V. Obručovs - Plutonija

Krasts vairs nebija tālu. Tam tuvojoties, pētniekiem vēl bija izdevība redzēt, kā jauns ichtiozaurs medīja zivis, kas glābdamās lēca no ūdens gluži tāpat, kā izlec līdakas vajāti grunduļi, ālanti un mailītes. Ichtiozaura rīkle bija ļoti līdzīga līdakas rīklei.

Vairīdamies no kailo klinšu piekājes bangām, ceļotāji airēja uz zemo, zaļās sienas apjozto krastu, kur varēja saskatīt piestātnei piemērotu līdzenu, smilšainu laukumu. Bet jūra pie krasta bija tik sekla, ka vajadzēja izkāpt un vilkt laivas un plostu ar rokām. Brauciens pāri jūrai bija ildzis gandrīz sešas stundas, bija tuvu pusdienu laiks, un pēc pusdienām un atpūtas vēl varēja paklaiņot pa apkārtni. Plostu un laivas izvilka krastā, uzstādīja telti un sāka vārīt pusdienas. Tagad noskaidrojās, ka izbeidzas saldūdens krājums.

— Mēs rīkojāmies ļoti neuzmanīgi, — Papočkins sacīja. — Kas zin, vai šajā krastā ir saldūdens?

— Ja ūdeni neatradīsim, vajadzēs braukt atpakaļ pāri jūrai, šajā krastā gandrīz neko neredzējušiem, — Gromeko aizrādīja.

— Es domāju, ka jūsu bažas veltas, — Kaštanovs nomierināja. — Ja šajā krastā nemaz nebūtu augāja, tad būtu savādāk. Tad mēs, protams, būtu paņēmuši līdz arī saldūdeni. So domu mums būtu ierosinājis krasta tuksnesīgais izskats.

— Esmu pārliecināts, ka mēs tepat kaimiņos atradī-

sim vai nu strautu, vai avotu, — Makšejevs piebilda, — jo šī krāšņā augu valsts nevar eksistēt ar sāju ūdeni.

Pēc pusdienām un atpūtas zoologs un botāniķis devās uz mežu pēc ūdens, bet Kaštanovam un Makšejevam vajadzēja izpētīt piekrastes klintis austrumos no apmetnes.

Visi pielādēja bises ar sprāgstošajām lodēm tādiem gadījumiem, Ja sastaptu sauszemes ķirzakas vai kaut kādus citus plēsoņus. Ģenerāli piesēja pie telts, bet blakām sakrāva lielu ugunskuru, kuram vajadzēja aizbaidīt nelūgtos viesus.

Tuvākās klintis gandrīz melnā krāsā ar sarkaniem un dzelteniem plankumiem un dzīslām virspusē izrādījās viengabalaina magnētiska dzelzs rūda. Šo rūdu atklāja katrs āmura piesitiens pa klinti, un tikai vietām varēja saskatīt cita tumša ieža ligzdas un ielāsmeņus.

— Kādas še neizmantotas bagātības! — Makšejevs iesaucās, kad viņi bija apskatījuši virkni krasta klinšu un visur izrādījās rūda, virspusē tikai nedaudz izdēdējusi un oksidējusies.

— Jūs še varētu ierīkot raktuves, kuras apgādātu ar rūdu visu cilvēci zemes virspusē. — Kaštanovs aizrādīja. — Protams, vispirms caur Plutoniju un Nansena Zemi vajadzētu izbūvēt dzelzceļu un Bofor.a jūrā būtu jānorīko gigantiski ledlauži.

— Tas droši vien ir ne pārāk tālas nākotnes darbs! Samazināsies dzelzs rūdas krājumi tur, virspusē, un līdzšinējie uzņēmumi cilvēcei vairs nebūs izdevīgi un nepieciešami.

Kilometra attālumā no klinšu sākuma tālāko krasta apskati pārtrauca jūra, kuras viļņi sašķīda tieši pret stāvo klinšu pakāji, pārejai neatstājot ne visniecīgāko taciņu.

— Tālāk vajadzēs mierīgā laikā ar laivu, — Makšejevs aizrādīja.

— Bet vai pagaidām nepamēģināsim nokļūt augšā pa kādu aizu, kurām pagājām garām? — Kaštanovs ierosināja.

Atgriezušies mazliet atpakaļ, abi pētnieki iegāja pirmajā aizā, kas iespiedās dzelzs rūdas klintī. Tās sākumu aizsprostoja lieli rūdas gabali, pār kuriem varēja pārlīst tikai ar lielām pūlēm.

Šo vingrojumu laikā Makšejevs pārsteigumā pēkšņi apstājās.

— Paskaties, kas tas? — viņš iesaucās, norādīdams uz spožu, gaiši dzeltenu, piecus — desmit centimetru platu dzīslu, kas šķērsoja milzīgu magnētiskās dzelzs rūdas bluķi. — Deru, uz ko vien vēlaties, ka tas ir tīrs zelts!

— Jums pilnīga taisnība! — atbildēja Kaštanovs. — Tas ir tīrs zelts un vēl,ar visai augstu raudzi.

