V. Obručovs - Plutonija

Citas, pakaļkājās stāvēdamas, ar biezajām lūpām plūca palmu lapas, kā arī kosu un paparžu jaunos, daudz mīkstākos dzinumus. Citas — bet tikai jaunās — ēda zāli, resnos dibenus smieklīgi augstāk par galvu izslējušas un astes vicinādamas. Brīžiem tās sāka plosīties un cita citu dzenāt, neveikli lēkādamas gan uz divām, gan četrām kājām.

Tik izdevīgu gadījumu nevarēja palaist garām, ne,nofotografējot iguanodonus ganoties un rotaļājoties. Ceļotāji steidzīgi atgriezās mežmalā un gar to sāka piezagties baram. Viņiem izdevās pielīst un izdarīt pirmo uzņēmumu, kad iguanodoni pēkšņi satraucās: pieaugušie mitējās ēst, sāka ausīties un tad griezīgi iesvilpās. To izdzirduši, jaunie izslējās pakaļkājās un, neveikli gāzelēdamies, piesteidzās pie vecākiem, kuri tos ielenca lokā ar mugurām pret ārmalu.

Otrais un trešais uzņēmums padarīja nemirstīgu šo iguanodonu trauksmi, kas neizrādījās velta. No klajuma pretējās malas gar mežu lieliem, vairāk metru gariem lēcieniem tuvojās nezvērs, kuru mednieki sākumā noturēja par iguanodonu.

Tas bija tikpat liels un tāpat pārvietojās tikai uz pakaļkājām. Bet, kad viņš pielēca tuvāk, varēja redzēt, ka tas atšķiras no zālēdājām ķirzakām ar izveidotāku ķermeni un straujākām kustībām. Pielēkšojis pie iguanodonu loka, nezvērs apstājās un skaļi iešņācās, kam viņa pre tinieki atbildēja ar stieptu, žēlu svilpienu. Tad nezvērs īsiem lēcieniem sāka riņķot ap ķirzakām, bet no visām pusēm sastapa to izslietos dibenus un nikni vicinātās astes. Astu vai masivo pakaļkāju triecieniem droši vien bija drausmīgs spēks.

Pārliecinājies, ka iekļūt lokā un nolaupīt kādu mazuli nav iespējams, plēsonis piepeši izdarīja milzīgu lēcienu pār aizstāvju galvām un uzkrita loka vidū sabēgušo jauno iguanodonu ciešajai burzmai. Bailīgie zālēdāji metās uz visām pusēm, glābdamies no ienaidnieka, kas paguva satvert vienu mazuli un tūlīt pārkost tam rīkli.

Nofotografēja arī dažādos uzbrukuma momentus, pēc tam atskanēja divi šāvieni un plēsonis izstiepās blakām savam upurim. Kad tas vairs nekustējās, mednieki piegāja klāt un varēja aplūkot šo vēl neredzēto milzīgo rāpuļu pārstāvi. Ar garenajām pakaļkājām un resno asti, kas noderēja ķermeņa atbalstam, viņš tiešām atgādināja iguanodonus.

Priekškājas bija ļoti īsas un nobeidzās ar četriem pirkstiem un asiem nagiem. īsais kakls turēja nelielu galvu ar milzīgu, asiem zobiem pilnu muti, bet uz virsdegunes slējās īss, plakans rags, kas drīzāk bija rota nekā uzbrukuma ierocis.

Divi mazi ragi pacēlās virs acīm, bet no pakauša pār muguru un asti stiepās sīku, bet asu dzelkšņu virkne. Kailā, krokainā āda bija zaļpelēkā krāsā. Dzīvnieks sasniedza piecu metru garumu un neapšaubāmi bija ārkārtīgi spēcīgs, bet par tā veiklību un drosmi varēja spriest no uzbrukuma iguanodonu baram.

Apskatījis nonāvēto ķirzaku, Kaštanovs atzina, ka tam jābūt ceratozauram no tās pašas dinozauru kārtas, kurai pieder arī iguanodoni un citas mezozoiskās eras sauszemes ķirzakas.

— Ceru, ka šo riebīgo plēsoni mēs neēdīsim! — Gromeko piebilda, kad bija beiguši dzīvnieku izmērīt un aprakstīt.

— Kāpēc ne? Ja nebūtu citas gaļas, vajadzētu apmierināties ar šo, — atbildēja Makšejevs. — Bet mēs-varam izmantot iguanodonu, kuru uzbrucējs paguva nokost.

— Tas tikai labi jāpaslēpj. Citādi pterodaktiļi neatstās mums ne gabaliņa. Paskatieties, viņi jau jūt laupījumu!

10 Plutonija

Virs klajuma tiesām riņķoja lidojošās ķirzakas, liekot atskanēt saviem gārdzošajiem kurkstiem. Tāpēc mednieki atcirta jauna iguanodona pakaļkājas un paslēpa biezoknī, pakardami tās pie zariem, bet tad pāri klajumam, kas pec cīņas un šāvieniem bija kļuvis tukšs, devās uz aizu.

