V. Obručovs - Plutonija

Atpūties no neprātīgā skrējiena, viņš atgriezās pie krūmiem, atrada savu bēgot no degunradžiem pamesto bisi, bet tad sāka meklēt medījumu — mazo degunradzēnu, kura dēļ bija pārcietis tādas izbailes. To atrast nenācās grūti, jo apaļais ķermenis, kas atgādināja krietnu mučeli, nomīdītajā zālē bija tālu saskatāms. Tad viņš uzmeklēja savus biedrus, un visi kopā, ar ādām, galvas kausiem un gaļu smagi apkrāvušies, devās atceļā uz apmetni, kur Makšejevs jau uztraucās par viņu ilgo prombūtni. Kaut gan bija sēdējis uz vietas, arī viņš nebija palicis bez medījuma. Teltij bija piezadzies plēsonis, droši vien lai saplosītu Ģenerāli, bet tā vietā saņēma lodi. Tas bija vilkam līdzīgs dzīvnieks, bet ar ļoti lielu galvu, kaķveidīgu ķermeni un samērā lielām krēpēm uz galvas un kakla. Kaštanovs atzina, ka tam jābūt tagadējo vilku pliocena laikmeta priekštecim.

Kamēr katlā vārījās antilopes gaļa, bet uz iesma cepās viss mazais degunradzēns, ceļotāji sakārtoja dienā iegūtos pārbagātos materialus.

Strādādami viņi ievēroja, ka gaisma pavājinās un kļūst vēl sarkanīgāka nekā parasti. Pacēluši galvas, lai noskaidrotu šīs parādības iemeslus, viņi pārliecinājās, ka debess skaidra, bet pats Plutons spīd blāvi, un vienā diska pusē redzami daudz lielu, tumšu plankumu.

Gaismai pavājinoties, sāka pazemināties arī temperatūra, kas šajās dienās jau bija aizsniegusi +28° ēnā. Pēdēio parādību varēja apsveikt, bet pirmā iedvesa zināmas bažas.

— Bet ja nu Plutons tagad pavisam nodziest? — Gromeko jautāja, jo vakariņu laikā konstatēja, ka gaisma turpina pavājināties un melno plankumu skaits uz diska pavairojas.

— Un mēs pēkšņi atrādīsimies pilnīgā tumsā, kurai pakāpeniski sekos arī polarais aukstums, — Papočkins piebilda.

— Bet musu siltie apģērbi palika tālu ziemeļos jurtā! — iesaucās Makšejevs.

— Es domāju, ka šī gaismas pavājināšanās ir pagaidu parādība, — sacīja Kaštanovs. — Spriežot pēc sarkanās gaismas un tumšo plankumu daudzuma, Plutons tiešām atrodas.savas degšanas pēdējā periodā. Bet šis periods vēl var turpināties simtiem un tūkstošiem gadu. Pasaules izplatījumā novērojamās, Plutonam līdzīgās zvaigznes laikiem nobāl, gandrīz nodziest, bet tad atkal uzliesmo. Viņu masā esošie siltuma krājumi vēl ir ļoti lieli, un garoza, kas atdziestot rodas to virspusē un veido arī mūsu saskatāmos tumšos plankumus, uz šo krājumu rēķina atkal un atkal sadrūp un izkūst. Uzreiz spīdeklis nevar nodzist.

— Bet ja Plutons beidz degt aiz skābekļa trūkuma? Tam vajadzīgo skābekli taču iegūst no mūsu planētas kopīgās atmosfēras, kas ieplūst pa polāro atveri.

— Par to ļoti jāšaubās, jo savas degšanas miljonu gados Plutonam vajadzēja sadedzināt visu mūsu atmosfēras skābekli un zemes iedzīvotāji jau sen tad būtu noslāpuši slāpekli. Visuma pašspīdošo ķermeņu degšanas procesi mums vēl pārāk maz pazīstami un varbūt noris.savādāk nekā uz mūsu zemes novērotie. Iespējams, ka tur skābeklis atjaunojas kā citu ķīmisku elementu sadalīšanās produkts. Pēdējo gadu atklājumi par radija pārveidošanos mūs spiež citādi skatīties uz to elementu pastāvību, kas agrāk šķita neapstrīdama patiesība.

— Vārdu sakot, «draugs Horacij, pasaulē ir vēl daudz lietu, kuras mūsu gudrie nenoiauš», bet Plutonijā mēs ik dienas pārliecinājāmies par šī Hamleta izteiciena pareizību, — sacīja Gromeko un ieteica doties gulēt, izmantojot tumsu un vēsumu.

Arī dzīvnieku pasaule mežā juta, ka dabā viss nav kārtībā. Putni bija pilnīgi apklusuši, un to dziesmu un čivināšanas vietā atskanēja dažādu zvēru satrauktie brēcieni. Ģenerālis, galvu izslējis, reizēm iegaudojās.

Bet ceļotāii, iekūruši telts priekšā ugunskuru, gulēiaciešā miegā, šīs skaņas nemaz neievērodami, un nogulēja ilgāk, nekā parasts.