— Še nu gan mētājas bagātības! — bijušais zelta meklētājs iesaucās. — Kalifornijā un Aļaskā man gadījies redzēt daudzas zelta atradnes, bet tik blīvu zelta dzīslu es vēl nebiju sastapis vai par kaut ko tamlīdzīgu pat dzirdējis.

— Es arī neesmu lasījis par līdzīgām zelta dzīslām, — Kaštanovs apliecināja. — Bet šī dzīsla stiepjas akmens bluķī, nevis klintī, un tās bagātība galu galā aprobežojas ar dažiem desmitiem kilogramu. — Ja jau dzīsla ir bluķī, kāpēc tās turpinājums nevar būt klintī, no kuras bluķis atgnuvis?

— Protams! Mēs katrā ziņā pameklēsim, tomēr iespējams, ka zelta dzīsla aiziet ārpusē pilnīgi nepieejamā klintī, un mēs skatīsimies uz to kā lapsa uz vīnogām. «Kaut acs gan redz, bet zobam netiek!»

— Kalnračiem un dinamitam nav nepieejamu klinšu! — Makšejevs iesaucās. — Kaut tikai mēs atrastu!

— Man liekas, ka mums šis atradums var interesēt tikai teoretiski. Ar mūsu laivām mēs nevaram aizvest ne tikai tonnu, bet pat ne simts kilogramu zelta.

— Kas par to! Aizvedīsim, cik varam, bet pēc tam sarīkosim speciālu ekspediciju uz zemes iekšieni pēc zelta.

Apskatījuši klintis, kas aizas mutē pacēlās virs bluķu kaudzes, un pārliecinājušies, ka tur zelts nav redzams, ģeologi devās augšā pa aizu, kas tālāk nedaudz paplašinājās. Tās sāni pacēlās stāvi, dibens bija nobārstīts šķembām un sīkiem atlūzumiem. Sānos varēja redzēt vienīgi magnētisko dzelzs rūdu, bet starp šķembām Kaštanovs ievēroja citus iežus.

— Lūk, jums vēl zelts! — Makšejevs sacīja, pagājis pa aizu uz augšu soļus piecdesmit. Viņš pacēla rūdas gabalu, kurā zelts biia ielāsmots sīkiem punktiņiem.

Apmēram divsimt soļu no kraujas aizas dibens sāka pacelties augšup, vēlāk izvērsdamies kāpienu virknē. Pārvarējuši pirmos pakāpienus, ģeologi apstājās pie pilnīci.stāvas, četrus metrus augstas klints, kas aizsprostoja ceļu, jo uzrāpties pa gludo rūdas sienu nebija nekādas iespējas.

Makšejevs sarūgtināts paklauvēja ar āmuru pa stāvo sienu un iesaucās:

— Tālāka ceļa nav, un mūsu cerības atklāt zelta dzīslu sabrukušas!

— Jā, vajadzēs uzmeklēt citu aizu.

— Kas tad tas? — Makšejevs sirdījās. — Nedodama mums zeltu, klints grib man atņemt vienīgo āmuru.

Šis izsauciens biia izskaidrojams ar to, ka āmurs šķita sienai it kā pielipis, un zelta meklētājs velti mēģināja to atraut no klints.

Tikām Kaštanovs, apskatot aizu blakus kāpienam, pagriezās ar plecu, uz kuras karāiās bise, un juta, ka viņu pievelk kāds varens spēks. Bise iešķindējās pret sienu, un ģeologs vairs nevarēja no tās atrauties.

— Tad nu gan šajā rūdā ir spēcīgs magnētisms! — viņš iesaucās, sapratis, kas par lietu. — Šī magnētiskā rūda pievilkusi kā jūsu āmuru, tā manu bisi.

— Bet kā mēs tos atbrīvosim? Nevar taču šīs tik nepieciešamās lietas atstāt par mūžīgu piemiņu mūsu neveiksmīgajai ekspedicijai?

Kaštanovs izlīda no siksnas, bet bise palika cieši piekļauta sienai. Tikmēr Makšejevs, satvēris āmuru ar abām rokām, rāva to visā spēkā un atrāva no sienas. Pēc tam abi ķērās pie bises un kopīgiem spēkiem atbrīvoja to no klints.

— Neko darīt, dosimies atpakaļ! — Kaštanovs ieteica. — Ar dzelzs priekšmetiem rokās mēs tikai nomocīsimies.

— Pagaidiet, es izdomāju līdzekli, kā tikt augšā. Bises atstāsim šeit. Šaiā kailajā aizā neviena zvēra nevar būt.

— Nu, un tad?

— Lūk, paskatieties!

Makšejevs sameklēja starp šķembām stūrainus, pietiekami lielus rūdas gabalus un sāka tos ar gludo pusi pielikt pie kāpienu svērteniskajām malām. Gabali tūlīt pielipa un turējās cieši pie klints. Pielipušie rūdas gabali izveidoja kāpnes, pa kurām ar zināmu risku varēja uzlīst augšā.