā! — Gromeko iesaucās. — Tā vien pielūko uzdurties šādam divkājainam nezvēram.

Apmierinājuši slāpes, mednieki ar katram gadījumam sagatavotām bisēm uzmanīgi devās gar strautu tālāk aizā. Tā strauji paplašinājās un pārvērtās ieplakā, ko apņēma gandrīz stāvas, tumšsarkanas klintis, skaisti izdalot pakājē augošo krūmu un koku zaļumu. Zaļā klajuma vidū ieplakas dibenā zilgmēja mazs ezers, kura dibenā, acīm redzot no zemes, virda avoti. Pāri klajumam uz ezeru veda plata, labi iemīta taka. Caur dzidro ūdeni ezera dibens bija tikko saredzams.

Piepildījuši ar ūdeni līdzpaņemtos skārda traukus, mednieki norunāja paslēpties ieplakas krūmos un nogaidīt, vai kāds dzīvnieks neieradīsies dzert. Bet pagāja minūte pēc minūtes un neviens nerādījās. Tikai gaisā lidinājās dažas spāres, vēl lielākas par tām, kuras viņi bija redzējuši pie Makšejeva upes. Papočkins tās novēroja un pēkšņi satvēra bisi.

— Ko jūs! Vai tik negribat šaut spāres ar sprāgstošu lodi? — Gromeko iesmējās.

— Klusu! Paskatieties turp! — zoologs čukstēja, norādīdams uz klintīm, kas pacēlās virs ieejas ieplakā.

Nelielā klajumā, piecēlusies pakaļējās ķetnās, atbalstīdamās uz garu un resnu asti, stāvēja neliela, ķenguram līdzīga ķirzaka. Tikai tā bija tumši zaļā krāsā ar brūniem plankumiem, bet tās galva atgādināja tapira galvu ar snuķim līdzīgu nokārušos virslūpu.

— Droši vien iguanodons! — Papočkins izdvesa.

— Zēl, ka tas nav ķengurs, — botāniķis aizrādīja. — Ķenguru mēs apēstu vakariņās, bet ķirzaku ēst gan neiedrošināsimies.

— Manu mīļo, neaizmirstiet, ka mēs atrodamies juras periodā un putnus vai zīdītājus pārtikai še neatradīsim. Ja negribam nomirt badā, vajadzēs pāriet uz ķirzaku gaļu. Neraugoties uz savu botānisko sajūsmu, jūs vēl neesat atradis ēdamas saknes, augļus vai zāli. Mēs taču neēdīsim kosas vai šo nolādēto Cekanova zāli!

— Bet zivis? Jūrā taču ir zivis.

— Kāpēc jūs nebaidāties ēst zivis, bet baidāties pārtikt no zālēdājas ķirzakas gaļas? Tie visi ir aizspriedumi, kurus šajā pazemes valstībā nāksies aizmirst.

Atskanēja šāviens. Dzīvnieks pacēlās un smagi sabruka klajumā. Kad tas bija nobeidzies, mednieki izlīda no sava slēpņa un piegāja klāt.

Jaunā ķirzaka augumā bija lielāka par cilvēku. Tās neveiklais ķermenis atbalstījās uz resnām un garām pakaļkājām un resnu, galā daudz tievāku asti. Priekškājas bija īsas un tievas, ar pieciem pirkstiem un nelieliem, asiem nagiem, turpretim pakaļkājām bija trīs pirksti un lieli, strupi nagi.

No ķermeņa uzbūves varēja secināt, ka dzīvnieks vairāk cienīja vertikālu nekā horizontālu stāvokli, jo tad tā pakaļējā daļa pacēlās ievērojami augstāk par priekšējo. Galva bija liela, visai pretīga izskata, nokarenām, gaļainām lūpām un mazām ačtelēm. Ķermenis bija pilnīgi kails kā vardei, bet āda aptaustot izrādījās tikpat gluda un auksta kā šim abiniekam.

— Pēc izskata gan tā neliekas pārāk garda! — Gromeko iesaucās, ar zābaku pabakstījis ķirzakas resno gurnu. — Kaut kas līdzīgs milzu vardei.

