V. Obručovs - Plutonija

— Cik še jauka daba, ja to pavēro no laivas, — viņš noteica. — Bet izkāp krastā, neiziesi caur biezokni, nepaspersi ne soli, neuzdūries kādam indīgam vai plēsīgam zvēram. Vienkārši grūti ticēt, ka pēc daudzu dienu ilgas cīņas ar ledājiem, miglu un puteņiem mēs peldam pa upi, kas tek pa mūsu zemes iekšējo virsmu. Un tik tuvu šiem ledājiem atrodas daba, kas atgādina Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežus. Būtu interesanti uzzināt, zem kāda Ziemeļamerikas platuma grada mēs pašreiz atrodamies.

— To nav grūti noteikt, ja atzīmē uz kartes mūsu maršrutu, sākot no ledus vaļņa. Es domāju, ka mēs vēl esam tikai zem Bofora jūras, zem ļoti augsta platuma grada vai labākā gadījumā zem Aļaskas ziemeļu krasta tundras. Tur ir velnišķīgi auksts, ledāji, baltie lāči, bet še krāšņs augājs, tīģeri, nilzirgi un čūskas.

Šajā mirklī Makšejevs ieraudzīja ūdenī skaidru saules attēlu, strauji pacēla galvu un iesaucās:

— O, sarkanā saulīte beidzot parādījusies pie skaidrām debesīm! Paskatieties!

Ceļotājiem, kas bija pieraduši redzēt Plutonu tikai caur biezāku vai plānāku miglas plīvuru vai mākoņiem, vēl nebija priekšstata par debess krāsu un šī zemes spīdošā kodola īsto izskatu. Tagad migla bija saīrusi, veidojot blāķainus mākoņus, kuru spraugās varēja redzēt skaidru debesi, tomēr nevis gaišzilas kā zemes augšējā virspusē, bet tumši zilas.

Zenitā stāvēja Plutons, kura diametrs šķita nedaudz lielāks kā saulei.

Šis pazemes jeb «zemes iekšpuses» spīdeklis vispār atgādināja sauli pirms rieta vai drīzāk īsi pēc lēkta caur biezu atmosfēras slāni. Uz tā diska varēja atšķirt daudz tumšu dažāda lieluma plankumu.

— Šis centralais spīdeklis jeb mūsu zemes īstais kodols jau atrodas savas degšanas pēdējā stadijā, atgādinādams dziestošu sarkanu zvaigzni. Vēl brīdis — un tas nodzisīs! Uz iekšējās virsmas iestāsies tumsa, un visa šī krāšņā dzīvība pamazām aizies bojā, — Kaštanovs sacīja.

— Labi, ka mēs paguvām atkļūt šurp un ar to "iepazīstamies! — Makšejevs iesaucās. — Mazliet vēlāk mums būtu vajadzējis griezties atp.akaļ, jo mēs būtu ieraudzījuši priekšā tikai melnu nakti.

— Nē, es aizrādīju «vēl brīdis» ģeoloģiskā nozīmē. Pārrēķinot to zemes gados, tas varbūt līdzināsies veseliem gadu tūkstošiem, tā kā arī mūsu tālākajiem pēctečiem vēl būs izdevība izpētīt šo iekšējo virsmu un to pat kolonizēt.

— Pazemīgi pateicos! Pārvietoties uz zemi, kas nolemta bojā ejai mūžīgas nakts tumsā!

Raitās pārrunās laiks aizritēja nemanot, un abas laivas piebrauca pie apmetnes, kur Papočkins un Gromeko jau gaidīja ar vakariņām. Vārīts un cepts sivēns ar pakalnā botaniķa savākto savvaļas sīpolu aizdaru izrādījās ļoti garšīgs. Kopīgi nolēma, ka turpmāk lielāka vērība veltāma ēdamajiem augiem, saknēm un zālēm, lai padarītu ēdienu dažādāku. Visi sakņu un gaļas konservi bija atstāti jurtā un no krājumiem, līdzi paņemta tikai tēja, cukurs, kafija, nedauz sausiņu un aizdara, kā sāls, pipari un ekstrakti. Medībām un zvejai vajadzēja sagādāt galveno pārtikas sastāvdaļu, ko vietējās augu valsts produkti varēja krietni papildināt.

Atpūtas laikā telts tuvumā sakūra lielu ugunskuru un pēc kārtas stāvēja sardzē, jo sastapšanās ar tīģeri spieda baidīties plēsoņu uzbrukumu. Ikviens sargs tiešām arī dzirdēja tuvējā mežā dažādus trokšņus, brikšķus, izbiedētu putnu laišanos un klaigas, bet Ģenerālis bieži smailīja ausis un ņurdēja.

