V. Obručovs - Plutonija

Šīs skaistās ainas pārsteigti, ceļotāji ievilka airus. Laivas lēni peldēja pa straumi, bet airētāji baudīja neredzēto skatu. Papočkins sameklēja tauriņu ķeramo tīkliņu, un pēc ilgiem mēģinājumiem vienu spāri noķēra. Bet, kad viņš to izņēma no tīkliņa, viņa ar saviem žokļiem sāpīgi iekoda zoologa pirkstā, un samulsušais zinātnieks spāri atkal palaida.

Nepārtrauktā zaļā barjera, kas apņēma krastu, neļāva piebraukt malā, un ilgajā braucienā nogurušie ceļotāji acīm redzot velti meklēja kaut nelielu, tīru pļaviņu nakts apmetnei.

Tikām sāka mocīt arī izsalkums, bet kosu zaļās sienas kļuva arvien biezākas un biezākas.

— Ek, vajadzēja apstāties, stepei beidzoties! — Gromeko iesaucās.

— Citreiz būsim gudrāki; — Makšejevs pasmējās.

Kilometrs aizslīdēja aiz kilometra, bet zaļās sienas nemitējās. Beidzot aiz upes pagrieziena kreisajā krastā parādījās zema, zaļa svītra. Ūdenī iesniedzās gara un šaura zemes strēle, kas pēc tam pārgāja sērē un bija apaugusi vienīgi ar kosām. Neko labāku necerēdami, nolēma apstāties še un attīrīt sev brīvu laukumu. Laivas ievadīja līcītī starp strēli un krastu, izvilka mednieku nažus un sāka cīņu ar kosām. Tas tomēr izrādījās grūts darbs: resnie, ar kramaini pārbagātie stiebri nažu cirtieniem nepadevās, bet nogrieztie slēja asus stuburus, uz kuriem nevarēja ne sēdēt, ne gulēt.

— Pamēģināsim tās izraut ar saknēm, — ieteica botāniķis. — Mīkstajā upes sanesumā kosas nevar būt pārāk stingri iesakņojušās.

Tas izrādījās labs padoms; kosas varēja viegli izraut no zemes, un pēc pusstundas ceļotāji jau bija attīrījuši laukumu teltij un ugunskuram. Bet ugunskuru nevarēja sakurt: zaļās kosas nedega. Nevarēja ne vien pagatavot vakariņas, bet pat uzvārīt "tēju. Bez tam no kosām pacēlās veseli divdesmit milimetru lielu sabiedētu odu bari, no kuriem varēja paglābties tikai ar ugunskura dūmiem.

— Pagaidiet, — sacīja Gromeko. — Braucot šurp, es pavisam tuvu redzēju no biezokņa izlikušu sausa koka stumbru. Jādabū tas!

Apbruņojušies ar cirvjiem un virvi, Gromeko un Makšejevs atraisīja vienu laivu no plosta un aizbrauca pa upi augšup. Pāris.simts soļu no apmetnes viņi ieraudzīja biezoknī izslējušos resnu, nokaltušu koku ar dažiem zariem. Taču koks izrādījās tik augstu virs ūdens, ka to nevarēja aizsniegt ne ar roku,ne cirvi.

— Pamēģināsim aizmest aiz zara virvi, varbūt tas nolūzīs, — ierosināja Makšejevs.

Aizķēries aiz kosām, Gromeko noturēja laivu uz vietas, bet Makšejevs uzmeta resnajam zaram virvi un sāka vilkt. Zars nolūza, bet pats koks sāka brikšķēt.

— Atlaidiet laivu, palīdziet vilkt! — viņš uzkliedza biedram.

Stāvēdami nedrošajā laivā, tagad abi satvēra virvi un sāka sparīgi vilkt. Koks nolūza, visā sparā atsizdamies pret laivas priekšgalu, kura zem tā smaguma sāka grimt. Gromeko tikko paguva satvert kosas un pievilkt pie tām laivas pakaļgalu, kad priekšgals pazuda zem ūdens.

— Skandals! Ko mēs tagad iesāksim? — Makšejevs iesaucās.

Abi sēdēja laivas pakajgalā, kājām ūdenī, ar vienu roku turēdamies pie kosām, ar otru pie virves, kas neļāva kļūmīgajam kokam aizpeldēt pa straumi.

— Izkļūt krastā nevar, ūdens izsmelšanai nav trauka, atliek vienīgi saukt kādu palīgā, — Gromeko sacīja.

Abi sāka ūjināt un saukt. Sākumā neviens neatsaucās, bet tad viņi izdzirdēja Kaštanova balsi prasām, kas noticis.

— Brauciet kāds mums palīgā, paņemiet spaini, mūsu laiva nogrima!

— Tūlīt ieradīšos! — skanēja atbilde.

