V. Obručovs - Plutonija

Šajā mirklī klajumā, kur bija palikuši zoologs un botāniķis, atskanēja skaļš kliedziens un pēc tā šāviens.

Aiz kosu un paparžu pudura, kas strauta gultni atdalīja no klints piekājes, izlidoja otrs pterodaktils, aiznesdams savās ķetnās kādu lielu, tumšu priekšmetu. Steigā iedomājies, ka ķirzaka aiznes vienu no biedriem, Kaštanovs savukārt izšāva. Laupītājs savicināja spārnus, atlaida nastu un pats kūleņodams aizlaidās aiz koku sienas.

Ģeologi, cik jaudas, metās turp, lai palīdzētu biedram, kas bija nokritis no dažu metru augstuma. Bet, izkļuvuši caur biezokni, viņi sadūrās ar pretim skrejošajiem Gromeko un Papočkinu.

— Jūs abi sveiki un veseli? Kurš tad no jums tikko izkrita no ķirzakas nagiem?

Biedri sirsnīgi iesmējās:

— Ķirzaka aiznesa tikai manu apmetni, kurā es ietinu savāktos augus un noliku klajumā. Viņa to droši vien noturēja par kādu maitu, — botāniķis paskaidroja.

— Un es šāvu uz to, bet, kā liekas, netrāpīju! — piebilda zoologs.

Apmierinājušies par biedru likteni, ģeologi ar tiem kopā devās turp, kur vēl raustījās aizšautā ķirzaka. Cilvēkam tuvojoties, tā uzrausās kājās un metās tiem pretī, vienu spārnu vicinādama un otru, acīm redzot salauzto, līdz vilkdama.

Ķirzaka skrēja, gāzelēdamās kā pīle, lielo galvu uz priekšu izstiepusi, muti atplētusi un ļauni kurkšķēdama. Gaļainais puns tās virsdegunē bija pieplūdis asinīm un kļuvis tumšsarkans. Ķirzaka sasniedza cilvēka garumu un, neraugoties uz ievainojumu, varēja izrādīties bīstams pretinieks, tā ka to vajadzēja nobeigt ar otru šāvienu.

Kamēr Kaštanovs un Papočkins pētīja pterodaktilu, Makšejevs un Gromeko devās meklēt nozagto apmetni. Viņi pārmeklēja visu klajumu līdz klinšu piekājei, izložņāja biezokni, bet neko neatrada.

— Ir gan brīnumi, kur tad tas varēja palikt? — noņurdēja botāniķis, slaucīdams sviedrus, kas aumaļām plūda pār seju. — Viņš taču nevarēja manu apmetni aprīt!

— Es skaidri redzēju, ka ķirzaka pēc šāviena to atlaida, — Makšejevs apliecināja.

Tikām otrs pterodaktils, kas līdz šim bija sēdējis uz klints izciļņa, pacēlās gaisā, nolaidās līdz koku galotnēm un satvēra vienā no tām kādu tumšu priekšmetu, ar kuru aizlidoja tālāk.

— Velns parāvis! — iesaucās botāniķis. — Tas jau atkal ir mans apmetnis. Mēs to meklējām zemē, bet tas palicis kokos.

Makšejevs jau notēmēja uz garām lidojošo ķirzaku, taču apmetnis pēkšņi attaisījās, augu sainis izira, un tie sāka kaisīties lejup, bet izbiedētais dzīvnieks izlaida savu medījumu no nagiem. Mednieks nolaida bisi.

— Šie pterodaktiļi acīm redzot nav pārāk attapīgi, ja zog neēdamas lietas, — sacīja Gromeko, dodamies pie nokritušā mēteļa.

— Bet varbūt tie gudrāki, nekā jūs domājat. Vai tik viņi negribēja nozagt jūsu apmetni un jūsu sienu, lai saviem mazuļiem ierīkotu greznāku ligzdu? — Makšejevs atjokoja.

— Sienu? Cik jūs necienīgi izsakāties par maniem botāniskajiem savākumiem! Bet, lai pierādītu ķirzaku saprātu, vai tik jūs neapgalvosiet, ka tās aiznesa manu apmetni, lai apģērbtu savus kailos bērniņus?

— Nē, to es neapgalvošu! — Makšejevs iesmējās. — Varbūt tikai to, ka lidojošās ķirzakas juras periodā tēlo valdnieku lomu un atrodas uz ļoti augstas attīstības pakāpes. Bet kāpēc jūs savācāt tik daudz vienādu augu? — viņš piebilda, ieraudzījis, ka botāniķis uzlasa klajumā izmētātos, no apmetņa izkritušos, meldriem līdzīgos stiebrus.

— Lūk, uzminiet, kas tie ir? — Gromeko atbildēja, pasniegdams savam ceļabiedram vienu stiebru.

— Pēc manām domām, kaut kāds resns un visai dzeļošs meldrs. Tos gan varēja ēst tikai kaut kādi iguanodoni.

