V. Obručovs - Plutonija

Un arī šoreiz nakts tumsa tā arī neiestājās. Blāvā gaisma zem mākoņu aizsega nepārmainījās.

Nākošā dienā slīpums lejup turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Temperatūra cēlās nedaudz virs nulles, sniegs saslapa, un ceļš, neraugoties uz kritumu, kļuva smagāks. Pēcpusdienā parādījās peļķes un nelielas tērces, kas līkumoja starp nelīdzenumiem, un beidzot pazuda sniegu piedzītajās plaisās. Naktsguļai nācās izraudzīties augstāku vietu un ap jurtu izrakt grāvīšus, lai novadītu kūstošā sniega ūdeni.

Uzstādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārliecināts, ka tas uzrādīs vēl vairāk grādu nekā iepriekšējā vakarā, jo visu dienu bija turpinājusies nokāpšana noslēpumainā ieplakā. Taču termometrs rādīja 126° un negativais augstums, neraugoties uz kritumu, nebija palielinājies, bet par piecsimt metriem pamazinājies. Gluži samulsušais meteorologs nervozi iesmējās.

— Jauns pārsteigums, jauna nesaprašana! Šorīt mēs nolēmām neticēt kompasam, tagad vajadzēs sākt apšaubīt arī hipsotermometru.

Atkal visi ceļotāji sapulcējās ap draisko aparatu, pārbaudīja tā rādījumu, vēl un vēl vārīja ūdeni, tomēr rezultāts nemainījās. Neraugoties uz skaidro kritumu, ko nevarēja apšaubīt, jo tērces plūda tai pašā virzienā, gaisa spiediens nepalielinājās, bet gan pamazinājās. Iepriekšējās dienās, gluži otrādi, paceļoties spiediens nebija pamazinājies, bet palielinājies. Likās, ka fizisko parādību likumi, ko bija izstrādājušas zinātnieku paaudzes, balstoties uz novērojumiem zemes virspusē, še nebija piemērojami vai arī ieguva gluži citu jēgu. Neizskaidrojamās parādības vairojās.

Visi bija ieinteresēti un satraukti, bet saprast un izskaidrot neviens to nevarēja. Atlika cerēt, ka tuvākā nākotne dos atslēgu mīklas atrisinājumam.

— Bet kāds sniega tuksnesisl — piebilda Papočkins. — Pēc.sastapšanās ar muskusa vēršiem kalnu grēdas pārejā varēja cerēt, ka nākošās dienas man un Michailam Ignatjevičam sagādās kādu zinātnisku guvumu. Bet kopš tā brīža mēs ejam jau gandrīz divpadsmit dienas, esam nogājuši vairāk nekā divi simti piecdesmit kilometru … un absolūti nekā, tikai sniegs un ledus.

— Un pat Pjotrs Ivanovios, kuram līdz šim ar kolekcijām vislabāk veicās, nav ne ar ko iedzīvojies, — Gromeko piebilda.

— Kolekcionē vienīgi Ivans Andrejevičs! — Makšejevs smiedamies piezīmēja.

— Es? Ko tad es esmu šai laikā savācis? — Borovojs brīnījās.

— Neizprotamu fizisku parādību kolekciju, — Kaštanovs atbildēja Makšejeva vietā, nojauzdams, ko tas grib teikt.

— Tā ir ļoti dīvaina kolekcija, toties viegla, nevis kā jūsējie akmeņi, — Borovojs smējās. — Tā mūsu nartas nesaspiedīs!

— Bet var izrādīties ļoti smaga attiecībā uz ekspedicijas iznākumu. Katram pētniekam taču gribas atrast kaut ko jaunu, iepriekš nepazītu! Jums līdz šim veicies labāk par mums.

Nākošajā dienā kritums turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Ledus līdzenums sāka sadalīties plakanos pakalnos. To ieplakās tecēja strauti, sniegs saslapa, un kļuva grūti slēpot: slēpes slīdēja, gāja sāņus. Tāpēc pārvietošanās veidu izmainīja: uz katras nartas nosēdās divi cilvēki, suņi tās ātri rāva pa nokāri lejā, nartas vadīja ar slēpju kokiem un ledus grumbuļos noturēja tās taisni.

Braucēji ievēroja, ka mākoņi, kas joprojām vēlās ļoti zemu, nav vairs pelēki, bet iesārti, it kā tos apspīdētu rietoša, bet neredzama saule.

Ledus tuksnesis izplētās uz visām pusēm līdz netālajam apvārsnim un arī šķita iesarkans. Šis dīvainais apgaismojums dziļās ieplakas dibenā, kur polārā saule nevarēja ielūkoties, arī piederēja Borovoja vākto neizskaidrojamo parādību kolekcijai.

