V. Obručovs - Plutonija

Šī pleziozauru zivju zveja, kurai ceļotāji sekoja ar lielu interesi, beidzās ar kautiņu. Abi pleziozauri reizē satvēra vienu un to pašu zivi, droši vien pietiekami lielu, un katrs centās to izraut otram no rīkles.

Vienam tas izdevās, un viņš metās bēgt. otrs sekoia, panāca un apvija savu kaklu pretinieka kaklam, lai piespiestu zivi palaist. Savijušies kakli locījās gan uz vienu, gan otru pusi, tumšie ķermeņi spiedās kopā, īsās astes un aizspuras nikni kūla ūdeni, uzšļācot gaisā veselas strūklas. Beidzot viens pleziozaurs saniknojās, palaida zivi, iecirta zobus pretinieka kaklā un ievilka to dzelmē. Ūdens vēl ilgi viļņoja tajā vietā, kur pazuda abi nezvēri.

Pēc stundas Gromeko un Kaštanovs. krastā salasīdami bangu izmestos koka gabalus, ieraudzīja viļņos šūpojamies tumšu masu. Ūdens to nesa gar krastu, pamazām tam tuvinot, un beidzot šī masa apstājās, droši vien atdūrusies sēklī.

Atgriezušies ar malku pie telts un atraduši abus biedrus jau guļam, viņi atsēja vienu laivu un aizbrauca pie tumšās masas. Izrādījās, ka tas bija viens no pleziozauriem, uz kura līķa jau sēdēja kaut kādi lieli putni un to plosīja. Citi — mazāki riņķoja gaisā virs tā, acīm redzot gaidīdami savu kārtu pamieloties, un izdeva

Varzu kurkstiem līdzīgas skaņas. Viņu kustības lidojumā atgādināja sikspārņus.

Baru nācās izgaiņāt ar vairākiem šāvieniem, lai tuvotos nogalinātajam pleziozauram, kura galvu ar kakla augšdaļu vēl saistīja tikai ādas driskas, ko pretinieka zobi bija saplosījuši. Beigtais dzīvnieks peldēja ar vēderu uz augšu, sliedams ārā no ūdens savas milzīgās aizspuras. Vēdera kailā āda bija zaļganbrūnā krāsā.

Izvilkt pleziozauru krastā nebija iespējams: viņa ķermenis bija garāks par diviem metriem, aste nedaudz īsāka, bet kakls vēl garāks. Pakaļējās spuras sasniedza gandrīz pusotra metra.

Nošautie putni izrādījās divu ģinšu ķirzakas [13] Pterodaktiļi jeb lidojošās ķirzakas — izmiruši juras un krīta perioda rāpuļi. Tiem bija lieli žokli ar koniskiem zobiem, garš kakls, — dažiem gara aste. Priekšējos un pakaļējos kustību locekļus savienoja plēve, tā ka šīs ķirzakas varēja lidot līdzīgi sikspārņiem. Pterodaktiļi bija dažāda lieluma — no peles apmēriem līdz metram un sešus metrus gariem izplestiem spārniem. : lielākās (pterodaktiļi) pārsniedza ērgli, mazākās bija pīles lielumā.

Kā vieniem, tā otriem bija lielas galvas ar zobotiem knābjiem, kails ķermenis un lidplēve, kas savienoja priekšējos un pakaļējos kustību locekļus kā sikspārņiem. Sīkākās ģints piederīgiem bija gara aste.

Nākošajā dienā laiks braucienam pāri jūrai izrādījās labvēlīgs. Debesis bija gandrīz bez mākoņiem, pūta neliels ziemeļu vējš, kas ļāva pielietot buras, bet nesacēla lielus viļņus. Gatavojoties ceļam, rūpīgi pārbaudīja laivas un plostu un starp diviem ķekšiem, kas aizvietoja mastus, uzvilka telts audeklu. Krastā uz Makšejeva uzceltās koku piramidas vēl novietoja kārti ar baltu karogu par orientieri atgriežoties. Nedaudz tālāk no krasta, pašā.saaudzēs malā, ko piekrastes bangas varēja aizsniegt tikai izņēmuma gadījumos, smiltīs izraka bedri un tur paslēpa savāktās kolekcijas — kalnu iežus, herbārijus, dzīvnieku galvaskausus, kaulus un ādas, lai neriskētu tos braucienā saslapināt un nevadātu līdzi lieku šttiagumu. Virs aizbērtās bedres no izskalotajiem kokiem uzcēla otru piramidu, lai kaut kādi dzīvnieki, ādu smaku vilināti, nevarētu to atkārpīt. Pie piramidas piekāra pudelīti ar īsu ekspedicijas ce|a aprakstu no jurtas līdz jūras krastam.

Pabeiguši šos darbus, ceļotāji sēdās laivās un devās ceļā, turēdami kursu tieši uz dienvidiem, uz tālē tikko saredzamo pretējo krastu. Kad kuģis mazliet attālinājās no krasta, vējš sāka pūst burās un gaita stipri paātrinājās.

