V. Obručovs - Plutonija

Savu darbu pabeiguši, zinātnieki nogrieza dzīvniekam asti, snuķi un garās spalvas kumšķi, pacēla bises un apkrāvušies posās atgriezties uz jurtu. Pēkšņi zoologs, mulsi vērdamies apkārt, iesaucās:

— Bet kādā virzienā mūsu apmetne atrodas? Apkārt līdzena tundra, plešas migla, tāle nav saredzama, Pjotr Ivanovič, mēs esam apmaldījušies! Es noteikti nezinu, kurp iet…

Izdzirdis šo izsaucienu, Kaštanovs sākumā mazliet samulsa, bet tad smaidīdams sacīja:

— Cilvēks, kam kabatā kompass, nevar nomaldīties pat miglā, ja zin, kādā virzienā gājis. No nakts apmetnes mēs devāmies tieši uz dienvidaustrumiem, tātad tagad jāiet uz ziemeļrietumiem.

— Šķiet, ka, mamutus ieraudzījuši, mēs pēc kompasa neskrējām!

— Nē, pirms es kompasu noglabāju, es pēc ieraduma atzīmēju virzienu, kādā skrējām. Neraizējieties, es jūs aizvedīšu līdz jurtai!

Kaštanovs ar kompasu rokā droši devās tundrā, zoologs viņam sekoja.

Stundas divas ceļotāji gāja pa līdzenumu. Migla joprojām gan vēlās pavisam zemu, gan atkal izklīda, ļaudama redzēt.apkārtni dažu simtu metru attālumā. Tieši šai mirklī Kaštanovs sev priekšā, mazliet iesāņus viņu ceļam, ieraudzīja kādu savādu priekšmetu, kas pacēlās virs līdzenuma. Viņš to parādīja zoologam.

— Kas tas tāds? — Papočkins atjautāja. — Līdzinās samojedu jurtas sastatnēm. Vai tiešām še ir arī cilvēki!

— Es domāju, ka tās ir mūsu slēpes. Jūs aizmirsāt, ka mēs tās atstājām.

— Tātad mēs ejam pareizi!

Nokļuvušiem pie slēpēm, ceļotājiem vairs nebija jābažījas, un viņi kompasu noglabāja, jo slēpju pēdas mitrajā tundrā bija labi saskatāmas. Drīz vien tālumā parādījās pakalns ar jurtu.

Kad mednieki bija pienākuši tādā attālumā, ka pakalnā varēja izšķirt ne vien jurtu, bet arī cilvēku un suņu apveidus, Kaštanovs savam ceļabiedram, kuram nebija tik asas redzes un dzirdes, aizrādīja:

— Mūsu apmetnē atgadījies kaut kas nelāgs: cilvēki skraida, suņi rej.

Abi apstājās ieklausīties. Tiešām, skaidri dzirdēja niknas suņu rejas, tad atskanēja šāviens, otrais, trešais …

— Vai tik nav uzbrukuši mamuti vai citi izrakteņu zvēri? Tagad es esmu gatavs ticēt! — zoologs iesaucās.

— Skriesim ātrāk, varbūt mūsu palīdzība ļoti vajadzīga!

Viņi sāka skriet, cik to ļāva krava un nogurums. Pakalna piekājē viņi nosvieda slēpes un snuķi un vienā mirklī bija augšā.

Suņi saitēs rāvās un rēja, jurtā neviena nebija. Bet pretējā nogāzē skrējēji ieraudzīja tumšu masu, pie kuras stāvēja Borovojs un Igolkins ar bisēm rokās.

Mirklī Kaštanovs un Papočkins atradās saviem biedriem blakām.

— Kas ir, kas noticis!

— Lūk, papriecājieties, — atbildēja satrauktais Borovojs. — Šis dīvainais zvērs uzbruka suņiem, vai arī suņi tam uzbruka. Mēs sēdējām jurtā un neredzēiām sadursmes sākumu. Vārdu sakot, kamēr mēs steidzāmies pēc bisēm, viņš mums samīdīja divus suņus! Lai šo nodarbību pārtrauktu, mēs ielaidām tā vēderā pāris sprāgstošu ložu, un tam radās nāvīgs kuņģa darbības traucējums.

Igolkins aizveda suņus, kas skraidīja ap nogalināto zvēru, un trīs ceļotāji sāka to aplūkot. Uzmetuši pirmo skatu galvai, Kaštanovs un Papočkins vienā balsī iesaucās:

— Bet tas taču ir degunradzis!

— Degunradzis še, polarajā cietzemē? — Borovojs neticīgi noprasīja. — Tiesa, ka tas ļoti līdzīgs degunradžiem, kurus es gan esmu redzējis tikai attēlos. Bet vai tiešām še, tundrā, var būt dzīvnieki, kuru dzimtene ir tropu apgabals?! Es tam nevaru ticēt!

— Bet vai jūs ticēsiet, — Kaštanovs pārtrauca, — ka mēs tikko medījām mamutus, saprotiet, mamutus, kuri līdz šim skaitījās tikai izrakteņu dzīvnieki, kas dzīvojuši pirms desmit tūkstošiem gadu?