Šajā dienā apstājās uz pakalna kores blakām lielam, brāzmainam strautam ar tīru ūdeni, kas paglāba no nepieciešamības zupai un tējai kausēt sniegu.

Pēc vakariņām.meteorologs uzstādīja savu vārāmo aparatu stingrā pārliecībā, ka, ievērojot tik bīstamo, četrdesmit piecus kilometrus garo nokāpumu, dzīvsudrabs uzrādīs vismaz 130°, un pazeminājums būs ap desmittūkstoš metru, sasniedzot rekordskaitli visā laikā. Lai savus ceļabiedrus pārsteigtu, viņš pat jau iepriekš bija aprēķinājis augstumu vārīšanās punktiem no 130 līdz 135°. Kāds gan bija viņa pārsteigums, kad termometrs uzrādīja tikai 120 grādu!

— Mana kolekcija atkal palielinājusies, — viņš svinīgā balsī paziņoja. — Jūs, protams, nešaubāties, ka mēs šodien visu laiku un ļoti strauji braucām no kalna.

— Protams. Skaidrs. Odens pret kalnu netek, — atskanēja balsis.

— Tā. Bet hipsotermometrs rāda, ka esam braukuši kalnā un dienā pacēlušies vairāk nekā tūkstoš septiņi simti metru.

Pēc tam kad visi savām acīm bija pārliecinājušies, ka Borovojs nejoko, viņš paskaidroja:

— Acīm redzot, dodoties arī turpmāk lejup, mēs drīz izkļūsim no šīs apbrīnojamās ieplakas, varbūt pie paša ziemeļpola.

— Bet man liekas, ka gatavojas kaut kāda katastrofa! — Gromeko mīklainā noskaņā noteica. — Noslēpumainajā bedrē neparasti paretinās gaiss, spiediens krīt, vēstot viesuļvētru, ciklonu, taifunu, viesuļstabu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet, šo pārvērtību gaidot, lai to pārciestu mierīgā garā, es visiem prātīgiem cilvēkiem ieteicu ielīst guļammaisos!

Visi, pat Borovojs, iesmējās un sekoja ārsta padomam. Tikai meteorologs vēl pārbaudīja, vai stingri iedzīti mietiņi un novilktas atsējas, kas saturēja jurtu. Viņš tiešām baidījās kaut kādu atmosferisku katastrofu, gulēja nemierīgi, pamodās un klausījās, vai vējš nepastiprinās, vai gaidītā parādība jau nesākas. Viss tomēr palika mierīgs, vējš pūta līdzšinējā slīpumā, ceļabiedri krāca, suņi miegā ņurdēja un iesmilkstējās. Un Borovojs atlaida galvu uz spilvena, mēģinādams aizgainīt trauksmainās domas un iemigt.

No rīta viņš agrāk par visiem izgāja no jurtas atzīmēt pirms nakts izvietoto instrumentu rādītājus. Pārējie ceļotāji vēl atpūtās savos guļammaisos.

Piepeši jurtas durvju tūbas aizsegs pacēlas: meteorologs nobālis, ieplestām acīm atgriezās jurtā un stomīdamies izdvesa:

— Ja es būtu viens, es vairs nešaubītos, ka esmu galīgi sajucis.

— Kas tad,nu atkal? Kas par lietu? Vai notikusi kāda katastrofa? — atskanēja gan izbiedēti, gan ironiski jautājumi.

— Mākoņu un miglas gandrīz vairs nav, un saule, vai jūs varat iedomāties, polārā saule stāv zenitā! — Borovojs nokliedza.

Cits citu grūstīdami un ejot ģērbdamies, visi metās uz izeju.

Pār ledus līdzenumu viļņoja viegla migla, un caur to gan gaišāk, gan nespodrāk spīdēja iesarkans disks, kas atradās tieši virs galvām, nevis zemu pie apvāršņa, kā pienācās polarajai saulei pulksten piecos no rīta jūlija sākumā uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grada.

Visi stāvēja, galvu izslējuši, un klusēdami skatījās dīvainajā saulē, kas atradās nepiemērotā vietā.

— Savāds apvidus šī Nansena Zeme, — Makšejevs piebilda ne gluži traģiskā, ne gluži zobgalīgā noskaņā.

— Vai tikai tas nav mēness? — ieminējās Papočkins. — Iespējams, ka patlaban ir pilns mēness?

Borovojs pāršķirstīja kabatas rokasgrāmatu.

— Pašreiz tiešām ir pilns mēness, tikai šis sarkanais disks nelīdzinās mēnesim — ir spīd gaišāk, ir silda stiprāk.

— Varbūt Nansena Zemē… — Makšejevs iesāka, bet Kaštanovs viņu pārtrauca:

— Pola,rajās zemēs vasaras mēness nekad nestāv zenitā: vai nu tas nemaz nav redzams, vai arī atrodas ļoti zemu.