V. Obručovs - Plutonija

— Vakarā pastaigā ieraudzīsim kaut ko jaunu, — Gromeko aizrādīja. — Augu valsts pārmainījusies un liecina par šās vietas siltāku klimatu.

— Bez šaubām! — zoologs piekrita. — Vakar es vēl jutos kā Sibirijas ziemeļos, bet šodien daba man atgādina manu dzimto pusi — Krievijas dienvidus.

— Vai tik šodien mēs neuzdursimies īstiem tīģeriem? — Makšejevs secināja.

— Pareizākais gan būs nedalīties grupās, bet iet visiem kopā, lai veiksmīgāk novērstu briesmas, — ieteica Kaštanovs.

Pakalni pamazām kļuva augstāki, tā ka tos jau varēja nosaukt pat par nelieliem kalniem. To ziemeļu nogāzes klāja biezs lapu koku mežs, turpretim dienvidos plētās klajumi ar atsevišķiem kokiem un krūmiem. Kaut kur it kā bija saredzamas klintis, kas ļoti interesēja zoologu.

— Nu, šodien arī ģeologs kaut ko iegūs! — Makšejevs iesaucās.

— Sen jau bija laiks. Man āmurs noilgojies darba. Vienīgais pakalns tundrā taču pievīla tā gaidas! — Kaštanovs smējās.

— Un tāpēc apstāsimies nakts apmetnē, — ieteica Gromeko. — Šodien mēs esam nobraukuši ap simts kilometru.

Apmetnes vietu izraudzījās tuvu augsta pakalna piekājei, ko no upes labā krasta atdalīja pašaura dižmeža josla. Atspirdzinājušies ar uzkožamajiem un tēju, visi četri devās uz pakalnu. Pie telts atstāja garā valgā kokam piesieto Ģenerāli.

Caur mežu atrada taku, citādi biezoknis bija tik blīvs, ka bez cirvja nebūtu varējuši pavirzīties ne soli. Dažādi krūmi un vīteņaugi bija sapinušies ciešā, zaļā masā, kas apņēma taku no abām pusēm. Caur zaļo velvi virs galvām izspiedās tikai atsevišķi sarkanās gaismas stari.

Mednieki ar pielādētām bisēm soļoja klusēdami cits aiz cita, skatīdamies gan uz priekšu, gan augšā uz kokiem, kur nejauši varēja parādīties interesants medījums vai bīstams ienaidnieks. Bet bez sīkiem putniem un vāverēm nekā cita neredzēja.

Līdz nogāzei viņi aizgāja netraucēti un sāka kāpt pakalnā. Zāle sniedzās pāri ceļiem, un Gromeko, atpalikdams no citiem, aizrāvies vāca augus.

Kamēr zoologs apskatīja un aprakstīja paša nosistu lielu čūsku, Kaštanovs ar grūtībām atsita nelielu iežu paraugu. Tas bija kaut kāds savāds, ļoti stīgrs iezis dzeltenzaļā krāsā ar sīkiem sudrabaini balta metala lāsmojumiem. Apskatījis to caur lupu, ģeologs izbrīnā iesaucās:

— Vai zināt, no kā šīs klintis sastāv? Tām ir tāds pats sastāvs kā aerolitiem [5] Aeroliti jeb meteoriti — dzelzs vai akmens masas, kas nokritušas no pasaules izplatījuma uz zemes kā dažāda lieluma gabali, kuri virspusē apkusuši, io ātrajā lidojumā caur atmosfēru tie sakarst. Aerolits sastāv no dzelzs ar niķeļa un citu vieglo metālu piejaukumu. no mezosideritu virknes, daļēji dzelzs rūda, ar divina pa.matmasu un niķeļa dzelzs piejaukumu.

— Ko tas nozīmē? — apvaicājās Makšejevs.

— Tas nozīmē, ka ģeologu hipotēzēs par zemes garozas dziļāko slāņu sastāvu apstiprinās. Mēs acīm redzot atrodamies tā sauktās divina 2 joslas robežās — joslā ar smagajiem akmens iežiem, kas bagāti ar dzelzi un pēc sastāva izrādās identiski akmens meteoritiem, kas krīt uz mūsu zemi no starpplanētu izplatījuma un ir sīku planētu šķembas. Jādomā, ka mēs sastapsim vēl viengabalainākus metāliskos kalnu iežus.

Kad pienāca Gromeko, kas bija savācis veselu dažādu augu kūli, visi turpināja kāpt pa nogāzi augstāk, uzmanīgi iedami pa zāli, kur varēja slēpties indīgi rāpuļi. Reizēm apkārt tiešām varēja dzirdēt kaut ko aizčabam, bet ceļotāji nevēlējās bēgļus vajāt.

Pakalna virsotnē stiepās klinšu grēda. Un uz klintīm saulē sildījās neskaitāmas lielas ķirzakas dzeltenzaļā krāsā ar tumšiem plankumiem, tik līdzīgas akmeņu izciļņiem, ka Kaštanovs vienu pat satvēra ar roku un samaksāja ar sāpīgi sakostu pirkstu. Pēc tam viņš katru šādu izcilni vispirms pārbaudīja ar āmuru, baidīdamies vēlreiz kļūdīties.

