V. Obručovs - Plutonija

No rīta pie brokastīm pārrunāja jautājumu, kuriem braukt pēc mamuta un vai vispār vērts pēc tā doties vai labāk negatavoties ceļojumam.

— Ja mēs būtu pārliecināti, ka vēl sastapsim mamutus, pēc tā nebūtu vērts braukt. Tas jau aprakstīts un nofotografēts. Bet, tā kā drīz sāksies mežs, iespējams, ka mēs tos vairs neredzēsim, jo viņi dzīvo tikai tundrā gar ledāju malieni, — sacīja Kaštanovs.

Tā brauciens pēc mamuta bija izlemts, un tajā piedalījās četri cilvēki ar trim nartām un suņiem.

Pie jurtas palika Gromeko, kas vēl pirms aizbraukšanas gribēja savākt ap pakalnu tundras pavasara augus, un Kaštanovs, kas posās atrakt pakalna nogāzi, lai noteiktu tā sastāvu, šis vientuļais pakalns tundrā viņam likās neparasts.

Grupa aizbrauca Papočkina vadībā, jo viņš zināja ceļu uz medību vietu. Ceļa nošāva vairākus purva putnus, kas klaiņoja tundrā upītes tuvumā, un ļoti sa-

vādu zaķi, kas drīzāk līdzinājās milzu lēcējpelei [1] Lēcējpele — mazs zīdītājdzīvnieks no grauzēju grupas ar loti īsu kaklu, zaķa galvu, lielām ausīm, garām ūsām un loti garu asti, loti īsām priekškājām un garām pakaļkājām. Dzīvo alās smilšainā zemē, pārtiek no sīpolaugiem un augu saknēm. un ļoti iepriecināja zoologu.

Mamuta ķermenis līdzenajā tundrā no tālienes atgādināja nelielu pakalnu. Piebraucot tuvāk, Igolkins, kam bija asāka redze, brīdināja pārējos, ka ap beigto dzīvnieku rosās kādi zvēriņi.

Atstājuši nartas zināmā attālumā, mednieki uzmanīgi tuvojās mamutam un pārsteigumā pēkšņi apstājās — kustīgie zvēriņi pazuda kā zemē ielīduši.

— Ehē! — iesaucās Papočkins, kad visi beidzot bija piegājuši pie mamuta. — Paskatieties, še kaut kas kopš vakardienas jau saimniekojis.

Likās, ka ap mamutu būtu rakušies milzu kurmji: ap nošautā dzīvnieka ķermeni bija uzbērtas zemes kaudzes kopā ar krūmu saknēm metru augstumā, bet mamuta pakajējā daļa gulēja bedrē, pār tundras virsu gandrīz nemaz vairs nepacel dāmās.

— Kaut kādi veikli kaprači! Man liekas, ka tie gatavojušies ierakt visu ķermeni zemē, varbūt lai paslēptu no vilkiem vai arī lai uzkrātu barības rezerves, — Makšejevs aizrādīja.

Igolkins pieveda vienu suni, kas, paostījis izrakņāto zemi, pēkšņi metās zem mamuta vēdera un izvilka no turienes aiz kājas kādu dīvainu zvēriņu, kas ar īsām ķepām izmisis atgaiņājās un kvieca kā sivēns. To nobeidza ar nazi, atņēma sunim un sāka aplūkot. Izrādījās, ka tas pēc ķermeņa uzbūves un krāsas ļoti līdzinājās āpsim.

Turpinot meklēt, atrada vēl dažus līdzīgus dzīvniekus, kas bija paslēpušies zem mamuta, ko tie tiešām bija dzīrušies ierakt zemē, lai pēc tam pamazām apēstu.

Šo neaicināto kapraču darbs traucēja iegūt visu mamuta ādu, un bija jāaprobežojas tikai ar ķermeņa kreiso pusi. Pēc tam izpētīja iekšas, atgrieza vienu priekšējo un pakaļējo kāju, nocirta vienu ilkni, izņēma aci, pusi smadzeņu, mēli un divus zobus. Turpat krietni pieēdināja suņus. Uz nartām novietoja arī vairākus lielus gurna un fileja gaļas gabalus, pēc kam grupa lēnām devās atpaka|ceļā. Kapracis, zaķis un putni bija šīsdienas zooloģiskais ieguvums, ar ko Papočkins varēja pilnīgi apmierināties.

— Lai kaprači aprok pārējo, — Borovojs pajokoja. — Kad mums pietrūks gaļas suņiem, mēs ar Igolkinu vēlreiz atbrauksim šurp pēc provianta. Bet varbūt izdarīsim to jau ātrāk, pirms gaļa nesasmok.

— Tad paņemiet līdz arī galvaskausu, — lūdza Papočkins. — Es domāju, ka kaprači to teicami notīrīs.

Tuvodamies jurtai, mednieki ieraudzīja, ka Kaštanovs un Gromeko aizņemti kādā savādā darbā. Viņi vilka no pakalna nogāzē izraktas bedres kaut kāda balta akmens gabalus un krāva kaudzē.