— Apžēlojieties! — Borovojs ievaidējās. — Tik cietsirdīgi nejokojieties. Baidos par savu saprātu. Viss, ko mēs pēdējās dienās redzam, ir tik neparasts, pretdabisks! Man vienkārši liekas, ka redzu to sapnī vai esmu zaudējis prātu!

— Apmierinieties, mans dārgais! — satvēris Borovoja roku, Kaštanovs iesaucās. — Mēs visi izjūtam satraukumu. Šais dienās redzētais arī mūs pārsteidz. Tas viss ir savāds tikām, kamēr nav izskaidrojams, tomēr nekā pretdabiska dabā nav! Atcerieties, ka mēs atrodamies uz savrupas polārās cietzemes, kas dziļi iespiesta mūsu planētas virsmā, ar platu ledāju joslu atgriezta no pārējās sauszemes. Uz šādas cietzemes jābūt savdabīgiem fiziskiem apstākļiem, kam pateicoties turpina eksistēt mamuts, kas citās zemēs jau sen izmiris. Kāpēc gan nevarēja saglabāties viņa laikabiedrs — degunradzis?

— Āfrikas vai Indijas degunradzis polarajā tundrā!

— Nevis Āfrikas, bet Sibīrijas, garspalvainais, kas dzīvojis Sibirijā kopā ar mamutu.

— Lūk, kā! Es nezināju, ka bijuši arī tādi degunradži. Bet kāpēc jūs domājat, ka tas nav Āfrikas?

— Paskatieties! Tam ir gara, brūna spalva, bet tropisko zemju degunradzis ir kails. Tā izmēri ir lielāki nekā pašreizējiem šās zīdītāju sugas pārstāvjiem. Priekšējais rags milzīgs un sānos plakans.

Redzēdams, ka Kaštanovs un Papočkins izturas pret šo brīnumaino atgadījumu tik mierīgi, arī Borovojs nomierinājās un ievaicājās:

— Bet kur tad ir jūsu nomedītais mamuts?

— Mēs taču nevarējām atvilkt to šurp! — Papočkins iesmējās. — Mēs to nošāvām diezgan tālu no šejienes, tundrā. Tur bija neliels četru galvu ganāmpulks, un mūsu ģeologs iztālēm tos noturēja par stāviem bazalta pakalniem! Bet pēc tam šie vulkāniskie pakalni, mūs pārbiedēdami, sāka pa tundru pastaigāties, ha-ha-hā! Jā, bet kur tad ir mūsu snuķis! Mēs atnesām tikai snuķi un asti. Vai tik suņi tos nav sabojājuši!

— Iesim pēc tiem!

Degunradzi fotografēja, mērīja un aprakstīja vairāk nekā trīs stundas, un tikai pēc tam pētnieki atģidās, ka laiks atpūsties. Brokastodami viņi atcerējās, ka trūkst vēl divu biedru, un sāka par to ilgo prombūtni uztraukties.

— Ar šo sauli, kas mūžīgi stāv zenitā, pilnīgi zaudē laika sajūtu, — Borovojs ņurdēja. — Rīts, pusdiena, vakars — viss viens un tas pats! Diena liekas bezgalīga.

— Tā še patiešām ir bezgalīga, ja saule paliek vienā debess punktā, — Kaštanovs apstiprināja.

— Pagājušajā tā dēvētajā naktī gaisma tomēr pavājinājās, — aizrādīja meteorologs. — Kaut gan jūs sliecāties to izskaidrot ar biezāku miglu, es ap pusnakti izgāju no jurtas un ievēroju, ka migla nebija biezāka kā diena, tomēr šī dīvainā saule spīdēja daudz vājāk, un uz tās diska bija saskatāmi it kā tumši plankumi.

— Tas ir ļoti interesanti! — profesors iesaucās: — Kāpēc jūs mums par šo jauno savādo faktu neko neteicāt?

— Še jau no savādajiem faktiem nevar glābties! Un es arī vispirms gribēju pārbaudīt sevi, pirms to jums pastāstu. Šodien ap pusdienas laiku es atkal novēroju šo sajukušo spīdekli un pārliecinājos, ka tumšo plankumu vairs nav. Nodomāju, ka naktī esmu vienkārši kļūdījies.

— Es domāju, — sacīja Papočkins, — ka mūsu planētu sistēmas centralajā ķermenī notikusi kaut kāda katastrofa, kamēr mēs miglā ceļojam pa Nansena Zemi. Tāpēc saule 81. ziemeļu platuma grādā arī atrodas zenitā un spīd gan dienu, gan nakti.

— Iespējams, ka mūsu zeme pakāpeniski tā pagriezusies, ka tās ziemeļu polarais apgabals izrādījies pavērsts tieši pret sauli?

— Tas ir kaut kas nesaprotams, — Borovojs norūca. — Kā gan bez nopietniem satricinājumiem īsā laikā varēja notikt tik ievērojama zemes ass novirze?