Nākošajā dienā brauciena pirmajās stundās apvidus saglabāja to pašu raksturu: turpinājās pakalni, kas ziemeļos bija klāti ar mežu, bet dienvidos plētās stepes. Upes krastos stiepās nepārtraukts mežs. Dienas apmetni ierīkoja kreisajā krastā, kuru Kaštanovs un Gromeko pēc pusdienas uzkāpa apskatīt. Augu valsts uzrādīja daudz jaunumu: jau atgadījās mūžzaļie augi — mirtes, lauri, lauru ķirši. Lazdas sasniedza milzu apmērus, sacenzdamās ar ozoliem, dižskābaržiem un vīksnām. Dienvidu nogāzē varēja sastapt dižskābaržus, cipreses, tūjas un īves. Krāšņas magnolijas raisīja savus lielos, baltos, smaržainos ziedus. Biezoknī gar upi atgadījās bambuss un dažādas lianas. Gromeko jūsmoja ik uz soļa.

Gaisa temperatūra ēnā šajā dienā sasniedza jau 25 grādus, jo ziemeļu vējš, kas līdz šim pavadīja ceļotājus, bija stājies. Gaiss kļuva smags, biezo mežu iztvaikojumu piesātināts. Pētnieki līda pa pakalna nogāzi tikai ar lielām grūtībām, sviedriem pārplūduši, kaut gan saule caur mākoņu plīvuru spīdēja nespodri.

Tveices iespaidā visa daba bija it kā sastingusi un pamirusi, putni un zvēri slēpās ēnā.

Pakalna virsotnē Kaštanovs un Gromeko apsēdās atpūsties un, pagriezušies pret zieme|iem, lai pārskatītu apvidu, ieraudzīja nepanesamās tveices cēloni: pie apvāršņa kā robota siena ar fantastiskiem torņiem pacēlās tuvā negaisa milzīgais, tumši violetais mākonis, ko priekšā ieskāva zili sarkans mutuļojošu mākoņu valnis, zem kura laistījās žilbinoši zibeņi. Šis valnis strauji tuvojās.

— Jāskrien pie laivām! — iesaucās botāniķis. — Tā droši vien būs tropiskā lietus gāze!

Abi traucās no pakalna, kājām pīdamies garajā zālē un stāvākajās vietās slīdēdami. Pēc desmit minūtēm viņi jau pieskrēja pie apmetnes, kur Makšejevs un Papočkins tos jau nepacietīgi gaidīja, nezinādami ko iesākt. Lietus straumes un visai iespējamās krusas triecienus telts varēja arī neizturēt. Upe varēja iziet no krastiem, nest izrautus kokus, tā ka arī laivās nevarēja justies drošībā. Lietderīgāk šķita visu izkraut krastā, izvilkt laivas un paslēpties krūmos.

Apspriežot šo plānu ar biedriem, Papočkins atcerējās, ka lejāk pa upi, mazas ekskursijas laikā dzenoties pēc lielas ūdens čūskas, viņš pakalna malā bija redzējis pārkārušos klinti, kas tos varēja pasargāt no lietus. Bet vajadzēja steigties. Negaiss ātri tuvojās! Viņi ielēca laivās, aizbrauca pie klints, un dažās minūtēs viss bija izkrauts un novietots patvertnē, kas izrādījās diezgan plaša, lai uzņemtu ne vien cilvēkus, suni un mantas, bet arī pašas laivas, ar kurām aizsprostoja vēja pusi.

Izdzinuši dažas nelielas čūskas, kas mitinājās klints plaisās, ceļotāji jau varēja mierīgi novērot lielisko atmosfēras katastrofas skatu.

Zili sarkanais valnis jau bija aizvēlies debesīm līdz pusei un aizsedza sauli. Apakšā tas šķita pilnīgi melns. Tas bija kaut kāds bezdibenis, kuru allaž pāršķīla zibens žilbinošās līkloču svītras, ko pavadīja tik spēji pērkoņa grāvieni, kādus neviens no novērotājiem vēl nebija dzirdējis. Cits citam sekoja gan apdullinoši sprādzieni, gan brīkšķi, it kā gabalos plēstu milzīgi stipru audumu, gari līdzīgi simt smago lielgabalu zalvēm.

Tuvējais mežs pirmajās vētras brāzmās dobji šalca. No ziemeļiem tuvojās vēl kaut kādi briesmīgi dārdi, kas lika nodrebēt un pamazām nomāca pat pērkona grāvienus. Likās, ka no turienes joņotu milzu vilciens, savā ceļā visu iznīcinādams.

Ceļotāji nobāla un satraukti skatījās uz visām pusēm.

Jau atlidoja viesulis. Gaisā virpuļoja neskaitāmas lapas, ziedi, zari, veseli ar visām saknēm izrauti krūmi un putni, kas nebija paguvuši paslēpties meža biezoknī: Kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Pārtraukumos starp apdullinošajiem pērkoņa grāvieniem apkārt viss svilpoja, šņāca un krakšķēja. Lielas lietus lāses un atsevišķi krusas graudi krita uz zemes un ūdenī, kas burbuļoja un putoja. Tad iestājās pilnīga tumsa, un vienīgi zibens gaismā atsevišķos mirkļos atklājās baiga ainava: šķita, ka viss mežs pacēlies gaisā un traucas līdzi lietus un krusas straumēm. Dārdi nomāca pat skaļāko kliedzienu ausī.