Mitrajiem vējiem pievērsto pakalna ziemeļu nogāzi klāja biezs mežs, kura dziļumos bez cirvja bija grūti iekļūt. Mednieku apskatītā dienvidu nogāze bija pļava ar atsevišķiem kokiem. No pakalna virsotnes varēja pārredzēt tālu apvidu: uz dienvidiem, austrumiem un rietumiem aizstiepās līdzīgi vai augstāki pakalni, ziemeļos tie pazeminājās un izzuda, un šai pusē tālumā bija redzama nepārtraukta mežu josla, ko tikai vietām pāršķēla upju sudrabainās vītnes.

Mednieki sēdēja pakalna virsotnē, skatīdamies tālē, kad no meža, kas nobeidzās ziemeļu nogāzē dažus metrus zem klinšu grēdas, parādījās meža cūku bars. Priekšējais kuilis, ar gariem sariem uz muguras, milzīgiem, baltiem ilkņiem, apstājās un pacēla galvu ar ļauni kvēlojošām ačtelēm. Tā šņukurs, gaisu ostīdams, slējās arvien augstāk. Aiz viņa drūzmējās cūkas un dažāda vecuma sivēni. Šie daudznadži atšķīrās no zoologam pazīstamajām meža cūkām gandrīz vienīgi ar lielākiem samēriem.

— Lūk, arī vakariņas pašas atnāca pie mums! — sacīja Makšejevs. — Es domāju, ka savvaļas sivēnam uz iesma jābūt ļoti gardam.

— Sevišķas vajadzības nav, — atbildēja Gromeko, kas pārzināja pārtikas krājumus. — Mums vēl ir brieža gaļa.

— Rezerve tomēr netraucē. Medības ne arvien ir veiksmīgas.

— Bet vai jūs zināt, ka cūkas šaut nav pārāk droši, — Papočkins brīdināja. — Saniknots kuilis ir briesmīgs pretinieks.

— Uzkāpsim augstāk klintīs, kur tās nevarēs nokļūt, un nošausim pāris sivēnu, — Kaštanovs ieteica.

Uzrāpās pašā pakalna korē. Makšejevs ielika stobrā patronu ar renkuļiem un izšāva uz sivēniem. Bars, izņemot trīs sivēnus, kas spārdījās zālē, izklīda uz visām pusēm. Bet tad barvedis un cūkas pieskrēja pie klints un sāka skraidīt ap tās piekāji, velti pūlēdamās uzlēkt uz gludajiem izciļņiem, kas kustoņus vēl vairāk saniknoja. Pateicoties šim aplenkumam, mednieki varēja aplūkot cūkas pavisam tuvu. Kad zoologa ziņkāre bija apmierināta, radās jautājums, ko darīt tālāk.

— Tās taču var mūs aizturēt še veselām diennaktīm! Ēsma tām deguna galā, bet mums nav nekā, un arī sēdēt neērti, — Kaštanovs aizrādīja, — vajadzēs atgaiņāties ar šāvieniem.

Tajā brīdī Makšejevs, kas jau sen novērojis mežmali, iesaucās:

— Pie mums vai pie meža cūkām gar mežmali zogas liels zvērs: es saredzu tikai tā dzelteno muguru.

— Kur, kur viņš ir?

— Lūk, patlaban mugura bija redzama pie krūma, kas izvirzījies klajumā! Skatieties tagad krūmam pa labi!

Visi pievērsās norādītajam krūmam, un tiešām tā labajā pusē parādījās dzeltenbrūna, lēni kustoša masa, kurā varēja atšķirt tumšākas, gareniskas svītras.

— Atkal lācis! — Makšejevs secināja.

— Iespējams, ka šoreiz tas izrādīsies tīģeris, — Papočkins atbildēja. — Viņš zogas kā kaķis.

— Man šķiet, ka laiks šaut, — aizrādīja Kaštanovs.

— Uz ko šaut? Uz zvēru vai uz meža cūkām?

— Labāk uz meža cūkām. Ja tās skries uz mežu, viņas tieši uzdursies plēsonim, un tas viņām sekos. Ja tās pagriezīsies uz otru pusi, tas mainīs stāvokli un mēs varēsim zvēru labāk apskatīt vai nošaut, kad radīsies izdevība. Tagad redzama tikai mugura, un šāviņš var arī netrāpīt.

— Raidīsim uz meža cūkām sākumā vienu šāvienu, bet trīs bises lai seko plēsonim.

Zoologs, kas sēdēja uz klints izciļņa, notēmēja uz vadoni, kad tas ar priekškājām uzlēca uz kāpņa, pūlēdamies ar ilkņiem aizsniegt Makšejeva zābaku. Tiešais trāpījums kuili tūlīt nogāza, pārējie nobijās un metās bēgt uz mežu. Viņi jau gandrīz bija aizsnieguši mežmalu, kad tiem pa kreisi izlocījās dzeltenbrūnais plēsoņa ķermenis un vairākus metrus tālos lēcienos panāca meža cūkas. Divas no tām palika spārdoties zem naidnieka ķetnām, pārējās kviekdamas pazuda mežā.