— Jūs uzminējāt. Iguanodoni tos labprāt ēd, bet arī mēs no šā meldra neatteiksimies.

— Tiešām? Vai tad tas noder zupai?

— Nē, zupai ne, bet tējai. Pārlauziet šo stiebru!

Makšejevs pārlauza stiebru, no kura iztecēja kaut kāds

šķidrums.

— Nogaršojiet šī nopeltā meldra sulu!

Sula izrādījās lipīga un salda.

— Vai tā tiešām būtu cukurniedra?

— Ja ne tieši cukurniedra, kas aug mūsu planētas virspusē, tad katrā ziņā cukuru saturošs augs.

— Kā jūs uzminējāt, ka tas salds?

— Mutē jaunajam iguanodonam, kuru klajumā nokoda plēsonis, es ieraudzīju kādu augu, kas aptaustot izrādījās lipīgs. Es sāku meklēt, kur tas aug, atradu to pārpilnam gar strautu un, protams, nogaršoju sulu. Mūsu cukura krājums tuvojas beigām. Cukuru var atvietot ar šīs cukurniedras sulu un pat izvārīt no tās cukuru. Redziet, mans siens zināmos gadījumos atnes tiešu labumu!

Atgriezušies pie nošautā pterodaktila, Gromeko arī pārējiem biedriem parādīja savu atradumu, kura dēļ bija noticis piedzīvojums ar apmetni. Visi viņa nodomam piekrita un nolēma atceļā saraut pēc iespējas vairāk cukurniedru, lai pamēģinātu izvārīt cukuru.

Mednieki devās tālāk pa aizu, kuras dibenā urdzēja strauts, ko apņēma šaura sīku kosu un asas zāles josla.

Drīz vien aiza pārvērtās īstā spraugā, kuras dibenu ūdens pilnīgi pārplūdināja. Kļuva tumši, drūmi un mitri. Mednieki soļoja zosu gājienā: priekšgalā gāja Makšejevs ar bisi rokās, pēdējais — Kaštanovs, ar āmuru klintis pārbaudīdams.

Bet tad priekšā kļuva gaišāks, parādījās zaļumi. Sprauga strauji paplašinājās un pārvērtās diezgan lielā ieplakā, ko apskāva klintis, kas apakšā bija stāvas, bet augstāk pakāpienu veidā atvirzījās uz visām pusēm, izveidodamas amfiteatri. Ieplakas dibenu klāja zaļa un sulīga zāle, vidū atradās ezers, no kura iztecēja strautiņš.

— Fu, kā še smird! — Gromeko iesaucās, tikko mednieki bija piegājuši pie ezera.

— Patiesi, še ož ļoti pretīgi, gluži kā pūstoša maita! — Makšejevs piekrita.

— Vai tikai tas nav mineralezers, piemēram, ar sēra avotiem? — Papočkins secināja, noliekdamies pie ūdens.

Mednieki sāka skatīties apkārt un saklausīja savādu šņākoņu, mijoties ar troksni, kas atgādināja pa stiklu vilkta korķa švīkstu. Šie trokšņi atskanēja augšā, no ieplakas sienas, taču nekas nebija saskatāms.

Šajā brīdī virs klajuma pazibēja liela, tumša masa un nolaidās uz kāda pakāpiena, no kurienes tai pretī atskanēja sevišķi stipra smilkstoņa un šņākoņa.

— Pterodaktils! — iesaucās Makšejevs.

— Še acīm redzot ir lidojošo ķirzaku ligzdas, — zoologs uzminēja.

— Luk, jums arī smirdoņas cēlonis! Šie dzīvnieki droši vien ir Joti netīrīgi.

Ķirzaka, kas bija nolaidusies uz pakāpiena, drīz; pacēlās gaisā un, ievērojusi ieplakā cilvēkus, sāka riņķot virs tās, izgruzdarna aprautus kurkstus. Klintīs smilksti un šņākoņa tūlīt apklusa.

— Edz, mazuļi apklusa!

— Būtu interesanti iegūt no ligzdām olas un mazos bērneļus, — zoologs sacīja.

— Pamēģiniet uzlīst šajās kraujās un ielaisties cīņā ar vecākiem. Viņi jums parādīs, kur vēži pārziemo.

— Ehē, viņu tur ir daudz! — iesaucās Kaštanovs, norādīdams uz citu pterodaktilu, kas biia pabāzis galvu aiz izciļņa, kamēr vēl citi divi jau laidelējās gaisā.

— Kas ir, vai sāksim šaut? — ieteica Makšejevs, kas gribēja izpirkt savu neveiksmi.

— Kāpēc? Vienu jau mēs ieguvām un izpētījām, bet patronas jātaupa, — Kaštanovs brīdināja.

— Labāk dosim atkāpšanās signālu — pa kreisi, apkārt, — kamēr visas ligzdas nav satrauktas, — sacīja botāniķis, kuram nemaz netikās atrasties šajā smirdoņas ieplakā.