Pamazām visi pamodās, kaut gan vēl arvien valdīja tumsa. Visu apņēma iesarkana krēsla, bet Plutona disku klāja neskaitāmi tumši plankumi, un tā gaismas spēks bija pavājināts par deviņām desmitdaļām. Šajā apgaismojumā lapas un zāle likās gandrīz melnas tāpat kā pati debess. Apkārt valdīja dziļš klusums — ne putni, ne zvēri, ne kukaiņi neizrādīja nekādu dzīvības pazīmju, un vienīgi brīžiem atlidojis vējiņš iešalcās lapotnē. Šis klusums bija pilns baiguma.

Apspriedušies nolēma, ka būtu bīstami šādā krēslā braukt pa nepazīstamu upi starp divām mežu sienām, ko pārpildīja dažādi plēsoņi, kas varēja uzbrukt ceļotājiem. Viegli varēja uzskriet sēklī vai uzdurties siekstai, kas buru audekla laivām bija ļoti bīstami.

— Bet ja nu šī krēsla turpināsies nedēļām un mēnešiem? — Gromeko ievaicājās. — Vai mēs tiešām sēdēsim uz vietas? Pārtikas mums pietiks tikai trim četrām dienām.

— Kāds jūs savādnieks! — atbildēja Kaštanovs.

— Jūs tūlīt nododaties visdrūmākajiem secinājumiem. Nogaidīsim kādu dienu, bet tad padomāsim, vai doties uz priekšu vai atpakaļ.

— Bet pavaļā labosim laivas, uztaisīsim plostu un veiksim citus mājas darbus, — sacīja Makšejevs.

— Laivās jau radusies sūce.

Šim priekšlikumam visi piekrita, un ugunskura gaismā ķērās pie darba. Izlaboja laivas un nozāģēja lielus bambusus, kas auga upmalas tuvumā. Tas prasīja daudz laika, jo celtnieku rīcībā bija tikai neliels rokas zāģis. Pēc tam stumbriem notīrīja zarus un sazāģēja tikpat garos gabalos kā laivas, un sasēja no tiem pusotra metra platu plostu, kuru gribēja novietot starp abām laivām. Uz plosta paredzēja novietot lielāka apjoma mantas un apklāt ar ādām. Abas ar plostu savienotās laivas kopā veidoja kaut ko līdzīgu drošam, vieglam un pietiekami kustīgam prāmim.

Darbi aizņēma veselu dienu. Šajā laikā Plutona diska novērojumi rādīja, ka tumšo plankumu skaits nemazinās, bet arī nepalielinās. Ceļotāji apgūlās agri. Blakam teltij dega neliels ugunskurs. Ģenerālis atradas pie telts ieejas, un ceļotāji cerēja mierīgi gulēt, tikai retumis izejot piesviest malku.

Bet Šīs cerības gluži nepie;pildījās. Tikko teltī viss apklusa un apkārtējā biezoknī sāka čabēt, Ģenerālis ausījās un ņurdēja, čaboņa norima, un suns nomierinājās. Pēc tam čaboņa atkal atjaunojās, it kā krūmos ap klajumu klaiņotu kāds zvērs, izlūkodams medījumu, bet neiedrošinādamies lēkt laukā. Lai visiem nevajadzētu būt nomodā, nolēma stāvēt sardzē pēc kārtas, un Papočkins pirmais apsēdās pie ugunskura ar bisi rokās. Čaboņa gan attālinājās, gan tuvojās, un beidzot pie tās zoologs tā pierada, ka cieši iemiga. Liesmas pamazām nodzisa, un ugunskurs pārvērtās gruzdošu ogļu kaudzē.

Pēkšņi suns nikni ierējās. Papočkins pamodās un klajuma malā ieraudzīja lielu plēsoni, kas bija līdzīgs lauvam, bet ar īsākām krēpēm un no pusatvērtās rīkles izspiestiem ilkņiem kā zobentīģerim. Plēsonis stāvēja neziņā, bet Ģenerālis, skaļi riedams, asti iemiedzis, atkāpās aiz ugunskura, tuvāk teltij.

Ātri atguvies, zoologs pacēla bisi un izšāva uz zvēru, kas atradās soļus divdesmit attālu. Lode trāpīja krūtīs, tomēr zvēram vēl pietika spēka lēcienam; tas nokļuva ogļu čupā, apsvilināja vēderu un novēlās pie telts. Ar pakaļējo ķetnu viņš trieca pa telts audeklu, pārplēsa to no augšas līdz apakšai un aizķēra Makšejeva zābakus, kas atradās tā pagalvī. Priekšējā ķetna, drudžaini raustīdamās, tik tikko neskāra Kaštanova seju, sašķaidīja kabatas pulksteni, kas bija novietots cepurē uz zemes un saplēsa cepuri driskās. Ģenerāli, kas spiedās pie telts ieejas, trešās ķetnas trieciens iesvieda teltī. Suns ieguva dažas skrambas un pilnā sparā uzkrita Gromeko, kas saldi gulēja pie dibensienas.