V. Obručovs - Plutonija

Iztirzādami jautājumu par turpmāko maršrutu, visi piekrita, ka Nansena Zeme jau devusi ekspedicijai ne vien daudz jauna, bet arī daudz neizprotama un ka neparastie fakti vairojušies ar katru dienu, kopš ekspedicija virzījās uz priekšu.

Pēdējās dienās ekskursijas pierādīja, ka aiz tundras sākas meži, pa kuriem braukt ar nartām un suņiem nebija iespejams. Tātad nartas, slēpes, daļu kravas un suņus vajadzēja atstāt un tālāk doties kājām, pašiem nesot līdz visu nepieciešamo.

Bez tam valdīja neziņa, cik tālu šie meži stiepjas un ko aiz tiem nāksies sastapt. Likās visticamākais, ka siltums, augi un dzīvnieki ierobežosies ar Nansena Zemes ieplakas dibenu un ka tālāk, tās pretējā nogāzē, par jaunu sāksies sniegi un ledāji, kur narta, slēpes un suņi atkal noderēs.

Ievērojot šādu varbūtību, mērķtiecīgs bija ari cits tālākās rīcības plāns — doties pa tundru gar ledāja malieni ar nartām, lai izpētītu visas ieplakas apvidu, bet tās iekšienē veikt ekspedicijas bez liekas kravas. Bet tad ieplakas vidiene, kas attiecībā uz floru un faunu, bet varbūt arī uz ģeoloģiju, droši vien bija visinteresantākā, varēja palikt neizpētīta. Spriežot pēc tā, ka no ledāju malienes ieplakas iekšienē satecēja daudzas upītes, tur vajadzēja būt plašiem ezeriem vai arī vienam lielam ezeram.

Katram priekšlikumam bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Par kuru rio tiem izšķirties? Borovojs, Igolkins un Makšejevs aizstāvēja mašrutu pa ledāju malieni, turpretim dabas pētnieki, protams, ieteica doties uz ieplakas centru, kur cerēja atrast vairāk materiala savai specialitātei.

Beidzot varēja sadalīties divās grupās, nosūtot vienu ar smago kravu pa malieni, otru — vieglāk izrīkotu — pāri ieplakai, lai pretējā pusē atkal sastaptos. Taču kas gan varēja zināt, cik tālu ieplaka aizstiepjas uz austrumiem un rietumiem un vai to vispār var apiet? Vai šķēršļi neizrādīsies nepārvarami un vai abas grupas vai viena no tām nenonāks bezizejas stāvoklī? Vai šis sadalījums nenovedīs pie visas ekspedicijas bojā ejas?

Tātad izlemt izrādījās ļoti grūti, un lēmums varēja izsaukt daudz smagu seku.

Citi vēl.strīdējās, katrs aizstāvēdams savu priekšlikumu, kad Kaštanovs, visu apsvēris biedriem atgādināja:

— Atcerēsimies, ka mums ir mūsu ekspedicijas vadītāja iedota aizzīmogota aploksne grūtību gadījumā. To atļauts atvērt, kad nesapratīsim, kur atrodamies un ko darīt tālāk. Vai jums neliekas, ka šis brīdis pienācis? Pēdējā laikā mēs esam redzējuši tik daudz dīvaina, neizprotama, bet tagad pat nezinām, kurp spert turpmāko solil

Šo Truchanova aploksni pārējie bija aizmirsuši, un visi piekrita Kaštanova ierosinājumam. Aploksni izņēma no kastītes, kurā glabājās vērtīgākie instrumenti un nauda. Kaštanovs to atplēsa un sāka skaļi lasīt.

Dārgie draugi!

Iespējams, ka tas jums būs ļoti grūts bridis, kad lasisiet šīs rindas, bet es ceru, ka jūsu cerības pēc padoma un paskaidrojumiem nepievilšu.

Man vispirms jāatzīstas, ka iesaistīju jūs tik riskantā un neparastā pasākumā, jāatzīstas, ka, zinādami, kurp es uzaicinu braukt, jūs uzskatītu mani par neprāti un būtu no ekspedicijas atteikušies. Es jau izmēģināju — iepazīstināju ar savu plānu kādu zinātnieku un uzaicināju viņu organizēt ekspedīciju par maniem līdzekļiem, bet viņš kategoriski atteicās un nosauca mani par tukšu fantastu.

Tāpēc vienīgā iespēja sarīkot ekspediciju manu teoretisko pieņēmumu pārbaudei bija noklusēt tās īstos mērķus un uzdevumus. To vajadzēja organizēt it kā vēl nezināma arktiskā apgabala pētniecībai. Varēja taču izrādīties, ka mani pieņēmumi patiešām ir kļūdaini un ka ekspedicija tik vien arī atradīs kā salas vai ledāju ieskautu cietzemi un, ierobežojoties ar to izpētīšanu, laimīgi atgriezīsies mājup. Mani izdevumi par ekspediciju arī šajā gadījumā nebūtu velti, jo tā uz visiem laikiem pierādītu manas hipotēzēs kļūdu un reizē ar to iznīcinātu pēdējo lielo, balto plankumu arktiskā apgabala kartē.