Šajā mirklī no ūdens blakām laivas nogrimušajam priekšgalam parādījās milzu galva zaļbrūnā krāsā ar īsu, platu purnu un mazām ačtelēm zem plakanās pieres. Dzīvnieks kādu laiku skatījās pārsteigumā sastingušajos cilvēkos, bet pēc tam, atplētis rīkli un atklājis divas asu zobu rindas, sāka rāpties uz laivas priekšgala, kas zem nezvēra smaguma iegrima vēl dziļāk. Parādījās īss un resns kakls, tad kaila ķermeņa daļa. Plato priekšējo ķetnu nagi ķērās pie laivas malas.

Braukdami pēc malkas netālu no apmetnes, mednieki nebija paņēmuši bises un tagad izrādījās neapbruņoti aci pret aci ar kādu nepazīstamas sugas rāpuli, neapšaubāmi gaļas ēdāju un ļoti spēcīgu. Viņu cirvji bija palikuši laivas priekšgalā un tagad atradās ūdenī, jau zem ienaidnieka ķetnām.

— Ātrāk piesieniet savu nazi pie aira! — Makšejevs kliedza. — Es pamēģināšu aizturēt briesmoni ar otru airi.

Viņš izvilka savu nazi un paņēma zobos, tad paķēra airi un visā spēkā iegrūda nezvēra pusatvērtajā rīklē. Spēcīgais trieciens pa aukslējām un pa mēli dzīvnieku pārsteidza. Tas krampjaini saspieda žokļus. Atskanēja krakšķis, asie zobi drupināja koku un iegrauzās aira skārda apkalumā. Makšejevs grūda airi rīklē arvien dziļāk un dziļāk, bet tas saīsinājās, jo žokļi strādāja un izspļāva asiņainas koka drumslas.

Bet tad, paguvis ar zābaka siksnu piesiet otram airim lielu mednieka nazi, aiz Makšejeva piecēlās Gromeko un ietrieca šo improvizēto šķēpu briesmoņa acī. Pēdējais trakās sāpēs rāvās sāņus, izrāva no Makšejeva rokām airi un pazuda upē, mirkli parādīdams savu plato, zaļbrūno muguru ar divām zvīņu rindām gar mugurkaulu un īsu, resnu asti, kas tik stipri sitās pret ūdeni, ka aplēja abus medniekus ar ūdens šļakatām un strūklām no galvas līdz kājām.

Dzīvnieka kustības atrāva no krasta laivu, un tā pilnīgi nogrima ūdenī.

Tajā brīdī Kaštanovs, kas steidzās palīgā, jau tuvojās katastrofas vietai. Izbraucis no līkuma, viņš ieraudzīja briesmoņa uzbangoto ūdens virpulstabu, bet nesaprata, kas noticis. Viņam garām, viļņos šūpodamies, ienirdams un paceldamies, peldēja sausais koks. Airētājs to noturēja par krokodilu un gribēja gāzt ar ķeksi. Bet tajā mirklī atskanēja Gromeko kliedziens. Negribējās zaudēt guvumu, kas bija maksājis tik lielas pūles.

— Baļķi, ķeriet baļķi! Tā ir mūsu malka!

Kaštanovs aizķēra koku ar ķeksi, piesēja ar virvi un beidzot piebrauca pie biedriem, kas līdz jostas vietai stāvēja ūdenī. Pēc neilgas piepūles izcēla laivu, izsmēla no tās ūdeni un ar ieguvumu atgriezās apmetnē, kur Papočkins nikni atgaiņāja odus, bet Ģenerālis glābās no tiem, līdz ausīm iebridis upē.

Koku ātri izvilka krastā, sacirta malkā, un drīz jautri iesprēgājās ugunskurs. Tajā sasviestās kosas deva tik kodīgus dūmus, ka odi metās bēgt, bet Makšejevam un Gromeko, kuri pie uguns žāvējās, asaras plūda straumēm.

Noklausījies viņu stāstu par ūdens briesmoņa uzbrukumu, Kaštanovs aizrādīja:

— Es domāju, ka tā bija ķirzaka, tās dzimtas pārstāvis, kura uz mūsu planētas izmirusi terciarajā periodā.

— Vai ichtiozaurs [10] Ichtiozauri — juras un krīta perioda jūras ķirzakas ar zivju un ķirzaku pazīmēm (no tā arī cēlies nosaukums): zivjveidīgs ķermenis, bez kakla, izstiepta galva un knābim līdzīga mute, kā delfinam sjarā aste nobeidzas ar spuru, tāpat spura arī uz muguras, priekšējie un pakaļējie kustību locekļi spurveidīgi, ķermeni sedz kaila āda. Dažas sugas sasniegušas 8–9 metru garumu. ? — ieprasījās Makšejevs, kaut ko atcerējies no kalnu fakultatē izņemtā paleontoloģijas kursa.

— Nē, spriežot pēc jūsu stāsta, tas gan ne. Ichtiozaurs bijis daudz lielāks, ar savādāku galvu un dzīvojis agrāk, juras periodā. Jūsu draugs drīzāk līdzinās nelielam krīta laikmeta krokodilam.

— Jā, ar ichtiozauru jūs tik viegli netiktu galā, — Papočkins piebilda, — bet pleziozauram bijis garāks kakls par jūsu airi, un tas viegli būtu jūs saķēris tieši no ūdens, nemaz nelīzdams laivā.