Aizas mute bija plata, bet tās dibenā līkumoja paparžu ceriem apaudzis strautiņš. Stāvajās nogāzēs nekādu augu nebija. Tās bija kailas, klinšainas, iesarkani melnā vai dzeltenā krāsā. Kaštanovs un Makšejevs steidzās pie klintīm, Gromeko gar strautiņa krastiem meklēja jaunus augus, bet Papočkins tvarstīja milzu tauriņus.

Pirmā klints, pie kuras piegāja ģeologi, bija tumši sarkanā krāsā. Kaštanovs atkal cerēja atrast tajā dzelzs rūdu, bet, atcirtis gabalu un aplūkojis to zem lupas, viņš pašūpoja galvu un nomurmināja:

— Tas ir kaut kas jauns!

Vairākiem citās vietās atcirstajiem gabaliem bija tāds pats izskats, bet cietās un gludās klintis neļāva atskaldīt prāvāku paraugu. Tad abi ģeologi kopīgiem spēkiem sāka skaldīt piekājē guļošo tā paša ieža bluķi. Beidzot tas iesprāga un pāršķēlās divās daļās. Tā vidū vizēja balta metala dzīsliņas un ligzdas.

Kaštanovs pieliecās un pārsteigumā iesaucās:

— Tīrs sudrabs, acīm redzot viengabalainā sarkanā sudraba rūdā.

— Atkal miljonu bagātības! — iesmējās Makšejevs.

Pēc vienlaidus zelta dzīslas atraduma, kuras nozīmi viņa izglītotais biedrs tā bija nokritizējis, Makšejevs pret šās burvju pasaules minerālu valsts veltēm izturējās mazliet nicinoši.

Virzīdamies gar klints piekāji tālāk, ģeologi drīz sasniedza vietu, kur tumši sarkano krāsu nomainīja melnā ar dzelteniem un sarkaniem plankumiem un dzīslām. Se atkal izrādījās viengabalaina magnētiskā dzelzs rūda. Mazliet tālāk vairāk noārdītās, dobumiem izrobotās klintis bija gaiši dzeltenā un dzeltenzaļā krāsā. Tur Kaštanovs atrada svina okeru un oksidējušās svina rūdas, kuru dziļumā varēja slēpties masivs svina spīdums.

Vēl tālāk pa aizu augšup nogāzē pacēlās liela klints, kas.saistīja ar savu tumši zaļo krāsu. No tāluma likās, ka to klātu sūnas vai ķērpji. No šīs klints āmurs atlēca skanēdams, un tikai ar lielām pūlēm izdevās atskaldīt nelielus gabaliņus, kas Kaštanova izbrīnu vēl palielināja.

— Tīrs varš vienveida masā, no ārpuses oksidējies, — viņš sacīja.

— Ir gan šajā zemē bagātības! — iesaucās Makšejevs. — Kādu rūdu vēlies, tādu paprasi. Uzcel kaut universālu metalurģisko rūpnīcu!

— Jā, kad mūsu planētas virspusē cilvēces augošajām vajadzībām rūdu vairs nepietiks, ļaudīm gribot negribot pēc vajadzīgajiem metāliem vajadzēs nolaisties še. Tad arī ledāji, miglas un sniega puteņi cilvēkiem būs tīrais nieks.

— Vai arī cilvēki izurbs caur zemes garozu tunelišachtu, lai īsākā ceļā sasniegtu šos milzīgos krājumus! — Makšejevs atjokoja.

Šajā brīdī virs ģeologiem, kas sajūsmā apbrīnoja izrakteņu bagātības, ātri pārslīdēja liela ēna un reizē atskanēja Gromeko sauciens:

— Piesargieties, lidojošā ķirzaka!

Abi pētnieki satvēra bises un pacēla galvas. Metrus divdesmit virs viņiem lidoja liels dzīvnieks tumšā krāsā. Pēc tā lidojuma nebija grūti pazīt pterodaktilu sugas lidojošo ķirzaku. Tā bija ievērojami lielāka par jūras krastā redzētajām, un tās izplēstie spārni bija apmēram sešus metrus plati. Noliekusi galvu ar milzīgo knābi lejup, ķirzaka meklēja medījumu un pārsteigta noraudzījās divkājainajos radījumos.

Taču mednieki nevēlējās gaidīt, līdz tā savas šaubas izgaisina, jo ķirzaka, mezdamās uz savu upuri no tik liela augstuma, varēja to ar nagiem un zobiem nonāvēt vai smagi ievainot. Makšejevs ātri nomērķēja un izšāva. Pterodaktils metās sāņus, straujāk savicināja spārnus, aizlidoja un nosēdās uz klints, kur sāka svaidīt galvu, zobaino knābi plātīdams.

— Liekas, ka tam daudz netika! — Makšejevs aizrādīja, nevarēdams izšķirties šaut vēlreiz, jo dzīvnieks atradās pārāk tālu.