— Ja franči ar baudu ēd varžu gaļas frikasē, kāpēc krievu ceļotājiem nenogaršot iguanodona bifšteku? Bet vispirms to aprakstīsim un tad sagriezīsim.

Ķirzaku izmērījuši, aprakstījuši un nofotografējuši, mednieki tai atgrieza gaļīgas pakaļkājas, kas katra svēra gandrīz sešpadsmit kilogramu, un, smagi apkrāvušies ar pārtiku un ūdeni, devās atpakaļ uz apmetni.

Uz pannas šķēlītēs izceptā ķirzakas gaļa izrādījās tik mīksta un garda, ka pat Gromeko, kam bija pretīgi visi rāpuļi un abinieki, apēda to ar lielu apetīti.

Vakariņās apsprieda tālākā ceļojuma plānu. Pārvietošanās iespēja ar laivu, kas līdz pat pēdējam brīdim bija izrādījusies tik izdevīga, acīm redzot vairs nebija iespējama, ja vien no dienvidiem jūrā neietecēja kāda upe, pa kuru varētu doties uz augšu. Vispirms tad arī vajadzēja uzmeklēt šādas upes grīvu.

Meklējot varēja arī izpētīt krasta apvidu un atkarībā no tā rakstura izlemt jautājumu par turpmāko maršrutu gadījumā, j.a nekādas upes neatradīs. Tad tālāk būtu jādodas kājām, kas ceļojumu, protams, stipri ierobežotu.

Nākošā dienā visai spēcīgs vējš jūrā bija sacēlis stiprus viļņus, un piekrastes bangu brāzmu šaltis atšļāca līdz pašai teltij. Šādā laikā braukt nedrošā kuģī nebija iespējams, un ceļotāji nolēma doties ekskursijā nepazīstamās zemes iekšienē, izmantojot gultni, kas šķērsoja mežu.

Tā kā nevarēja iedomāties, ka jūras ķirzakas uzbruktu tukšai teltij, pie tās atstāja tikai Ģenerāli, bet nepiesēja, lai tas briesmu gadījumā varētu paslēpties biezoknī.

Augstāk no gultnes sadales divās daļās, gar kreiso atteku, pa kuru gāja mednieki, abās pusēs turpinājās kosu un paparžu siena. Tikai šur tur biezoknī vijās šauras, nelielu dzīvnieku iemītas takas. Gaisā virs koku galotnēm lidoja milzu spāres un citi tikpat lieli kukaiņi. Retumis aiztrauca nelieli pterodaktiļi, kas šos kukaiņus medīja. Bet meža biezoknis likās pilnīgi izmiris, neapdzīvots: neatskanēja ne putnu dziesmas, ne citi trokšņi, kas ik uz soļa bija dzirdami mežā Makšejeva upes krastos. Tikai reizi Gromeko, kas gāja pirmais, uz šaurās takas pamanīja kādu tumšu dzīvnieku vidēja suņa lielumā, bet tas paslēpās tik ātri, ka nebija iespējams pat notēmēt. Vajadzēja apmierināties ar kukaiņu medībām, un Papočkins noķēra trīsdesmit piecus centimetrus platu taureni, kas bija nometies uz palmas zieda, un vairākas vaboles krietnas dūres lielumā, kuras sāpīgi koda un skrāpēja.

Pēdīgi mežs beidzās, un mednieki iznāca plašā klajumā, kas bija apaudzis ar to pašu aso zāli, bet vietām, kur augsne bija mitrāka, arī ar staipekņiem, sūnu un nelieliem staipīgu paparžu ceriem. Dienvidos klajums izstiepās līdz tumšsarkanu kalnu stāvajiem un kailajiem sāniem. Kalni pacēlās ap divsimt metru augstumā, un tos pāršķēla dziļa aiza, no kurienes droši vien iztecēja ūdens, kas pārpurvoja klajumu un lietus laikā pa gultni aiztecēja jūrā. Klajums bija vairāk nekā kilometru garš un simt līdz divsimt metru plats.

Ģeologus vilināja aiza kalnos, un visi devās turp. Bet, mazliet pagājuši, viņi ievēroja, ka klajuma ziemeļu malā aiz meža stūra ganās neliels ķirzaku bars.