Bet es pāriešu pie lietas būtības. Vesela virkne novērojumu Monblana un Munku-Sardikas observatorijā, literatūras studijas, daudzi seismografisko staciju dati un pētījumi par pievilkšanas spēka sadali un anomalijām mani noveduši pie secinājuma, ka mūsu planētas kodolam ir pavisam citāds raksturs, nekā to līdz šim uzskata ģeologi un ģeofiziki. Es esmu pārliecināts, ka zemei ir lielāka vai mazāka apmēra iekšējs dobums, tukšums, visticamāk ar mazu centrālo, varbūt jau nodzisušu spīdekli. Sis dobums var savienoties ar zemeslodes virsmu ar vienu vai divām vairāk vai mazāk plašām ieejām, kas ļauj nokļūt šās tukšās lodes iekšējā virspusē.

Manus ieskatus varēja apstiprināt vai apgāzt vienīgi speciālā ekspedicija, ko nosūtītu uzmeklēt vienu no norādītajām ieejām, kuras, protams, bija jāmeklē abu arktisko apgabalu vēl nezināmajos plašumos. Sākumam es izraudzījos ziemeļu apgabalu kā krievu ekspedīcijai vieglāk sasniedzamāko.

Ja jums izdevies ieeju atrast, pamēģiniet tajā nokāpt. Iespējams, ka jūs nemanot esat tur jau nokļuvuši, iedomādamies, ka dodaties dziļā cietzemes ieplakā. Ja tas tā ir un ja vēl netrūkst spēka un līdzekļu doties tālāk, pamēģiniet nokļūt dziļāk un, cik iespējams, šo iekšējo dobumu izpētīt, tikai bez vajadzības neriskējot ar savu dzīvību.

Ja šis uzdevums jums aiz kaut kādiem iemesliem liekas neveicams, griezieties atpakaļ, jo jau atrastā ieeja zemes iekšienē vien būs milzīgs atklājums, bet dobumu izpētīt var uzdot jaunai, uz gūtās pieredzes pamata organizētai ekspedīcijai. Esmu pārliecināts, ka jūs kā īsti zinātnieki, atrazdamies uz lielu un brinišku atklājumu sliekšņa trauksieties tālāk. Es jūs tomēr lūdzu rūpīgi apspriest stāvokli, apsverot visus par un pret, un rīkoties ar vislielāko apdomu, neriskējot pazaudēt jau iegūto.

Iespējams, ka jūs sadalīsieties divās grupās, no kurām viena dosies dobuma Iekšienē, bet otra paliks pie ieejas, lai steigtos pirmajai palīgā vai ari atnestu zinātnei vēsti par brīnumaino atklājumu.

Es dziļi nožēloju, ka liktenis man liedzis dalīties jūsu darbā, briesmās un atklājumos un ka esmu spiests ierobežoties ar šo vēstuli. Ja tā jums nav nekā noskaidrojusi, neievērojiet to. Ķatrā gadījumā no sirds vēlu jums labākās sekmes.

«Polārā zvaigzne»

1914. gada 14. jūnijā

Visi ekspedicijas dalībnieki klausījās tās organizētāja vēstuli, arvien vairāk ieinteresēti un pārsteigti. Kad Kaštanovs beidza, brīdi valdīja klusums.

Visi pārdomāja dzirdēto un pūlējās ar tā palīdzību izskaidrot pēdējās dienās novērotos savādos faktus un parādības.

— Tagad man galvā noskaidrojās, — Borovojs, atviegloti nopūzdamies, noteica. — Nu es saprotu kā šo sauli zenitā, tā siltumu, mamutu ar degunradzi, pastāvīgās miglas un kompasa blēņas. Es tikai vēl nevaru sev pienācīgi izskaidrot barometra nedarbus.

— Jā, gandrīz viss saprotams! — Kaštanovs apstiprināja. — Es domāju, ka nokāpšana zemeslodes atverē sākās ar pāreju pāri Krievu kalna grēdai. Ledus valnis acīm redzot veido pašu malu, ieliekuma vietu, aiz kuras mēs jau atrodamies iekšējā dobumā un ziemeļu vietā esam devušies uz dienvidiem, kā kompass pareizi rādīja, kaut gan ceļa virzienu nemainījām. Tad mēs pacēlāmies un pārgājām plakano ledāju grēdu, nokāpām no tās un atradāmies tundrā tuvu ledāju galienai, kuri izveidojas no dobuma iekšienē sanestiem ziemas sniegiem. Mamuts, degunradzis un pirmatnējais vērsis še saglabājušies, pateicoties labvēlīgiem temperatūras apstākļiem un šo dzīvnieku iznīcinātāju — cilvēku trūkumam.