Aizpeldējuši no jūras ziemeļu krasta, ceļotāji varēja labāk spriest par tā vispārējo raksturu. Abās pusēs, austrumos un rietumos no Makšejeva upes grīvas, krastu apņēma tā pati augstā, zaļā siena, kuru dažās vietās pārtrauca līdzīgu upju grīvas. Piramida ar karogu spilgti atdalījās pret zaļo fonu. Ne kalnus, ne pat pakalnus aiz saaudzēs joslas.nevarēja redzēt, un acīm redzot šim jūras krastam pieguļošais apvidus ievērojamā platībā bija zems, mežains un purvains līdzenums.

Pēc divu stundu brauciena nolēma atpūsties, ļaujot kuģim turpināt ceļu tikai ar burām.

Jūra bija gandrīz mierīga. Viegls vējiņš tikko ņirbināja tās virsmu, kas tālu no krasta likās gluži tuksnesīga. Dziļums bija liels, jo simts metru garā auklā piesietais atsvars dibenu neaizsniedza. Citu mērrīku ceļotājiem nebija. Atpūtušies viņi atkal ķērās pie airiem un airēja kādu stundu.

Tagad ceļotāji atradās apmēram jūras vidū, jo abi krasti likās vienlīdz tālu. Drīz vējš sāka pūst mazliet spirgtāk, gaita paātrinājis. Jau varēja labi saskatīt augstas klintis melnā, violetā un iesarkanā krāsā, kuras kāpņveidīgi pacēlās zemes iekšienē. Klintis stiepās gar pašu krastu, bet pa labi deva vietu meža zaļajai sienai. Vēl tālāk pa labi šo sienu nomainīja augsti, sarkanīgi pakalni, kas sniedzās gan līdz pašam ūdenim, gan atdalījās no tā ar šauru zaļumu joslu.

Kad ceļotāji tuvojās krastam, jūra sāka atdzīvoties. Parādījās milzu medūzas līdz metram caurmērā, kas šūpoja viļņos savus recekļainos ķermeņus. Kad vīri pārstāja airēt, ūdenī varēja saskatīt sīku un lielu zivju barus. Brīžiem parādījās nantilusi, savas buras un sarkanos taustekļus virs sniegbaltās gliemežnīcas izlaiduši.

Divus kilometrus no krasta jūras iemītnieku skaits vēl pavairojās. Ūdensaugi vietām veidoja veselas peldošas salas, un airi ar grūtībām grima to zaļajā masā. Vietām līdz ar šo augu stiebriem varēja izcelt no jūras sīkus gliemjus, zivtiņas un kukaiņus.

Iemeta improvizēto loti. Dziļums izrādījās divdesmit pieci metri. No šejienes bija labi saredzama baltā piekrastes un viļņu josla klinšu piekājē.

Līdz šim ceļojums bija veicies lieliski un līdzinājās izpriecas braucienam. Taču ceļotājiem bija lemts pārdzīvot arī satraucošus mirkļus. Apmēram kilometru no krasta metrus trīsdesmit no kuģa virs ūdens ātri izšāvās plēsoņas galva un, graciozi uz garā kakla šūpodamās, sāka doties pretim kuģotājiem. Ķirzaka peldēja lēni, vērodama cilvēkus, kurus līdz ar kuģi viņa acīm redzot noturēja par kādu lielu, neredzētu zvēru.

Bises ar sprāgstošajām lodēm bija jau sagatavotas, un, kad pleziozaurs piepeldēja tuvāk, atskanēja divi šāvieni. Abas lodes trāpīja mērķi. Slaidais kakls noraustījās, no pusatvērtās rīkles izšļāca asinis, galva bezspēkā noslīga uz sašķaidītā kakla, un dzīvnieks sāka ūdenī nāves cīņu, saceldams tādus viļņus, ka jūras braucējiem vajadzēja steidzīgi attālināties, lai tie nenogremdētu laivu.

Vīri sparīgi airēja uz krastu, kad tiem garām, uzbangojot divas viļņu grēdas, līdzīgi zemūdenei aizjoņoja tumša masa. No ūdens pacēlās zaļganbrūna mugura un gara, milzīga galva, kas atgādināja krokodila galvu. Pusplētis asiem zobiem pilno rīkli, nezvērs traucās pie beigtā pleziozaura, cerēdams uz vieglu laupījumu.

— Tas droši vien ir ichtiozaurs! — Kaštanovs iesaucās, skatieniem pavadīdams veiksmīgo ķirzaku.

— Nu, šis riebeklis ir vēl sliktāks par iepriekšējo, — aizrādīja Makšejevs. — Tas var brīvi satvert un pārkost cilvēku uz pusēm.

— Un ūdenī to grūti ieraudzīt un nošaut, — noteica Gromeko.