— Šis pakalns mūsu ekspedīcijai izrādījās īsta noliktava, — Kaštanovs pienākušajiem biedriem paskaidroja. — Lai noskaidrotu tā sastāvu, es izraku pusotrā metra dziļu bedri un šai dziļumā uzdūros blīvam ledum. Citā vietā izrādījās tas pats. Tad es iedomājos izrakt pakalna ledū alu, kas būs lielisks ledus pagrabs pārtikas un ādu uzglabāšanai. Mamuti un degunradži taču katru dienu neatskries pie mums vakariņām!

— Vai tiešām viss pakalns sastāv no ledus un tikai virsū pārklāts ar zemi? — jautāja Borovojs.

— Domāju gan! Sibirijas ziemeļos gadās atrast šādus izrakteņu ledus pagrabus. Vai nu tā ir liela, nejauši saglabājusies ziemas kupena, vai atslīdējušas ledus masas daļa. Pamazām to pārklājušas no šjūdoņa tekošo strautu dūņas un smiltis, tāpēc tas arī saglabājies. [2] Pakalns acīm redzot sastāvēja no izrakteņu lediem, kas saglabājies, pateicoties mūžīgajam sasalumam, nelielā dziļumā. Līdzīgi izrakteņu ledi nereti sastopami Sibirijas ziemeļos, sevišķi Ledus okeana krastu tuvumā.

Šis Kaštanova atklājums izrādījās ārkārtīgi noderīgs ceļotāju grupai, kas palika uz vietas, un bija ieguvusi tieši zem savas mītnes lielisku pārtikas krājumu glabātavu.

— Vēlāk mēs dziļumā ierīkosim lielu kameru ar īstām durvīm, — Borovojs paskaidroja.

— Un pakalna otrajā pusē vēl izraksim otru alu, kur ļoti karstā laikā turēsim suņus, — piebilda Igolkins.

Izkrāvuši nartas, visi sāka palīdzēt Kaštanovam un Gromeko ierīkot pietiekamas telpas, kur uzglabāt atvestās mamuta daļas un degunradža gaļas atlikumu. Kad telpa bija gatava un piepildīta, tās ieeju aizkrāva ar ledus gabaliem un aizsprostoja ar slēpēm un nartām, lai pie krājumiem nepiekļūtu suņi.

Nākošā rītā sāka gatavoties aizbraukšanai. Izšķiroja visu bagažu. Konservus, spirtu un jukolu salika ledus pagrabā, uz nartām novietoja laivas un pārējo ceļojumam Plutonijas iekšienē nepieciešamo kravu. Pēdējo reizi visi kopā pabrokastoja un, atvadījušies no Borovoja, kas palika sargāt jurtu un noliktavu, devās ceļā uz Makšejeva upīti. Igolkinam ar nartām pret vakaru vajadzēja atgriezties. Nolēma braucienā ņemt līdzi vienu suni par sargu: izvēlējās Ģenerāli. To nocirpa, lai dzīvnieks mazāk ciestu no karstuma, un pinkainais suns ieguva tik jocīgu izskatu, ka neviens nevarēja savaldīt smieklus. Uz galvas tam bija atstāts cekuls, uz kāju apakšdaļām — bārkstis un astes galā — ota. Makšejevs, kas suni cirpa, paskaidroja, ka šos rotājumus atstājis tāpēc, lai suns ar savu dīvaino izskatu baidītu plēsoņus, kurus nāksies sastapt.

Aizsnieguši līdz sešiem metriem platās un no viena līdz diviem metriem dziļās upītes krastu, ielaida laivas ūdenī, un katrā iesēdās divi — viens pie stūres, otrs — pie airiem. Ģenerālis ieņēma vietu pirmās laivas priekšgalā, kurā novietojās Makšejevs un Gromeko. Pār bortu pacēlās Ģeneraļa smieklīgā galva ar izstieptajām lielajām ausīm un cekulu starp tām.

Igolkins palika krastā, līdz abas laivas, ātri slīdēdamas pa straumi lejup, pazuda tālē. Virs jurtas, kas tikko bija saredzama pie apvāršņa, Borovojs bija pacēlis baltu karogu. Ekspedicija, kas līdz šim saliedēti tika panesusi visas grūtības, bija sadalījusies, un četri tās dalībnieki aizbrauca noslēpumainās zemes plašumos. Vai viņi atgriezīsies un, ja atgriezīsies, kad, vai visi un kā?

Abas laivas ātri slīdēja lejup pa tumšo ūdeni, kas, viegli šļakstēdams, traucās uz dienvidiem starp zemiem krastiem, kur sazarojās polārā vītola svaigām lapiņām klātie krūmiņi. Krastos abās pusēs izplētās tā pati līdzenā tundra ar staipīgajiem krūmiem un joprojām pūta ceļa vējš, ko ceļotāji tagad bija pareizi noteikuši par ziemeli, kas traucās no aukstās atveres, no planētas ārējās virsmas tās iekšējā, siltajā dobumā. Joprojām mutuļoja migla, gan aizsegdama, gan atsegdama sarkanīgo spīdekli, kas nekustīgi stāvēja zenitā. Temperatūra sasniedza -1-12°, un migla brīžiem pārvērtās smalkā lietū, kas tomēr ātri pārstāja.